The Honorary Consul

Šo grāmatu es izlasīju visai netipiskos apstākļos - braucot ar vilcienu no Tallinas uz Rīgu. Ievērojot to, ka brauciena ilgums bija vairāk kā astoņas stundas, laika bija vairāk nekā pietiekami, tā ka varēju gan iesaistīties sarunās ar līdzbraucējiem, gan vairākas reizes nosnausties.
Grāmatas darbība norisinās Argentīnā netālu no Paragvajas robežas. Eduardo Plarrs ir viens no trim angļiem, kas dzīvo mazā pierobežas pilsētiņā - gados jauns ārsts, kurš nav varējis uztaisīt karjeru galvaspilsētā, tālab pārcēlies uz nomali. Viņa tēvs jau vairākus gadu desmitus nīkst kādā Paragvajas cietumā, un Eduardo līdz ar to sadarbojas ar bariņu pagrīdnieku, kuri kaļ plānus, kā atbrīvot savus cīņu biedrus. Viņu plāns ir gaužām vienkāršs - izmantot iespēju, kad tuvējās drupas apmeklēs amerikāņu sūtnis, nolaupīt šo sūtni un paprasīt par viņa atbrīvošanu brīvību 20 Paragvajas politieslodzītajiem, citu vidū arī Eduardo tēvam. Taču plāns iziet greizi, kad izrādās, ka sūtņa vietā viņi ir nolaupījuši Čārlzu Fortrumu - britu goda konsulu, kuram nav pat īsta diplomātiskā statusa. Plarrs, kurš tiek izsaukts apskatīt it kā sūtni, mēģina pārliecināt pārējos, ka Fortrums ir jālaiž brīvībā, jo neviens par viņu nekādu izpirkumu nemaksās, bet riteņi jau ir sākuši griezties, un ir skaidrs, ka tam visam būs lemts ņemt sliktu galu. Turklāt Plarru moka iekšējas pretrunas, tā kā viņam ir sakars ar gados jauno Fortruma sievu, kura ir stāvoklī no Plarra, kas viņam uzliek īpatnēju morālo pienākumu parūpēties par to, lai ar Fortrumu viss būtu kārtībā. Kā jau tas piedien Grīda grāmatām, arī nolaupītāji nav īsti sliktie puiši - viņu līderis ir izbijis katoļu mācītājs, kas ir apprecējies un tālab izslēgts no baznīcas, taču kaut kādā mērā viņš joprojām sevi uzskata par mācītāju, un arī pārējie viņa sekotāji nav gluži taisnlīnijas teroristi, bet cilvēki, kuri ir iepīti tur, kur viņi to paši nemaz nevēlētos.
Grāmata ir ļoti dzīva, ļoti cilvēciska un ļoti viegli lasāma (kā jau tas Grīnam raksturīgi). Iespējams, kāds varētu žēloties, ka tā ir pārāk tipiska un ka pārāk maz šeit ir atšķirīga no citiem Grīna darbiem, taču manā skatījumā šis ir viens no viņa saistošākajiem romāniem, saistošs savā vienkāršumā un cilvēcībā.
2011-10-22
8.0
comments powered by Disqus