Lulu
Vēl viens no rokmūzikas veterāniem - līdzās Tomam Veitsam un Elisam Kūperam - savu jaunāko ierakstu klajā laidis arī kādreizējais Velvet Underground solists, vēlākais visai interesantais solo mākslinieks Lū Rīds. Pieņemšu, ka vairumam Metallica fanu šis vārds ir salīdzinoši svešs un viņiem varētu būt visai izteikt WTF sajūta, kad viņi izdzirdēja, ka viņu elki sadarbosies ar tādu vecu perdeli kā Rīds, bet patiesībā viņa vieta rokmūzikas slavas zālē ir ne mazāk pelnīta kā tā ir Metallica gadījumā, lai arī pārdoto ierakstu ziņā vecais labais Lū nekad nav varējis lepoties ar grandioziem panākumiem.
Šis jaunais ieraksts par 99% ir Lū Rīda solo ieraksts, kurā viņš ir uzaicinājis Metallica par pavadošo ansambli, jo idejiski viss šis ir tipisks Lū Rīda materiāls - ar perversijām pilnu stāstu visam apakšā (kaut kādu laikam visnotaļ slimu vācu lugu), tipiski runājošu paša Rīda vokālu un visai grūti klausāmu tam komplektā nākošu Metallica spēli. Patiesībā ieraksts bieži izklausās tā, it kā "Metallica" un Lū Rīds būtu ierakstījuši katrs savu atsevišķu ierakstu, kuri kaut kādu mistisku iemeslu dēļ beigās tikuši salīmēti kopā. Reizēm kaut kas puslīdz interesants no viņu mijiedarbības iznāk - ievadošā "Brandenburg Gate" ir kaut kādā mērā dzīvāka par vairumu šajā ierakstā atrodamo skaņdarbu un tur es pat varu noticēt, ka Metallicai un Rīdam ir bijuši kaut kādi kopīgi mērķi attiecībā uz šo kompozīciju, bet, piemēram, ieraksta singls "The View" izklausās pēc tipiska līmēšanas rezultāta. Nemaz nerunāsim par to, ka saturiski ieraksts ir visai pretīgs stāsts Velvet Underground skarbākajā stilā, bet tā galvenais trūkums tomēr ir pilnīgi neadekvātais ilgums - klausīties kaut ko šādu 90 minūšu garumā no vietas ir teju neiespējami, tas viss, kas ir dzirdams lielākoties rada iespaidu kā mēģinājumu ieraksts un nevis kā pabeigts un sakarīgs muzikāls veikums. Iespējams, Metallica ar šo ierakstu mēģina pierādīt, ka viņiem nav sveši nopietni koncepti un ka viņi spēj spēlēt kaut ko "vērtīgu", taču kopējais rezultāts ir visai neizteiksmīgs, varbūt nav gluži tik traki kā daudzviet lasīts šī ieraksta recenzijās, ka tas būtu mazāk klausāms kā "Metal Machine Music", taču kopumā šis patiešām nav sevišķi baudāms ieraksts, lai arī atzīšos, ka klausoties to atkal un atkal, tas kļūst mazāk netīkams kā pirmajā reizē, bet es droši vien nevēlos uzzināt, vai pēc desmitās reizes tas man jau šķitīs pilnībā pieņemams.
Šis jaunais ieraksts par 99% ir Lū Rīda solo ieraksts, kurā viņš ir uzaicinājis Metallica par pavadošo ansambli, jo idejiski viss šis ir tipisks Lū Rīda materiāls - ar perversijām pilnu stāstu visam apakšā (kaut kādu laikam visnotaļ slimu vācu lugu), tipiski runājošu paša Rīda vokālu un visai grūti klausāmu tam komplektā nākošu Metallica spēli. Patiesībā ieraksts bieži izklausās tā, it kā "Metallica" un Lū Rīds būtu ierakstījuši katrs savu atsevišķu ierakstu, kuri kaut kādu mistisku iemeslu dēļ beigās tikuši salīmēti kopā. Reizēm kaut kas puslīdz interesants no viņu mijiedarbības iznāk - ievadošā "Brandenburg Gate" ir kaut kādā mērā dzīvāka par vairumu šajā ierakstā atrodamo skaņdarbu un tur es pat varu noticēt, ka Metallicai un Rīdam ir bijuši kaut kādi kopīgi mērķi attiecībā uz šo kompozīciju, bet, piemēram, ieraksta singls "The View" izklausās pēc tipiska līmēšanas rezultāta. Nemaz nerunāsim par to, ka saturiski ieraksts ir visai pretīgs stāsts Velvet Underground skarbākajā stilā, bet tā galvenais trūkums tomēr ir pilnīgi neadekvātais ilgums - klausīties kaut ko šādu 90 minūšu garumā no vietas ir teju neiespējami, tas viss, kas ir dzirdams lielākoties rada iespaidu kā mēģinājumu ieraksts un nevis kā pabeigts un sakarīgs muzikāls veikums. Iespējams, Metallica ar šo ierakstu mēģina pierādīt, ka viņiem nav sveši nopietni koncepti un ka viņi spēj spēlēt kaut ko "vērtīgu", taču kopējais rezultāts ir visai neizteiksmīgs, varbūt nav gluži tik traki kā daudzviet lasīts šī ieraksta recenzijās, ka tas būtu mazāk klausāms kā "Metal Machine Music", taču kopumā šis patiešām nav sevišķi baudāms ieraksts, lai arī atzīšos, ka klausoties to atkal un atkal, tas kļūst mazāk netīkams kā pirmajā reizē, bet es droši vien nevēlos uzzināt, vai pēc desmitās reizes tas man jau šķitīs pilnībā pieņemams.
2011-11-01
comments powered by Disqus