Bad as Me
Nez, vai Toms Veitss fiziski ir spējīgs radīt sliktu albumu? Pagaidām izskatās - nē, kaut kas tāds principā nav iespējams, un arī viņa jaunākais veikums "Bad as Me" ne mazākajā mērā neliecina, ka Veitsa kunga karjera tuvotos norietam. Ne velti šis ir viens no viņa veiksmīgākajiem ierakstiem britu čārtos (debitējis šonedēļ desmitajā vietā) - lai nu kuram, bet Veitsam, nekādi nevarētu pārmest, ka viņš uz vecumu zaudētu aktualitāti vai arī to, ka viņš pārmērīgi cenšas sekot aktuālajām tendencēm. Veitss ceļo pa muzikālo pasauli pats savā tempā un allaž atrodas tieši tur, kur viņš pats to vēlas.
Es vakar ilgi domāju par to, kur īsti slēpjas Veitsa fenomens - kas ir tas, kas viņa mūziku dara manās acīs tik pievilcīgu. Viņa melodijas, lai arī interesantas, nav nekas pasaules mūzikā nepieredzēts, viņa biedējošā balss, kāda tā varētu būt vecam melnam blūzmenim vai arī kādam elles iemītniekam, nevarētu būt iemesls, lai Veitsu iemīlēt, un viņa dziesmu teksti paši par sevi droši vien arī nespēj cilvēku padarīt par Veitsa sekotāju. Beigu beigās nonācu pie secinājuma, ka Veitsa maģija slēpjas tajā, ka viņš spēj vienlaikus būt sarkasma un ironijas pilns, un - absolūti sirsnīgs, cilvēcīgs, iejūtīgs un visādā ziņā tīkams. Arī šajā ierakstā līdzās agresīvajam Veitsam, kas klausītāju apsūdz, ka klausītājs ir tikpat slikts kā pats Veitss, ir sastopams romantiskais Veitss, kas savā reti lietotajā, bet burvīgi jaukajā falsetā dzied, ka "Everybody`s talking at the same time". Šajā ierakstā Veitsam ar ģitārspēli palīdz Kīts Ričardss no Rolling Stones, ar kuru viņš jau iepriekš sadarbojies vairākos ierakstos, bet, protams, ka pamatā viss šis ieraksts ir paša Veitsa zvaigžņu stunda, un šis ieraksts lielā mērā ir tāds, ka to varētu klausīties arī cilvēki, kam Veitss nav svētuma statusā, ar diezgan lielu uzsvaru uz lirisko pusi, vieglām un liegām akustiskām kompozīcijām, tādām kā "Pay Me", "Back in the Crowd" un "Kiss Me". Daudzas dziesmas šajā ierakstā izklausās tā, it kā otrais pasaules karš un viss tam sekojušais nekad nebūtu noticis un mēs dzīvotu, teiksim, Koula Portera laikmetā.
Taču šeit parādās arī Veitsa agresīvākā puse ar viņa daiļradē reti sastaptām pretkara tēmām, kā piemēram, dziesmā "Hell Broke Luce", maršējamā kompozīcijā, par kuru pats Veitss izteicies, ka amerikāņu armija to vēloties izmantot savās reklāmās (yeah, right!).
Un noslēdzas ieraksts atkal uz ļoti romantiskas nots ar "New Year`s Eve", kas droši vien ne tikai man atsauc atmiņā vienu no Veitsa populārākajām un skaistākajām dziesmām - "Tom Traubert`s Blues", tikai šoreiz dziesma, kura ir iepīta Veitsa kompozīcijā, nav vis "Waltzing Mathilda", bet gan "Auld lang syne".
Eh, varētu Veitss vēl kādu reizi atbraukt tūrē uz Eiropu.
Es vakar ilgi domāju par to, kur īsti slēpjas Veitsa fenomens - kas ir tas, kas viņa mūziku dara manās acīs tik pievilcīgu. Viņa melodijas, lai arī interesantas, nav nekas pasaules mūzikā nepieredzēts, viņa biedējošā balss, kāda tā varētu būt vecam melnam blūzmenim vai arī kādam elles iemītniekam, nevarētu būt iemesls, lai Veitsu iemīlēt, un viņa dziesmu teksti paši par sevi droši vien arī nespēj cilvēku padarīt par Veitsa sekotāju. Beigu beigās nonācu pie secinājuma, ka Veitsa maģija slēpjas tajā, ka viņš spēj vienlaikus būt sarkasma un ironijas pilns, un - absolūti sirsnīgs, cilvēcīgs, iejūtīgs un visādā ziņā tīkams. Arī šajā ierakstā līdzās agresīvajam Veitsam, kas klausītāju apsūdz, ka klausītājs ir tikpat slikts kā pats Veitss, ir sastopams romantiskais Veitss, kas savā reti lietotajā, bet burvīgi jaukajā falsetā dzied, ka "Everybody`s talking at the same time". Šajā ierakstā Veitsam ar ģitārspēli palīdz Kīts Ričardss no Rolling Stones, ar kuru viņš jau iepriekš sadarbojies vairākos ierakstos, bet, protams, ka pamatā viss šis ieraksts ir paša Veitsa zvaigžņu stunda, un šis ieraksts lielā mērā ir tāds, ka to varētu klausīties arī cilvēki, kam Veitss nav svētuma statusā, ar diezgan lielu uzsvaru uz lirisko pusi, vieglām un liegām akustiskām kompozīcijām, tādām kā "Pay Me", "Back in the Crowd" un "Kiss Me". Daudzas dziesmas šajā ierakstā izklausās tā, it kā otrais pasaules karš un viss tam sekojušais nekad nebūtu noticis un mēs dzīvotu, teiksim, Koula Portera laikmetā.
Taču šeit parādās arī Veitsa agresīvākā puse ar viņa daiļradē reti sastaptām pretkara tēmām, kā piemēram, dziesmā "Hell Broke Luce", maršējamā kompozīcijā, par kuru pats Veitss izteicies, ka amerikāņu armija to vēloties izmantot savās reklāmās (yeah, right!).
Un noslēdzas ieraksts atkal uz ļoti romantiskas nots ar "New Year`s Eve", kas droši vien ne tikai man atsauc atmiņā vienu no Veitsa populārākajām un skaistākajām dziesmām - "Tom Traubert`s Blues", tikai šoreiz dziesma, kura ir iepīta Veitsa kompozīcijā, nav vis "Waltzing Mathilda", bet gan "Auld lang syne".
Eh, varētu Veitss vēl kādu reizi atbraukt tūrē uz Eiropu.
2011-10-31
comments powered by Disqus