Foreign Affairs
Šis varētu būt teju vienīgais Toma Veitsa studijas ieraksts, kuru nekad neviens un nekādos apstākļos nemēdz dēvēt par viņa kā mūziķa spožāko veikumu. Un ne bez iemesla - lai arī tas nav gluži slikts un neklausāms, bet vienlaikus melodiski tas ir visai pelēcīgs un vairākas tā kompozīcijas manā prātā atsauc nedaudz nodzērušos Frenku Sinatru, kas droši vien nav kompliments. Sāksim kaut vai ar to, ka šajā ierakstā Veitss dzied duetu ar Betu Midleri - un tā noteikti nav Frenka karjeras spožākā stunda, jo tajā vietā, lai pakļautu Betu sev, viņš pats pārvēršas par banālu holivudisku personāžu dziesmā "I Never Talk to Strangers" (tekstuāli tā varbūt ir interesanta, bet muzikāli - absolūts balagāns). Šis nav tas gadījums kā, piem., Niks Keivs+Kailija Minoga "Where the wild roses grow" vai Šeins Makgovans + Kirstija Makkola iekš "Fairytale of New York". Drīzāk tas ir kaut kas no Sinatras "Duets" albuma krājumiem.
Protams, ka ne jau viss šajā ierakstā ir bezvērtīgs un zemē metams - man ļoti pat patīk "A Sight for Sore Eyes", kas gan iesākas kā "Auld Lang Syne", bet ātri pārtop tipiskā un ļoti baudāmā Veitsa balādē, varbūt tas nav gluži viņa spožākais veikums, bet ļoti patīkams. Interesanta ir relatīvi eksperimentālā kompozīcija "Potter`s Field", kurā Veiss aktīvi izmanto stīgu instrumentus, padarot skanējumu draudīgāku nekā tas agrāk Veitsam bijis raksturīgi. Pie plusiem pieskaitīšu arī "Burma-Shave" un "Barber Shop" - vienkāršas un ne pārāk uzkrītošas dziesmas, kas kopumā nodrošina to, ka neskaitot pāris holivudiskākus mūziklu stila gabalus, albums kā tāds ir pilnīgi ok, bet fakti nav apstrīdami - Veitsam bija šajā brīdī jāizlemj, kurā virzienā viņš vēlējās iet - iekarot naudasmakus vai sirdis, un labi, ka viņa izvēle bija tāda, ka teju 35 gadus vēlāk ar "Bad as Me" viņš pirmo reizi ticis Billboard topa pirmajā desmitniekā, vienlaikus - neatsakoties no savas identitātes. Līdz ar to kaut kādā mērā "Foreign Affairs" ir ļoti būtisks ieraksts Toma biogrāfijā - tas bija brīdis, kad viņš gandrīz salūza, taču rezultātā - kļuva vēl stiprāks.
Tas gan nenozīmē, ka "Foreign Affairs" manā pleilistē varētu sevišķi uzkavēties, jo kā jau minēts - šis ir viens no viņam vājakajiem veikumiem.
Protams, ka ne jau viss šajā ierakstā ir bezvērtīgs un zemē metams - man ļoti pat patīk "A Sight for Sore Eyes", kas gan iesākas kā "Auld Lang Syne", bet ātri pārtop tipiskā un ļoti baudāmā Veitsa balādē, varbūt tas nav gluži viņa spožākais veikums, bet ļoti patīkams. Interesanta ir relatīvi eksperimentālā kompozīcija "Potter`s Field", kurā Veiss aktīvi izmanto stīgu instrumentus, padarot skanējumu draudīgāku nekā tas agrāk Veitsam bijis raksturīgi. Pie plusiem pieskaitīšu arī "Burma-Shave" un "Barber Shop" - vienkāršas un ne pārāk uzkrītošas dziesmas, kas kopumā nodrošina to, ka neskaitot pāris holivudiskākus mūziklu stila gabalus, albums kā tāds ir pilnīgi ok, bet fakti nav apstrīdami - Veitsam bija šajā brīdī jāizlemj, kurā virzienā viņš vēlējās iet - iekarot naudasmakus vai sirdis, un labi, ka viņa izvēle bija tāda, ka teju 35 gadus vēlāk ar "Bad as Me" viņš pirmo reizi ticis Billboard topa pirmajā desmitniekā, vienlaikus - neatsakoties no savas identitātes. Līdz ar to kaut kādā mērā "Foreign Affairs" ir ļoti būtisks ieraksts Toma biogrāfijā - tas bija brīdis, kad viņš gandrīz salūza, taču rezultātā - kļuva vēl stiprāks.
Tas gan nenozīmē, ka "Foreign Affairs" manā pleilistē varētu sevišķi uzkavēties, jo kā jau minēts - šis ir viens no viņam vājakajiem veikumiem.
2011-11-24
comments powered by Disqus