Ogden`s Nut Gone Flake
Šis ansamblis savulaik bija Lielbritānijas otrā nozīmīgāka modu kustības grupa aiz Pīta Taunsheda un kompānijas, taču ilgtermiņā sevišķu popularitāti grupai noturēt neizdevās un mūsdienās "klausītājam normālajam" zināmas ir vien pāris šīs grupas dziesmas, bet kopumā grupa ar lielu atpazīstamību lepoties nevar. Tas varētu būt saistīts gan ar to, ka grupas līderi - Ronijs Leins un Stīvs Meriots - jau kādu laiku muzicē labākās ārēs, un, piemēram, tāda lieta kā "Ogden`s Nut Gone Flake" 40 gadu jubilejas tūre nebija iespējama. Ja kas - šis albums tomēr ir gana respektēts un ir atrodams, piemēram, grāmatā ar "1001 albumu, ko noklausīties, pirms noliec ķelli".
Saturiski šis veikums sastāv no divām ne pārāk cieši savstarpēji saistītām daļām. Pirmajā ieraksta pusē ir savstarpēji ne pārāk saistītas kompozīcijas, kas izceļas ar dziedājumu ar baisu cockney akcentu. To vidū ir gan lieliskā laiskas dzīves himna "Lazy Sunday", kas varētu būtu ierindojamā līdzās Kinks "Sunny Afternoon", taču ar psihodēlijas piesitienu, un varbūt par ar savu devu Monty Python balagāna. Līdzīgi simpātiski viegla ir "Rene" - dziesma, kas man rada kaut kādas asociācijas ar vieglu un patīkamu piedzeršanos (ko gan ir grūti iedomāties manā gadījumā) - vispār šis ieraksts diezgan izteikti psihodēliju rāda no tās saulainākās puses, un šī dziesma ir tipisks piemērs.
Tikām otrā plates puse ir pasaka par puisi, kurš ierauga, ka ir pazudusi puse mēness un dodas to meklēt, izglābj no bada mušu un tad atrod Skolotāju, kas viņam atklāj, ka mēness ir pakļauts fāzēm un ka otrā puse ir atkal atgriezusies. No vienas puses - tas viss ir bērnišķīgi, ko tikai pastiprina pasakai raksturīgais stāstītājs, kurš gan lieto normālu 1960gadu leksiku. No otras puses - tas viss šeit ir gana vietā, un koncepts pats par sevi nav nemaz tik dumjš, ieraksts ir gana lipīgs, lai arī varbūt ne gluži diendienā klausāms. |Taču viens ir nenoliedzami - "Small Faces" bija daudz vairāk nekā tikai ansamblis, kas izpildija "Itchycoo Park". Jā, protams, viņi bija "B klases" grupa, bet - viena no labākajām šajā kategorijā. Meriotam bija lieliska balss, Ronijs Leins bija gana izdomas bagāts ģitārists, un grupa bija patiešām visai interesanta.
Saturiski šis veikums sastāv no divām ne pārāk cieši savstarpēji saistītām daļām. Pirmajā ieraksta pusē ir savstarpēji ne pārāk saistītas kompozīcijas, kas izceļas ar dziedājumu ar baisu cockney akcentu. To vidū ir gan lieliskā laiskas dzīves himna "Lazy Sunday", kas varētu būtu ierindojamā līdzās Kinks "Sunny Afternoon", taču ar psihodēlijas piesitienu, un varbūt par ar savu devu Monty Python balagāna. Līdzīgi simpātiski viegla ir "Rene" - dziesma, kas man rada kaut kādas asociācijas ar vieglu un patīkamu piedzeršanos (ko gan ir grūti iedomāties manā gadījumā) - vispār šis ieraksts diezgan izteikti psihodēliju rāda no tās saulainākās puses, un šī dziesma ir tipisks piemērs.
Tikām otrā plates puse ir pasaka par puisi, kurš ierauga, ka ir pazudusi puse mēness un dodas to meklēt, izglābj no bada mušu un tad atrod Skolotāju, kas viņam atklāj, ka mēness ir pakļauts fāzēm un ka otrā puse ir atkal atgriezusies. No vienas puses - tas viss ir bērnišķīgi, ko tikai pastiprina pasakai raksturīgais stāstītājs, kurš gan lieto normālu 1960gadu leksiku. No otras puses - tas viss šeit ir gana vietā, un koncepts pats par sevi nav nemaz tik dumjš, ieraksts ir gana lipīgs, lai arī varbūt ne gluži diendienā klausāms. |Taču viens ir nenoliedzami - "Small Faces" bija daudz vairāk nekā tikai ansamblis, kas izpildija "Itchycoo Park". Jā, protams, viņi bija "B klases" grupa, bet - viena no labākajām šajā kategorijā. Meriotam bija lieliska balss, Ronijs Leins bija gana izdomas bagāts ģitārists, un grupa bija patiešām visai interesanta.
2011-12-16
comments powered by Disqus