Kazhes pierakstu burtnīca

Kaut arī kopumā U2 nekādi nav viena no man tuvākajām grupām, tās trešais studijas ripulis "War" allaž ir bijis man gana tuvs, laikam jau tāpēc, ka to ievada droši vien mana iecienītākā šī kolektīva dziesma - "Sunday Bloody Sunday" (kura gan prognozējamā kārtā nav kavers vai turpinājums ne mazāk epohālajai Black Sabbath "Sabbath Bloody Sabbath") - viena no tām U2 himnām, kas nostrādā par visiem simts un kur grupas uzspēlētais grandiozums ir pilnīgi vietā, ar ļoti izjustiem elektriskās vijoles elementiem (jāpiezīmē, ka vijolnieks Stīvs Vikhems pats uzplijās The Edge ar piedāvājumu uzspēlēt vijoli U2 ierakstā, sastopot šamējo autobusa pieturā Dublinā).

Ne mazāk iespaidīgs ir arī šī ieraksta pirmais singls "New Year`s Day", kas kļuva par U2 pirmo top 10 hitu Apvienotajā Karalistē (tikām pats albums britu topā uzrāpās līdz pašai virsotnei). Šī dziesma ir nozīmīga ne tikai politiski (kā veltījums Solidaritātes kustībai Polijā), bet arī ar to, ka tā ir emocionāli ļoti spēcīga un ar mani rezonējoša, turklāt šobrīd, kārtējam gadam tuvojoties noslēgumam, "New Year`s Day" ir īpaši vietā (un vēl jo vairāk zinot to, ka pēc dažām dienām ar Lieni brauksim uz Gdaņsku - pilsētu ar milzīgu lomu Polijas cīņā par komunistisko važu saraušanu).
Šo divu skaņdarbu fonā mani pārējās "War" dziesmas nekad nav tā pa īstam aizgrābušas - ir jau šis ieraksts manās acīs daudz dzīvāks par "October", bet ne gluži tādā mērā, lai es kļūtu par Bono sekotāju. Šis ieraksts ir forši dinamisks un izteikti pacilājošs (ar visām reizēm depresīvajām tēmām). Atšķirībā no pirmajām divām platēm šajā nav tādu izteikti blāvu skaņdarbu, kas, protams, ir pluss, taču... droši vien kaut ko es tā īsti nesaprotu, un patiešām U2 ir viena no tām grupām, kuru ierakstos mani pa īstam piesaista tikai singli un šo singlu kvalitāte arī ir tas izšķirošais rādītājs, kas nosaka, vai man viss albums tīk vai nē. Un kas attiecas uz singliem, "War" būtu saucams par vienu no U2 veiksmīgākajiem ierakstiem.