Kazhes pierakstu burtnīca

Savā ziņā man droši vien vajadzētu par "Boy" būt sajūsmā - kā nekā šajā ierakstā U2 puiši vēl neapzinājās, ka viņi ir pasaulē labākā rokgrupa, kuras vēstījums pasaulei ir globāli nozīmīgs, tā vietā viņi bija vienkārši četri zēni, kas spēlēja rokmūziku - tīru un vienkāršu, bez sevišķiem vipendroniem, ar nelielu pankroka piegaršu un tomēr pieņemamu arī vecākajai paaudzei. Īsti panciska šajā ierakstā patiesībā ir tikai viena dziesma - "Out of Control" un, manuprāt, tā arī ir viena no labākajām dziesmām šajā ierakstā - turklāt šādi U2 nekad vairs neizklausījās turpmākajos gados. Attiecībā uz citām dziesmām - labākās no tām noteikti ir sakopotas albuma pirmajā pusē (vai arī tās labākas šķiet tālab, ka tās klausies kā pirmās - tas attiecībā uz U2 arī vienmēr ir iespējams). "I Will Folow" ir droši vien saucama par prototipu 50% grupas nākamo 10-15 gadu hitiem - un loģiskā kārtā tā arī ir ne sliktāka par šiem sekojošajiem hitiem (nav jau brīnums, ka tā arī kļuva par grupas pirmo veiksmīgo singlu). Tāpat lieliska ir tai sekojošā "Twilight" (kuru cerams neizmantoja tāda paša nosaukuma filmā). Ja kas man pamazām sāk šķist, ka agrīnie U2 bija diezgan radniecīgi agrīnajiem "The Cure". Protams, Bono un kompānija mazāk spēlējās ar new wave elementiem, bet citādi šo grupu pieejā bija daudz līdzīga, un pat Bono un Roberta Smita balss toņos šajā laikā bija pietiekami daudz līdzības. Vismaz es bez problēmām varu iztēloties Cure izpildām to pašu "Twilight". Lielisko ievadu nobeidz "An Cat Dubh" (melns kaķis īru valodā) - vēl viena izteikti atmiņā paliekoša dziesma.

Pēc "Killing Bono" noskatīšanās man radās vēlme drusku paklausīties astoņdesmito gadu U2, kas visai sen nebija darīts. Ir jau gana bieži novērots, ka mana attieksme pret kādu izpildītāju ir mainījusies, laikam ejot, un kādu dienu pēkšņi izrādās, ka Bobs Dilans nav tikai garlaicīgs čīkstulis, bet viens no baudāmakajiem 20.gadsimta dziesmniekiem. Un varbūt kādreiz pienāks tā diena, kad U2 man sāks šķist interesanti arī viņu mūzikas, nevis tikai tēla dēļ?

Kaut arī kopumā U2 nekādi nav viena no man tuvākajām grupām, tās trešais studijas ripulis "War" allaž ir bijis man gana tuvs, laikam jau tāpēc, ka to ievada droši vien mana iecienītākā šī kolektīva dziesma - "Sunday Bloody Sunday" (kura gan prognozējamā kārtā nav kavers vai turpinājums ne mazāk epohālajai Black Sabbath "Sabbath Bloody Sabbath") - viena no tām U2 himnām, kas nostrādā par visiem simts un kur grupas uzspēlētais grandiozums ir pilnīgi vietā, ar ļoti izjustiem elektriskās vijoles elementiem (jāpiezīmē, ka vijolnieks Stīvs Vikhems pats uzplijās The Edge ar piedāvājumu uzspēlēt vijoli U2 ierakstā, sastopot šamējo autobusa pieturā Dublinā).

Universālajā U2 albūmu hierarhijā "Achtung Baby" laikam gan ieņem godpilno otro vietu aiz "The Joshua Tree" . Tā 1998. gadā žurnāla "Q" lasītāji to iebalsoja par 15. izcilāko visu laiku albūmu, bet citā reizē tas pats "Q" dziesmu "One" no šī ieraksta nodēvēja par vispār visos laikos labāko dziesmu. Vispārīgais atzinums līdz ar to ir tāds, ka vismaz visu laiku labāko albūmu simtniekā "Achtung Baby" ir obligāti jāatrodas.

"Zooropa" noteikti nav tas U2 albūms, kuram pasaulē ir visvairāk cienītāju. Līdz ar to es būtu ļoti oriģināls, ja paziņotu, ka man tas ir viņu mīļākais ieraksts, bet pat es ne vienmēr esmu gatavs oriģinalitātes pēc pateikt kaut ko TĀDU. Dažas zināmas dziesmas šajā ierakstā, protams, ir, bet tās nav gluži tādas, ar ko vairumam asociējas šī grupa, jo "Zooropa" patiesībā ir deju mūzikas un nevis rokmūzikas albūms. Reizēm šī deju mūzika ir labāka - tādās dziesmās kā "Numb", "Lemon" un it īpaši "Babyface" (kura pat ir salīdzinoši roķīga) U2 izklausās kā pietiekami lieli šāda stila mūzikas eksperti. Savukārt citos brīžos īsti labi viņiem šī štelle nesanāk, tādi skaņdarbi kā "Some days are better than others" vai "The first time" varbūt nav gluži aizvainojoši slikti, bet augstāk par fona mūziku pacelties nevar. Laikam gan viens man ir jāatzīst - es šo grupu nesaprotu. Par katru viņu albūmu es domāju - šis man patīk tā ne visai, varbūt citi patiks labāk? Bet parasti nepatīk. Es neesmu radīts U2. No vienas puses - žēl, viņi taču skaitās labi. No otras puses - whatever.

Vai tu zini, cik lieliska grupa ir U2? Droši vien, ka zini. Bet atkārtošana ir zināšanu māte, kā zināms, kā zināms.