Kazhes pierakstu burtnīca

Kurš gan varētu būt šodienas rokmūzikā aktuālāks ieraksts par Nika Dreika debijas albumu? Kā nekā tas ir praktiski nupat parādījies ierakstu veikalu plauktos - vēl ne pilni 43 gadi nav pagājuši kopš tā izdošanas. Tādēļ ir tikai likumsakarīgi, ka 2012.gadu sāku šī priekšlaicīgi mūžībā aizgājušā britu dziesminieka pavadījumā.
Niks Dreiks ir viens no tiem mūziķiem, kuri nevienam nerūp, dzīvi būdami, bet pēc viņu nāves izrādās, ka visi viņus vienmēr ir uzskatījuši par ģēnijiem un no viņiem ietekmējušies. Arī pašmājās zināms vismaz viens dziesminieks, kuram Dreiks ir mega autoritāte - tas ir Goran Gora.
Šo albumu esmu klausījies visas nedēļas garumā, un jāatzīst, ka pamazām tas man ir iepaticies, taču tā vien šķiet, ka viņam nebūs lemts kļūt manās acīs par kaut ko līdzvērtīgu Bobam Dilanam (kuru gan es nesapratu daudz ilgāk kā tikai vienas nedēļas garumā!), Tomam Veitsam vai Leonardam Koenam. Muzikālajā ziņā Dreiks ir kaut kur pa vidu starp Dilanu un Koenu. Noteikti muzikālāks par Leonardu (kurš primāri ir/bija dzejnieks), noteikti - apveltīts ar vieglāk pieņemamu balsi kā Bobs. Ģitārspēle viņa izpildījumā šķiet visai iespaidīga, taču ne izcili atmiņā paliekoša - lai nu kā šajā albumā nav, tad tās ir dievīgas melodijas. Nika Dreika iekšējā pasaule bija diezgan vienmuļa un rudenīgi skumja, tā var spriest no viņa mūzikas (ne jau velti viņš pats savai skumjajai dzīvei, kuras laikā viņa standarta ienākumi bija ap divdesmit mārciņām nedēļā padarīja galu 28 gadu vecumā). Iespējams, ka viņa mūzika ir skaista un apcerīga, taču vienlaikus tā cieš no jebkāda lipīguma trūkuma - līdz ar to piecu dienu klausīšanās rezultātā es pie labākās gribas nevaru nodungot nevienas dziesmas meldiņu, jo tur nav ne miņas no lipīguma, un emocionāli mani šis ieraksts nespēj tā uzrunāt, kā, piemēram, Koena pirmie divi albumi. Kādā tējas namiņā jaukā sabiedrībā es droši vien labprāt šādu mūziku klausītos, varbūt pat būdams ciemos pie draugiem es to atzītu par gana svaigu, taču tas man nekādi neizklausās pēc tāda albuma, kam būtu jābūt atrodamam teju katra ietekmīga rokmūzikas izdevuma "visu laiku labāko" topā. Vismaz nekādus spēcīgākus vārdus kā "jauks" es tam veltīt nevaru, cik ļoti es lai arī necenstos.