Kazhes pierakstu burtnīca

Drosmīgāk, bet ne tik labi kā iepriekš - tā īsumā varētu raksturot otro "Pere Ubu" veikumu ar nosaukumu "Dub Housing". Grupa kļuvusi ievērojami vairāk "artsy" nekā savā pirmajā veikumā, līdz ar to dziesmas izklausās vai nu daudz komplicētākas vai arī daudz primitīvākas kā pirmajā albumā (atkarībā no tā, kādu efektu attiecīgajā brīdī Pere Ubu vēlas panākt). Albumu ievada "Navvy" ar tipisku troglodītu ritmu un brīžam teju vai Robert Wyatt stila troksni. Vispār šajā ierakstā daudz prominentāki kļuvuši taustiņinstrumenti un visādas grūti raksturojamas skaņas (atkal jau brīžiem Wyatt gaumē), tāpat varētu minēt līdzību ar Captain Beefheart daiļradi. Kas nu ir izteikti - šī mūzika vairs nekādi nav pieskaitāma pankrokam, vismaz diez vai tu vari iedomāties Džoniju Rotenu un kompāniju spēlējam kaut ko līdzīgu šī ieraksta skaņdarbam "Caligari`s Mirror", kas savā būtībā ir klasiskā roka un eksperimentāla velns viņu zina kā krustojums - taču visai baudāms krustojums! Šī nav īsti tāda mūzika, kuras pavadījumā kratīt savu grebeni, dzert alu no skārdenēm un spārdīt ar kājām bomzi.

Kas ir jāņem vērā, pirms tu sāc klausīties Pere Ubu - grupas dziedātāja Deivida Tomasa balss ir ļoti īpatnēja, un diez vai tā tev uzreiz šķitīs patīkama un baudāma (turklāt atšķirībā no Captain Beefheart viņam tā nav arī sevišķi spēcīga un apzināti izkropļota), līdz ar to grupas daiļrades klausīšanās diez vai būs satriecoši viegla un pirmajā mirklī patīkama, taču pēc vairākām klausīšanās reizēm tev vajadzētu pamazām sākt ievērot, ka patiesībā viņi ir visai jauks un noteikti ievērības cienīgs muzikālais kolektīvs, lai arī tāds, kurš no sākta gala bija lemts dzīvot pazemē - jo šī nav tāda mūzika, kurai varētu būt masu popularitāte. Nav tā, ka tas automātiski nozīmē, ka Pere Ubu būtu visas pasaules izcilākā grupa, taču man patiesībā tās veikums ir tīri labi iepaticies.