New Picnic Time

Jo tālāk, jo trakāk. Nezinu, kādas vielas Pere Ubu dalībnieki lietoja, kad viņi devās piknikot, bet sēnes šķiet varētu būt tur klāt bijušas. Ko lai arī neteiktu Wikipedia tante, tas, kas šeit ir dzirdams, pilnīgi noteikti nav postpunk. Ok, Deivids Tomass kaut kādā mērā izklausās pēc pankroka dziedātāja, bet tas, ko viņš dzied, un tas pavadījums, kurā viņš to dara - tas jau nu nekādi nav pancīgi, drīzāk šis kolektīvs izklausās pēc viena no tiem ansambļiem, kuru dalībnieki no īstiem pankiem (tādiem, kuri dirsu neslauka) varētu dabūt ar zābaku pa seju par savu pārmērīgo intelektuālismu un vēlmi izcelties. Pie labākās gribas šī mūzika nav dejojama un lēkājama, melodijas (ja tādas vispār ir atrodamas) ir paslēptas zem milzīga daudzuma trokšņa, kliegšanas, nemitīgām tempa un ritma maiņām, kas īsti neko citu izdarīt nespēj, kā vien uzdzīt galvassāpes. Ik pa brīdim kāds no grupas dalībniekiem it kā sāk spēlēt kaut ko puslīdz normālu, bet pietiek paiet desmit sekundēm un it kā normālais ritmiņš pārvēršas kārtējā psihismā, un patiesībā līdz ar to visas dziesmas izklausās viena otrai visai līdzīgas. Un vispār šajā brīdī Pere Ubu jau ir sasnieguši to dīvainības līmeni, kad man viņi šķiet pārāk dīvaini un neklausāmi, tas jau sāk no mūzikas pārvērsties par troksni, un es nemaz nebrīnos, ka šī albuma tapšanas rezultātā grupa izjuka (tiesa, tā nedaudz citā sastāvā atjaunojās tikai dažus mēnešus vēlāk). Man pilnīi noteikti šī grupa labāk patika tad, kad tā spēlēja mūziku, kurai bija vairāk kopīga ar Čaku Beriju un mazāk - ar kaut kādiem ambicioziem pseidointelektuāliem perdeļiem. Pankiem desu, kā teikt!
2012-01-23
5.0
comments powered by Disqus