Kazhes pierakstu burtnīca

Tev varētu šķist dīvaini, kālab es rakstu par divdesmit gadus vecu dokumentālu filmu. Taču man ir pilnīgi normāls pamatojums - es rakstu par visu, ko skatos, klausos, lasu. Un ja nu kādu dienu sanāks, ka es izlasīšu Bībeli vai noskatīšos brāļu Lumjēru filmu par vilcienu, tad arī par to sekos ieraksts blogā. Mēs taču dzīvojam brīvā pasaulē, ne?
"Krustceļš" apvieno divas tēmas, kurām Podnieka filmās allaž bijusi īpaša vieta - tiekšanos pēc brīvības un dziesmu svētkus. Trīs Baltijas tautas, trīs atsevišķu cilvēku stāsti, trīs dziesmas. Filmā atainoti notikumi pirms neatkarības deklarācijas pieņemšanas un pēc tās, un cilvēku redzējums par nākotni tolaik. Interesanti ir tur redzēt par divdesmit gadiem jaunākus daudzus tos cilvēkus, kuriem joprojām Latvijā ir visai liela loma (Rubiku ieskaitot), un pārcilāt tās atmiņu drumslas, kas par šo laiku ir arī man. Un padomāt, ka ļoti daudz kas patiesībā nemaz nav mainījies, it īpaši šādas domas nāk prātā, ieskatoties kalendārā un padomājot par to, kas gaidāms 18.februārī. Kaut kādā mērā tas ir dīvaini, kaut kādā - likumsakarīgi.
Šī filma droši vien ir teju bezvērtīga ārpus konteksta - tai nav ne sevišķa ievada, ne nobeiguma, bez nepieciešamā priekšzināšanu komplekta to droši vien nav iespējams skatīties. Patiesībā ar citām viņa filmām varētu būt līdzīgi, jo šīs filmas bija domātas "tūlītējai patērēšanai", nevis kaut kādiem nākotnes hipsteriem. Filma savā būtībā ir gaužām vienkārša - tā necenšas mani kā skatītāju audzināt, nav pārgudrās aizkadra balss, kura tev visu saliek pa plauktiņiem. Vispār kaut kādā mērā jāatzīst, ka man dokumentālais kino ļoti labi iet pie sirds, taču ar nosacījumu, ka tas ir patiešām dokumentāls, nevis politiski angažēts. Un Podnieka filmu galvenais trumpis ir to godīgums - gan pret sevi, gan pret skatītāju, kas man personīgi ir ļoti svarīgi.