Pēcvārds

Kā šīs filmas sākumā atzīst pats Juris Podnieks, viņa filmai "Krustceļš" nekāds turpinājums nemaz nebija paredzēts. Taču sanāca tā, ka bija gan - Baltijas valstu izteiktajai vēlmei izstāties no Padomju Savienības, no Maskavas atbilde sekoja visai izteiksmīgā formā, kā rezultātā notika arī asins izliešana, it īpaši Viļņā, taču arī Rīgā, un barikāžu dienu upuru vidū bija divi Podnieka komandas operatori - Gvido Zvaigzne un Andris Slapiņš. Tālab vien ir skaidrs, ka šī filma ir emocionāli vienkārši nereāli smaga, it īpaši tāpēc, ka abos divos gadījumos notiekošais tika arī filmēts, un Slapiņa pēdējie vārdi Podniekam: "Filmē mani!" ir kaut kas tāds, kur nav nekas vairs piebilstams. Kā jau tas Podnieka filmām ir raksturīgi - šeit nav nekādas analīzes, cēloņsakarību meklēšanas, labo un slikto pretstatīšanas, nav pat īsti mēģinājumu noskaidrot - kas šāva, kāpēc šāva un kas bija tam visam aizmugurē. Tikai fakti, kurus nevar apstrīdēt, tikai skaudri un nežēlīgi kadri, kas atklāj tautas traģēdiju caur personisko traģēdiju. Tikai trīsdesmit minūtes kino lentes, bet cik daudz šajās minūtēs ietverts!
Tā kā man barikāžu laikā bija tikai septiņi gadi, neko daudz un sakarīgi es no visa tur notiekošā neuztvēru, atmiņā palikušas vien pāris epizodes - kā no multfilmām VHS formātā ar manu tā laika čomu Ričardu pārslēdzāmies uz TV, un tieši tajā brīdī notika iebrukums televīzijas ēkā, un kā ar to pašu Ričardu nobastojām nodarbības mākslas skolā, lai apskatītos uz barikādēm, ja nemaldos, pat dabūjām tur tēju, pēc tam mēģinājām vecākiem (kuri zināja, ka nodarbībā nebijām bijuši) skaidrot, ka mūsu autobusam uz Vanšu tilta bija nokritusi štanga, un tāpēc nekur nebijām tikuši, taču uzreiz tikām atmaskoti, jo vecāki jau tāpat bija nojautuši, ka noteikti būsim aizgājuši skatīties uz barikādēm.
Filma pat īsti nav vērtējama - jo šis ir tas gadījums, kad nav praktiski nekādas lomas tam, kāda ir filmas struktūra, montāža, gaismojums un viss kas cits, tā ir vēsturisks dokuments ar milzīgu emocionālo lādiņu un Podnieka vārdiem noslēgumā, ka tagad mēs esam kā uzasināts miets, kuru tik viegli vairs nesalauzt. Un gadu vēlāk viņš jau bija miris...
2012-02-08
8.0
comments powered by Disqus