The Artist
Pirms šīs filmas noskatīšanās man jau bija izveidojies priekšstats par to - biju jau gatavs uzrakstīt, ka vienīgais iemesls, kāpēc to visi tā slavē un nominē balvām, ir tas, ka tā ir pasniegta kā kaut kāda dižā māksla, kā kaut kas izcils - ņemt un uzfilmēt mūsdienās mēmo filmu un pasniegt to kā kaut kādu izcilo jaunumu. Rēķinājos, ka šādu filmu būs grūti noskatīties līdz beigām, miegainībai mijoties ar režisora augstprātību. Cik tālu es biju no patiesības!
Šī filma nav tikai tehnoloģisks triks - tāds, kā piemēram, 3D kino, tā ir filma, kurai mēmais formāts ir tiešām ideāli piemērots, turklāt tā ļoti labi spēlējas ar skatītāju, izmantojot šī medija piedāvātās iespējas. Kaut vai - pārsteidzot skatītāju ar skaņas izmantošanu pāris epizodēs, kad tā kolosāli paspilgtina visu kopējo iespaidu (krītošā spalva, piemēram!). Vai - rādot skatītājiem skaņu kino ienākšanu, bet neizmantojot tam skaņu. Un - lieliski parādot, ka dialogi, pie kuriem mēs esam pieraduši skaņu kino, patiesībā visai bieži ir lieki un ka ļoti daudz ko var izteikt vai nu bez vārdiem vai arī tikai ar dažām teksta plāksnītēm, atstājot sarunās tikai pašu to kodolu, un atbrīvojoties no visa liekā small talk.
Kaut ko tādu es patiesībā nebiju gaidījis - Mišels Hazanavičus (starp citu - viņa ģimene, kā jau to var noprast no uzvārda, ir no Lietuvas) ir radījis filmu, kura vienlaikus pauž viņa mīlestību pret mēmo kino, gan mūsdienās pilnīgi aktuālu filmu, vienlaikus dramatisku un komisku, ar superīgu suni visai centrālā lomā. Pilnīgi noteikti tā ir daudz, daudz labāka kā es to būtu gaidījis. Ja nu kas - patiesībā vienīgā atšķirība starp šo filmu un autentiski tā mēmo kino ir tajā, ka aktrises tajā par spīti atbilstošajiem tērpiem un grimam ir izvēlētas tādas, kas ir skaistas pēc mūsdienu un nevis mēmā kino ēras etaloniem. Galveno lomu atveidojošais Žans Dižardēns gan vēsi varētu būt arī Čaplina ēras aktieris ar raksturīgu zodu un tipisku dramatiskā varoņa izskatu. Pagaidām - šī filma ir mana favorīte cīņā par Oskaru nominācijā gada filma.
Šī filma nav tikai tehnoloģisks triks - tāds, kā piemēram, 3D kino, tā ir filma, kurai mēmais formāts ir tiešām ideāli piemērots, turklāt tā ļoti labi spēlējas ar skatītāju, izmantojot šī medija piedāvātās iespējas. Kaut vai - pārsteidzot skatītāju ar skaņas izmantošanu pāris epizodēs, kad tā kolosāli paspilgtina visu kopējo iespaidu (krītošā spalva, piemēram!). Vai - rādot skatītājiem skaņu kino ienākšanu, bet neizmantojot tam skaņu. Un - lieliski parādot, ka dialogi, pie kuriem mēs esam pieraduši skaņu kino, patiesībā visai bieži ir lieki un ka ļoti daudz ko var izteikt vai nu bez vārdiem vai arī tikai ar dažām teksta plāksnītēm, atstājot sarunās tikai pašu to kodolu, un atbrīvojoties no visa liekā small talk.
Kaut ko tādu es patiesībā nebiju gaidījis - Mišels Hazanavičus (starp citu - viņa ģimene, kā jau to var noprast no uzvārda, ir no Lietuvas) ir radījis filmu, kura vienlaikus pauž viņa mīlestību pret mēmo kino, gan mūsdienās pilnīgi aktuālu filmu, vienlaikus dramatisku un komisku, ar superīgu suni visai centrālā lomā. Pilnīgi noteikti tā ir daudz, daudz labāka kā es to būtu gaidījis. Ja nu kas - patiesībā vienīgā atšķirība starp šo filmu un autentiski tā mēmo kino ir tajā, ka aktrises tajā par spīti atbilstošajiem tērpiem un grimam ir izvēlētas tādas, kas ir skaistas pēc mūsdienu un nevis mēmā kino ēras etaloniem. Galveno lomu atveidojošais Žans Dižardēns gan vēsi varētu būt arī Čaplina ēras aktieris ar raksturīgu zodu un tipisku dramatiskā varoņa izskatu. Pagaidām - šī filma ir mana favorīte cīņā par Oskaru nominācijā gada filma.
2012-02-09
comments powered by Disqus