Wednesday Morning, 3 A.M.
Pols Saimons un Arts Garfankels muzicēja kopā jau kopš skolas gadiem, kad viņi viņi uzstājās ar, manuprāt, visai lāmisko nosaukumu "Tom & Jerry". Tolaik viņi izskatījās šādi:
Un izklausījās šādi:
"Hey Schoolgirl" pat apbružājās Billboard topā, sasniedzot tajā 49.vietu. Turpinājums šī dueta karjerai nebija tik spožs. Iespējams, ka čaļiem bija jābeidz vidusskola un nebija īsti laika izpildīt pašķidras kvalitātes rokenrolu. Dīvainā kārtā (ievērojot rokmūzikā pastāvošās tendences) abi jaunieši ne tikai pabeidza vidusskolu, bet arī izstudēja augstskolā. Garfankels pat ir matemātikas maģistrs, un bieži parādās dažādos topos starp "izglītotajiem rokmūziķiem".
Kā lai arī nebūtu, sešdesmito gadu sākumā "Tom & Jerry" vietā puiši tika pie daudz atbilstošāka un vienlaikus - pilnīgi dabiska - nosaukuma, pārdēvējoties vienkārši par "Simon & Garfunkel". Tolaik gan šis nosaukums ne visiem šķita tik pašsaprotams, jo abi tolaik jaunie vīrieši nevarēja lepoties ar tiem tipiskākajiem anglosakšu uzvārdiem (ar ko korektā formā cenšos pateikt - viņi ir ebreji), un ne velti, piemēram, dažus gadus pirms viņiem kāds cits ebreju puisis vārdā Roberts Cimmermans pārdēvējās par Bobu Dilanu.
Saimonam un Garfankelam izdevās ar savu spēlēto folkmūziku ieinteresēt kādas studijas dūžus un tā tapa šis albums, taču sākotnēji tas nekādu lielu sabiedrības interesi neizraisīja, un abi čaļi principā bija gatavi tam, ka viņi varēs pievērsties nopietnākām lietām, taču tad pēkšņi dziesma "The Sound of Silence" (elektrificētā versijā, kas tapa bez pašu puišu līdzdalības) kļuva par megahitu, un pēkšņi izrādījās, ka "Simon&Garfunkel" ir super pieprasīts ansamblis, un viss tālākais ir vēsture.
Jautājums ir tāds - un kā tad šis ieraksts izklausās? Pareizā atbilde - tas ir pagalam viduvējs ieraksts ar vienu fenomenālu dziesmu un dažām labām dziesmām. Zināmā mērā to ir grūti saprast, kādā veidā Pols Saimons (kurš bija grupas radošais dalībnieks, kamēr Garfankels bija tikai apveltīts ar eņģeļa balsi) spēja radīt kaut ko TĀDU.
Šādi es novērtētu šī ieraksta dziesmas 10 punktu skalā:
Jā, es zinu, ka vērtība 30 ir ievērojami ārpus 0-10 līmeņa, taču "The Sound of Silence" šajā ierakstā ir pilnīgi nesalīdzināma ar pārējām dziesmām. Līdzās mēģinājumiem kļūt par tipiskiem folkmūzikas sludinātājiem Joan Baez gaumē ("He Was My Brother", "Last Night I Had the Strangest Dream") labu dziesmu sliktiem izpildījumiem (Dilana "The Times They Are a-Changin`") un pseidoreliģiskam sviestam ("Go tell it on the mountain") ir pārsteidzoši dzirdēt kaut ko tik tīru un neapšaubāmi skaistu kā tā dziesma, par kuru nebeidzu sajūsmināties. Un ja citās dziesmās Saimona un Garfankela vokālās harmonijas bieži izklausās pēc bērniem domāta komercsūda, tad The Sound of Silence ir kas no pilnīgi citas planētas. Vienlaikus - es tavā vietā droši vien iegādātos tikai dueta otro ierakstu - "The Sound of Silence", un debijas ripuli ignorētu, jo tajā "The Sound of Silence" ir kas līdzīgs Mārtiņa Cipuļa gūtiem vārtiem - pārpratums.
Un izklausījās šādi:
"Hey Schoolgirl" pat apbružājās Billboard topā, sasniedzot tajā 49.vietu. Turpinājums šī dueta karjerai nebija tik spožs. Iespējams, ka čaļiem bija jābeidz vidusskola un nebija īsti laika izpildīt pašķidras kvalitātes rokenrolu. Dīvainā kārtā (ievērojot rokmūzikā pastāvošās tendences) abi jaunieši ne tikai pabeidza vidusskolu, bet arī izstudēja augstskolā. Garfankels pat ir matemātikas maģistrs, un bieži parādās dažādos topos starp "izglītotajiem rokmūziķiem".
Kā lai arī nebūtu, sešdesmito gadu sākumā "Tom & Jerry" vietā puiši tika pie daudz atbilstošāka un vienlaikus - pilnīgi dabiska - nosaukuma, pārdēvējoties vienkārši par "Simon & Garfunkel". Tolaik gan šis nosaukums ne visiem šķita tik pašsaprotams, jo abi tolaik jaunie vīrieši nevarēja lepoties ar tiem tipiskākajiem anglosakšu uzvārdiem (ar ko korektā formā cenšos pateikt - viņi ir ebreji), un ne velti, piemēram, dažus gadus pirms viņiem kāds cits ebreju puisis vārdā Roberts Cimmermans pārdēvējās par Bobu Dilanu.
Saimonam un Garfankelam izdevās ar savu spēlēto folkmūziku ieinteresēt kādas studijas dūžus un tā tapa šis albums, taču sākotnēji tas nekādu lielu sabiedrības interesi neizraisīja, un abi čaļi principā bija gatavi tam, ka viņi varēs pievērsties nopietnākām lietām, taču tad pēkšņi dziesma "The Sound of Silence" (elektrificētā versijā, kas tapa bez pašu puišu līdzdalības) kļuva par megahitu, un pēkšņi izrādījās, ka "Simon&Garfunkel" ir super pieprasīts ansamblis, un viss tālākais ir vēsture.
Jautājums ir tāds - un kā tad šis ieraksts izklausās? Pareizā atbilde - tas ir pagalam viduvējs ieraksts ar vienu fenomenālu dziesmu un dažām labām dziesmām. Zināmā mērā to ir grūti saprast, kādā veidā Pols Saimons (kurš bija grupas radošais dalībnieks, kamēr Garfankels bija tikai apveltīts ar eņģeļa balsi) spēja radīt kaut ko TĀDU.
Šādi es novērtētu šī ieraksta dziesmas 10 punktu skalā:
Jā, es zinu, ka vērtība 30 ir ievērojami ārpus 0-10 līmeņa, taču "The Sound of Silence" šajā ierakstā ir pilnīgi nesalīdzināma ar pārējām dziesmām. Līdzās mēģinājumiem kļūt par tipiskiem folkmūzikas sludinātājiem Joan Baez gaumē ("He Was My Brother", "Last Night I Had the Strangest Dream") labu dziesmu sliktiem izpildījumiem (Dilana "The Times They Are a-Changin`") un pseidoreliģiskam sviestam ("Go tell it on the mountain") ir pārsteidzoši dzirdēt kaut ko tik tīru un neapšaubāmi skaistu kā tā dziesma, par kuru nebeidzu sajūsmināties. Un ja citās dziesmās Saimona un Garfankela vokālās harmonijas bieži izklausās pēc bērniem domāta komercsūda, tad The Sound of Silence ir kas no pilnīgi citas planētas. Vienlaikus - es tavā vietā droši vien iegādātos tikai dueta otro ierakstu - "The Sound of Silence", un debijas ripuli ignorētu, jo tajā "The Sound of Silence" ir kas līdzīgs Mārtiņa Cipuļa gūtiem vārtiem - pārpratums.
2012-02-23
comments powered by Disqus