High Fidelity
Dabiski, ka esmu redzējis pēc šīs grāmatas motīviem uzņemto filmu ar Džonu Kjūzaku galvenajā lomā, bet tagad esmu izlasījis arī grāmatu. Cik atceros, filma man nekad nav šķitusi izcila, un laikam grāmata arī nē, taču atkal jau pēc dažu gadu paiešanas kopš pēdējo reizi skatījos filmu, lasot grāmatu (kura saturiski, ja kas, nav sevišķi atšķirīga), atkal jau es saskatīju citus akcentus un pārņēmu citas vērtības.
Sākotnēji man šķita, ka galvenais grāmatas varonis - mūzikas ierakstu veikala īpašnieks Robs - ir vienkārši truls un kaitinošs tips, stulbenis, kurš nesaprot, kā viņam risināt reālās dzīves problēmas, taču lasīšanas gaitā mans viedoklis mainījās - ne tādā ziņā, ka viņš man kļūtu simpātisks, bet gan tādā, ka es droši vien arī pats sāku saprast daļu no tām problēmām, kas ir varonim. Nē, es nebaidos no ilgtermiņa attiecībām un nevēlos pārgulēt ar "up-the-arse Rosie" vai kādu puslīdz ievērojamu dziedātāju, tas ir kas pavisam cits, un iespējams - kas pārāk privāts, lai to tā tagad ņemtu un atklātu tev uz elektroniskā papīra, bet varbūt tieši to man vajadzētu darīt. Es nezinu, vai ceļš, pa kuru es eju, ir pareizais, un vai es pa to vēlos iet. Ne tādā ziņā kā profesionālajā dzīvē - tur pārmaiņas pēc man pat ir drusku skaidrības par mērķiem un uzdevumiem, bet es šobrīd jūtu, ka es esmu draņķīgs vīrs, un es varētu būt labāks, ka man ir daudzējādā ziņā nepieciešams mainīties, atbrīvoties no kādas daļas egocentrisma, sākt vairāk ieklausīties, vairāk dzīvot līdzi citu cilvēku dzīvei. Kaut ko tādu es droši vien varu šeit rakstīt tikai tāpēc, ka zinu, ka grāmatu aprakstus šajā blogā izlasa varbūt kādi 2-3 cilvēki, un līdz ar to, kaut arī drusku es esmu izlicis sevi uz paplātes, nav tik daudz cilvēku, kuriem man būs pēcāk grūti paskatīties acīs. Jā, un arī attiecībā pret draugiem es neesmu pēdējā laikā (vai arī - vienmēr?) bijis nekāds izcilais draugs - ar mērķi tikai izstāstīt savu sviestu, bet nevis ieklausīties tevī. Protams, dīvaini ir šādas atziņas iegūt no grāmatas, kurā patiesībā jau nekā diži izcila nav - tikai neirotisks tipāžs, kurš lieliski orientējas mūzikā. Vienlaikus - un tas mani drusku nošokēja - kad grāmatā nomirst Roba (bijušās?) draudzenes tēvs un viņš spriež, ka popmūzikā nav tādu dziesmu par nāvi, kas būtu vietā šajā gadījumā, viņš, šķiet, nav dzirdējis Lū Rīda albumu Magic and Loss, kurā teju ikviena dziesma būtu īsti vietā attiecīgajā situācijā. Bet nu labi - man jau patīk piekasīties.
Sākotnēji man šķita, ka galvenais grāmatas varonis - mūzikas ierakstu veikala īpašnieks Robs - ir vienkārši truls un kaitinošs tips, stulbenis, kurš nesaprot, kā viņam risināt reālās dzīves problēmas, taču lasīšanas gaitā mans viedoklis mainījās - ne tādā ziņā, ka viņš man kļūtu simpātisks, bet gan tādā, ka es droši vien arī pats sāku saprast daļu no tām problēmām, kas ir varonim. Nē, es nebaidos no ilgtermiņa attiecībām un nevēlos pārgulēt ar "up-the-arse Rosie" vai kādu puslīdz ievērojamu dziedātāju, tas ir kas pavisam cits, un iespējams - kas pārāk privāts, lai to tā tagad ņemtu un atklātu tev uz elektroniskā papīra, bet varbūt tieši to man vajadzētu darīt. Es nezinu, vai ceļš, pa kuru es eju, ir pareizais, un vai es pa to vēlos iet. Ne tādā ziņā kā profesionālajā dzīvē - tur pārmaiņas pēc man pat ir drusku skaidrības par mērķiem un uzdevumiem, bet es šobrīd jūtu, ka es esmu draņķīgs vīrs, un es varētu būt labāks, ka man ir daudzējādā ziņā nepieciešams mainīties, atbrīvoties no kādas daļas egocentrisma, sākt vairāk ieklausīties, vairāk dzīvot līdzi citu cilvēku dzīvei. Kaut ko tādu es droši vien varu šeit rakstīt tikai tāpēc, ka zinu, ka grāmatu aprakstus šajā blogā izlasa varbūt kādi 2-3 cilvēki, un līdz ar to, kaut arī drusku es esmu izlicis sevi uz paplātes, nav tik daudz cilvēku, kuriem man būs pēcāk grūti paskatīties acīs. Jā, un arī attiecībā pret draugiem es neesmu pēdējā laikā (vai arī - vienmēr?) bijis nekāds izcilais draugs - ar mērķi tikai izstāstīt savu sviestu, bet nevis ieklausīties tevī. Protams, dīvaini ir šādas atziņas iegūt no grāmatas, kurā patiesībā jau nekā diži izcila nav - tikai neirotisks tipāžs, kurš lieliski orientējas mūzikā. Vienlaikus - un tas mani drusku nošokēja - kad grāmatā nomirst Roba (bijušās?) draudzenes tēvs un viņš spriež, ka popmūzikā nav tādu dziesmu par nāvi, kas būtu vietā šajā gadījumā, viņš, šķiet, nav dzirdējis Lū Rīda albumu Magic and Loss, kurā teju ikviena dziesma būtu īsti vietā attiecīgajā situācijā. Bet nu labi - man jau patīk piekasīties.
2012-03-11
comments powered by Disqus