Fever Pitch
Izrādās, ka rakstnieks Niks Hornbijs, kas laikam vairāk ir zināms pēc savu grāmatu ekranizācijām (pamatā - "High Fidelity" un "About a Boy") ir visai apsēsts "Arsenal" fans. Ja gadījumā tu esi viens no tiem (ne)laimīgajiem, kas nezina, kas tas tāds - "Arsenal", tad varu tev iečukstēt, ka tā ir Londonas futbola komanda, vairākkārtēja Anglijas čempione, kuras rindās, ja kas, nemaz ne tik šausmīgi senā pagātnē spēlēja arī viens Latvijas futbolists - Igors Stepanovs. Varu pieņemt, ka gadījumā, ja Hornbijs šo grāmatu būtu uzrakstījis 15 gadus vēlāk, tajā atrastos vieta arī kādai epizodei, kurā viņš šausminātos par kādu īpaši neveiksmīgu epizodi Stepanova izpildījumā. Vienlaikus - neviens cits Latvijas futbolists šādas raudzes vienībā spēlējis nav.
Hmm, tā vien šķiet, ka sākot rakstīt par šo grāmatu, būšu bišķi "sasmērējies" - atklājis, ka nav gluži tā, ka man sporta fanošanas atkarība būtu kaut kas absolūti svešs. Tomēr - par grāmatu. Tā veidota ne gluži kā "Arsenal" vēsture, bet gan vairāk - saistība starp "Arsenal" veiksmēm un neveiksmēm un autora - vienlaikus, grāmatas galvenā varoņa - dzīvi laika posmā no sešdesmito gadu beigām (pirmā klātienē kopā ar tēvu redzētā spēle Highbury stadionā) līdz deviņdesmito sākumam, iedziļinoties daudzās šādu "attiecību" īpatnībās, par kurām pilnīgi noteikti es nebūtu aizdomājies. Cik saprotu, autora doma bija tāda, ka ir neskaitāmas grāmatas par futbolu "profesionāļu acīm" un ir daudz grāmatas gan par huligāniem, gan no pašu huligānu skatu punkta, bet Hornbija doma bija parādīt - kāda ir dzīve "vienkāršam" fanam - tādam cilvēkam, kura dzīve ir totāli pakļauta futbola kluba ikdienai, bet kurš nemēdz iesaistīties grautiņos un atskaldīt Tottenham līdzjutējus. Hornbijs visai nesaudzīgi izliek lasītāja priekšā savas rakstura vājības. Vienlaikus viņš pievēršas daudzām sociālām, vairāk vai mazāk ar futbolu saistītām tēmām - drošībām stadionos, klubu prioritāšu maiņai komercializācijas apstākļos, rasismam laukumos un ārpus tiem, proti, šī grāmata nav tikai par futbolu, lai gan vienlaikus - protams, ka tā ir tikai par futbolu. Nebiju aizdomājies, ka sporta (un futbola it īpaši) līdzjušana, vismaz angļu izpratnē, pamatā sastāv no vienām negācijām - no sašutuma par to, cik tava komanda slikti spēlē, par to, kāds "wanker" ir tiesnesis, par trenera kļūdām un pretinieku bezkaunību. Tāpat te parādās tēma - ka cilvēkam, kas tiecas atstāt par sevi kulturāla iespaidu, neklājas būt fanam, un kā viņš pats kādu laiku ap vidusskolas beigšanu mēģināja sevī šo māniju apslāpēt, lasot intelektuālo prozu un pārvēršoties par snobu.
Es noteikti neesmu "īsts fans" - kaut vai tāpēc vien, ka, manuprāt, Latvijā vispār tādu "isto fanu" nav diži daudz, tādu, kas visas dzīves garumā fano par vienu komandu, kuras rezultāti tev kļūst svarīgāki par notikumiem personīgajā dzīvē. Kā vienā epizodē Hornbijs, kuram tūliņ jābeidz augstskola + gaidāmas parlamenta vēlēšanas, ir gatavs pieņemt sliktus eksāmenu rezultātus un Margaretes Tečeres kļūšanu par premjerministri, ja vien Arsenal uzvarēs kausa finālā. Kā viņš piebilst - būtu viņš zinājis, ka Tečere konservatīvo valdību vadīs tik ilgus gadus, viņš pretī būtu prasījis, lai Arsenal uzvar arī čempionātā. Jā - par īstiem faniem, kur gan tādi pie mums varētu rasties, ja nav komandu, kuras pastāvētu pietiekoši ilgi, lai par tām varētu vienmēr fanot. Un ja kāda komanda pastāv gana ilgi - man tāpat ir grūti iedomāties cilvēku, kurš apsēsti fanotu par "Skonto", vai pat Liepājas Metalurgu (otrais variants gan šķiet vismaz drusku ticamāks). Protams, Latvija primāri ir hokeja zeme, bet atjaunotais "Dinamo" pastāv tikai četrus gadus, un es patiešām šaubos, ka tā fanu vidū ir kaut viens cilvēks, kas varētu neaiziet uz labākā drauga kāzām tikai tāpēc, ka tās sakrīt laikā ar spēli pret Novokuzņeckas "Metallurg".
Ko es ar šo visu gribu teikt? TIkai to, ka gadījumā, ja tu esi sporta cienītājs (vismaz daļējs), tev šī grāmata varētu būt ļoti interesanta lasāmviela, un pamatā ne kā faktu apkopojums, bet kā iespēja ieskatīties drusku citā pasaulē. Ja tikām tev "Arsenāls" ir tikai kino festivāls, diez vai tevi interesēs apraksts par Alana Smita gūtiem vārtiem, un diez vai tu sapratīsi, kāpēc 88./89.gada čempionu titula izcīnīšana Hornbijam kļuva par viņa dzīves augstāko, ne ar ko nesalīdzināmo punktu.
Hmm, tā vien šķiet, ka sākot rakstīt par šo grāmatu, būšu bišķi "sasmērējies" - atklājis, ka nav gluži tā, ka man sporta fanošanas atkarība būtu kaut kas absolūti svešs. Tomēr - par grāmatu. Tā veidota ne gluži kā "Arsenal" vēsture, bet gan vairāk - saistība starp "Arsenal" veiksmēm un neveiksmēm un autora - vienlaikus, grāmatas galvenā varoņa - dzīvi laika posmā no sešdesmito gadu beigām (pirmā klātienē kopā ar tēvu redzētā spēle Highbury stadionā) līdz deviņdesmito sākumam, iedziļinoties daudzās šādu "attiecību" īpatnībās, par kurām pilnīgi noteikti es nebūtu aizdomājies. Cik saprotu, autora doma bija tāda, ka ir neskaitāmas grāmatas par futbolu "profesionāļu acīm" un ir daudz grāmatas gan par huligāniem, gan no pašu huligānu skatu punkta, bet Hornbija doma bija parādīt - kāda ir dzīve "vienkāršam" fanam - tādam cilvēkam, kura dzīve ir totāli pakļauta futbola kluba ikdienai, bet kurš nemēdz iesaistīties grautiņos un atskaldīt Tottenham līdzjutējus. Hornbijs visai nesaudzīgi izliek lasītāja priekšā savas rakstura vājības. Vienlaikus viņš pievēršas daudzām sociālām, vairāk vai mazāk ar futbolu saistītām tēmām - drošībām stadionos, klubu prioritāšu maiņai komercializācijas apstākļos, rasismam laukumos un ārpus tiem, proti, šī grāmata nav tikai par futbolu, lai gan vienlaikus - protams, ka tā ir tikai par futbolu. Nebiju aizdomājies, ka sporta (un futbola it īpaši) līdzjušana, vismaz angļu izpratnē, pamatā sastāv no vienām negācijām - no sašutuma par to, cik tava komanda slikti spēlē, par to, kāds "wanker" ir tiesnesis, par trenera kļūdām un pretinieku bezkaunību. Tāpat te parādās tēma - ka cilvēkam, kas tiecas atstāt par sevi kulturāla iespaidu, neklājas būt fanam, un kā viņš pats kādu laiku ap vidusskolas beigšanu mēģināja sevī šo māniju apslāpēt, lasot intelektuālo prozu un pārvēršoties par snobu.
Es noteikti neesmu "īsts fans" - kaut vai tāpēc vien, ka, manuprāt, Latvijā vispār tādu "isto fanu" nav diži daudz, tādu, kas visas dzīves garumā fano par vienu komandu, kuras rezultāti tev kļūst svarīgāki par notikumiem personīgajā dzīvē. Kā vienā epizodē Hornbijs, kuram tūliņ jābeidz augstskola + gaidāmas parlamenta vēlēšanas, ir gatavs pieņemt sliktus eksāmenu rezultātus un Margaretes Tečeres kļūšanu par premjerministri, ja vien Arsenal uzvarēs kausa finālā. Kā viņš piebilst - būtu viņš zinājis, ka Tečere konservatīvo valdību vadīs tik ilgus gadus, viņš pretī būtu prasījis, lai Arsenal uzvar arī čempionātā. Jā - par īstiem faniem, kur gan tādi pie mums varētu rasties, ja nav komandu, kuras pastāvētu pietiekoši ilgi, lai par tām varētu vienmēr fanot. Un ja kāda komanda pastāv gana ilgi - man tāpat ir grūti iedomāties cilvēku, kurš apsēsti fanotu par "Skonto", vai pat Liepājas Metalurgu (otrais variants gan šķiet vismaz drusku ticamāks). Protams, Latvija primāri ir hokeja zeme, bet atjaunotais "Dinamo" pastāv tikai četrus gadus, un es patiešām šaubos, ka tā fanu vidū ir kaut viens cilvēks, kas varētu neaiziet uz labākā drauga kāzām tikai tāpēc, ka tās sakrīt laikā ar spēli pret Novokuzņeckas "Metallurg".
Ko es ar šo visu gribu teikt? TIkai to, ka gadījumā, ja tu esi sporta cienītājs (vismaz daļējs), tev šī grāmata varētu būt ļoti interesanta lasāmviela, un pamatā ne kā faktu apkopojums, bet kā iespēja ieskatīties drusku citā pasaulē. Ja tikām tev "Arsenāls" ir tikai kino festivāls, diez vai tevi interesēs apraksts par Alana Smita gūtiem vārtiem, un diez vai tu sapratīsi, kāpēc 88./89.gada čempionu titula izcīnīšana Hornbijam kļuva par viņa dzīves augstāko, ne ar ko nesalīdzināmo punktu.
2012-03-21
comments powered by Disqus