Kazhes pierakstu burtnīca

Pēdējā nedēļa man aizritējusi šī ieraksta zīmē, to noklausoties droši vien ne mazāk kā 20 reizes, un līdz ar to droši vien ir labi tas, ka man šis ieraksts patīk, pretējā gadījumā sevi varētu klasificēt kā mazohistu. Esmu viens no tiem tipāžiem, kas uzskata, ka grupas "Genesis" spožākie gadi beidzās līdz ar Pītera Geibriela aiziešanu un ka grupas astoņdesmito gadu lieliskie panākumi čārtos abpus tam lielajam slapjumam, ko mēdz dēvēt par Atlantijas okeānu, nav nekāds dižais kvalitātes rādītājs. Vienlaikus "Selling England by the Pound" ir droši vien Geibriela ēras veiksmīgākais veikums - vienlaikus pietiekami ambiciozs un episks, taču ne pārmudrīts kā "The Lamb Lies Down on Broadway", popsīgs un muzikāli baudāms reizē. Ja Gabriela laika "Genesis" kontekstā šādi termini ir lietojami, tad šis ieraksts sākas ar diviem no populārākajiem grupas agrīnā perioda skaņdarbiem - "Dancing with the Moonlit Knight" un "I Know What I Like (in Your Wardrobe)". Moonlit Knight sākas liegi un mierīgi, tipiskā viduslaiku manierē, bet tad pārtop par grandiozu progroka šovu, kurā galvenā zvaigzne ir grupas ģitārists Stīvs Hekets, kurš patiesībā pie spīdēšanas savā kopdarbības ar Genesis periodā tika relatīvi reti, bet šis ir viens no tiem ierakstiem, kur viņa klātbūtne ir vislielākā. Lai arī "I Know What I Like" nosaukums man nezkādēļ liek domāt par Braienu Adamsu un "The Only Thing That Looks Good on Me", nekāda pamatojuma tam nav, jo pat dziesmu tematikā nav īsti nekā kopīga, jo šis ir normāls progroks, nevis... kas tas lai arī nebūtu, ko spēlē Adamss.
Patiesībā es tā domāju, ka šis ieraksts varētu būt "normālam cilvēkam" visai labs ieejas punkts, ar ko sākt pazīšanos ar progroku, tādā ziņā, ka Genesis vienmēr bija pietiekams "pop sensibility", lai viņi būtu klausāmi bez iepriekšējas sagatavošanās, viņi šeit ir daudzveidīgi, enerģiski, taču vienlaikus apcerīgi, ieraksts ir tematiski interesants, Geibriela balss diez vai varētu kādam krist uz nerviem (atšķirībā no "Yes" Andersona). Iespējams gan, ka šim "normālajam cilvēkam" nebūtu vērts iepriekš skatīties Geibriela ēras "Genesis" šovus, kuriem nekādi nevarētu pārmest teatrāluma trūkumu. Bet who gives a damn, ja mūzika ir izcila?