A Brief History of Time
book — UK — 1988

7.5
Lai arī fizika mani patiesībā interesē visai ierobežotā mērā un nekas neliecina, ka tā varētu jebkad manā dzīvē spēlēt lielāku lomu kā tagad (ja neskaita tos riebīgos ierobežojumus, ko fizikas likumi uzliek manai dzīvei), Stīvena Hokinga "Īsi par laika vēsturi" vajadzēja izlasīt kaut tīri ķeksīša pēc. Ko lai saka - tagad šis ķeksītis ir, īsti gan nezinu, ko ar to tālāk iesākt. Neapgalvošu, ka man būtu pilnīgi skaidrs šīs grāmatas fenomens - kādā veidā tas notika, ka šī grāmata tika pārdota 10 miljonos eksemplāru (kā jaunāka izdevuma ievadā izcelts - vairāk nekā Madonnas "Sex"). Vai patiešām pasaulē būtu 10 miljoni cilvēku, kurus interesētu populārzinātniskā stilā izskaidrotas atbildes uz jautājumiem, kas saistīti ar Lielo sprādzienu? Ok, es saprotu tos viltīgos gājienus, kas veikti, lai "bring it down to the masses" - izmantot ilustrācijas, neizmantot formulas (vienīgā formula, kas grāmatā parādās, ir e=mc2, kas droši vien tīri vizuāli ir pazīstama pat vairumam Amerikas laukos dzīvojošo hillbillies), izskaidrot sarežģīto vienkārši. Ja kas - pats par sevi šāds piegājiens, manuprāt, ir ļoti sakarīgs, arī LU pasniedzējs profesors Freivalds mēdza studentiem uzsvērt, cik svarīgi ir spēt sarežģītu jēdzienu izskaidrot tantiņai pieturā.
Tomēr es sliecos vairāk domāt, ka šīs grāmatas fenomens slēpjas vairāk kaut kādā mīklaini izcilā mārketinga kampaņā un mazāk tās saturā - kaut vai tāpēc vien, ka vairumam šo 10 miljonu lasītāju tāpat liela daļa grāmatā aprakstītā diži skaidra nekļūs (arī manā gadījumā nav citādi, turklāt man tomēr vajadzētu būt sakarīgākām fizikas zināšanām nekā gana augstam procentam šīs grāmatas lasītāju), un šķiet, ka šī grāmata vairāk kļuva par tādu kā piederības intelektuāļiem apliecinājuma zīmi, un mazāk - par populāru lasāmvielu. Taču nezinu, vai ir veikti pētījumi, lai noskaidrotu, cik liela daļa no 10 miljoniem šo grāmatu arī izlasīja (līdz beigām). Es, jāatzīst, ka izlasīju, un pa daļai tā bija pat interesanta, droši vien tāpēc - ka patiešām tā ir rakstīta iespējami piezemēti, izskaidrojot arī tādus jēdzienus, kurus manis pēc varētu neskaidrot. Plus interesanti šķita tas, cik lielas principā cerības Hokings šajā grāmatā lika uz to, ka stīgu teorija spēs kļūt par to lielo vienojošo teoriju, kas saistīs vājos un stipros spēkus un ieliks visu fiziku kaut kādā kopīgā ietvarā (interesanti tālab, ka ne tik sen lasīju The trouble with physics, kurā tā pati stīgu teorija tiek iedzīta zemē un atzīta par visai smagu fizikas attīstības bremzētāju. Gana interesanti bija palasīt par "wormholes", skaidrojumus par "liekajām dimensijām" un tamlīdzīgi, taču es patiešām nespēju saprast - kas šajā grāmatā ir tik fenomenāls, ka tā popularitātē varētu sacensties ar Maiklu Džeksonu?
2012-04-04
comments powered by Disqus