Kazhes pierakstu burtnīca

Kas gan var būt labāks veids, kā pavadīt pirmo vakaru Helsinkos, nekā skatoties filmu par mirstošu pensionētu ebreju prostitūtu, kas pārdzīvojusi Aušvici, viesnīcas numuriņā, kurā diviem poļiem nāksies gulēt vienā gultā (heh, cik labi, ka mēs ieradāmies ātrāk un varējām ieņemt mazās gultas, un viņi domājams vēl nezina, kāds pārsteigums viņus sagaida!). Šī filma, kas saņēma arī Oskaru kā labākā filma svešvalodā, taču dīvainā kārtā tā vēl nav izdota DVD formātā, līdz ar to man sanāca šo filmu skatīties visai bēdīgā VHS ierakstā.
Rozas kundze, kura 50 gadu vecumā beidza savu darbību kā prostitūta, turpmākos gadus ir strādājusi par bērnu aukli citām prostitūtām - jo šīs profesijas pārstāvēm parasti ir visai grūti ar bērnu pieskatītāju atrašanu. Citu bērnu vidū īpaši izceļas Momo - pusaudža gadus sasniedzis musulmanis, kurš Rozas gādībā nonācis pirms 11 gadiem pēc viņa mātes nāves. Savus vecākus Momo (Muhameds) neatceras, un labi vien, ka tā. Roza viņam ir bijusi mātes vietā, un lai arī ārēji viņa ir raupja un rupja, patiesībā viņa zēnu ļoti mīl. Taču tagad ir pienācis tas laiks, kad viņai vairāk ir nepieciešama mīlestība no Momo puses, jo Rozas veselība ir tāla no labas.
Nezinu, vai daļēji pie vainas bija ieraksta šausmīgā kvalitāt,e bet es nekādi neapgalvotu, ka par šo filmu būtu sajūsmā. Jā, tajā interesantā veidā tiek parādītas attiecības starp dažādām tautībām, kultūrām un reliģijām (man ļoti pieņemamā veidā), bet, manuprāt, filmai pietrūkst kaut kādas vitalitātes, kaut kādas vienotas plūsma,s kas to padarītu par skatāmu un aizraujošu.