Kazhes pierakstu burtnīca

No Rīgas izbraucām 23.jūnija agrā pēcpusdienā - tā, lai pusdienas būtu jau ieēstas, bet uz ceļiem būtu vēl salīdzinoši maz censoņu kunga dūšā. Kaut kā mums nebija sevišķi lielas vēlmes jau tepat Latvijā iekļūt kādā satiksmes negadījumā un nolikt ceļojuma plānus tajā vietā kaķim, kur polārā diena nekad nepienāk.

Neko vairāk kā aizbraukt līdz Tallinai mums šajā dienā nevajadzēja - prāmis uz Helsinkiem bija tikai nākamās dienas rītā, tomēr pa ceļam ar kastīšu meklēšanu neaizrāvāmies (vienīgo Latvijā apmeklējām Salacgrīvā), bet naski maucām uz Ziemeļu pusi. Laika apstākļi, kas jau mums izbraucot nebija sevišķi cerīgi, kļuva arvien mazāk iepriecinoši, proti, sāka visai uzstājīgi līt, bet mūs tas īpaši neapbēdināja, jo bijām gatavi tam, ka lietus būs mūsu ceļabiedrs visu divu nedēļu garumā. Lai gan - no otras puses - man bija arī pietiekami daudz ticības, ka ar laika apstākļiem viss būs kārtībā - jo kālab gan lai nebūtu?

Ar kempingiem Tallinas pusē situācija bija sekojoša - kad pirms gada braucām uz Naissar, biju atradis kaut kādā igauņu lapā adresi kādam oficiālam vietējam bezmaksas kempingam pārdesmit kilometru attālumā no Tallinas. Toreiz uz šo vietu arī aizbraucām, bet izrādījās, ka kempings tur vai nu bija bijis vēl padomju laikos vai arī tiks iekārtots tuvāko 20 gadu laikā, bet 2011.gadā mūsu izvēlētā naktsmītnes vieta labākajā gadījumā bija klasificējama kā visai piedrazots stāvlaukums.

Uzmini, vai šogad vēlreiz biju atlicis šī paša "kempinga" koordinātes? Protams, ka biju, taču līdz tam mēs gluži neaizbraucām, novietojot mašīnu un telti jūras krastā nedaudz tuvāk mūsu rāmo kaimiņu galvaspilsētai, vietā, kurā bijām redzējuši kakājam suni. Nopietni - braucam garām, redzam, ka iebraucamajā celiņā kakā suns. Pabraucam tālāk, labāku vietu neatrodam, braucam atpakaļ uz kakājošā suņa celiņu, un tur arī uzslejam telti. Laiks smagi vējains un arī lietains, bet tāda nu ir dzīve. Aizčāpojam gar krastu līdz tuvākajam slēpnim - sanāk drusku paiet pa akmeņiem, taču īsti par iesildīšanos "Nothing but Stones" to laikam nenosauksi - par maz metru, pārāk mazi akmeņi. Tiesa, kurpes jau tāpat ir perfekti slapjas. Un tad jau ir pienācis arī laiks iet gulēt.

Modinātājs uzlikts uz visai agru laiku - 5:45, jo vēl jātiek līdz Tallinas centram uz prāmi, kas būs astoņos. Droši vien varētu izbraukt kādu drusku vēlāk, taču kavēt arī vēlmes nav. Pa ceļam vēl jāuzpilda pilna bāka ar "lēto" igauņu benzīnu - Somijā tas būs ievērojami dārgāks.
Brauciens uz Helsinkiem sevišķi aizraujošs nav - abi esam jau pietiekoši daudz šo maršrutu šogad veikuši (Liene vienu reizi, es - divas), turklāt es jau biju braucis arī ar Viking line.

Kas ir raksturīgs visiem prāmjiem - ka līdzās šausmīgi lēnam bezmaksas Internetam uz prāmja arī paši prāmji ir lēni un nekad gala vietā neierodas bez vismaz nelielas kavēšanās. Arī šoreiz nebija savādāk, plus vēl zināms laiks pagāja, kamēr ar visu automašīnu tikām no prāmja laukā un varējām sākt intensīvo šturmēšanu "tikai uz Ziemeļiem". Šajā dienā mums bija paredzēts faktiski tikai un vienīgi braukt, nekur neapstājoties. Somija tomēr ir mums visai tuvu, ja kādreiz radīsies vēlme tur vēl paciemoties, tas nebūs tik grūti izdarāms. Plus līdzšinējie novērojumi liecināja, ka pilsētas Somijā nemēdz būt diži aizraujošākas nekā, piemēram, Aizpute Latvijā. Tā kā izbraucām tikai ap vienpadsmitiem, vajadzēja pasteigties.

Pirmajā posmā braucām pa normālu ātrgaitas šoseju, kas savieno Helsinkus un Lahti. Bija drusku dīvaini - uz Lahti biju jau braucis ar velosipēdu, toreiz ceļā pagāja ap sešām stundām, bet tagad - labi ja viena stunda. Tiesa, ar velosipēdu pa šoseju nebraucu, līdz ar to ceļš bija kalnaināks, bet te - tikai "piļī" pa taisno. Visai ātri sākās pamatīgs lietus, bet varēja novērot, ka lidojošos somus tas īpaši neuztrauca - ātrumu neviens nesamazināja. Es arī centos braukt ātri - kā nekā mums bija tāls ceļš priekšā, bet arī ar kādiem 120-130 kilometriem stundā es uz šosejas biju drīzāk viens no lēnajiem braucējiem. Jāatzīst, ka nevienā no mūsu apmeklētajām ziemeļvalstīm neapstiprinājās Aigariusa apgalvojumi par godīgajiem Eiropas autobraucējiem - visās tajās ir diezgan daudz "grīdā spiedēju" un pēc tam atgriežoties Latvijā biju pat drusku pārsteigts, ka negaisa laikā uz Via Baltica vidējais braukšanās ātrums nokritās līdz 50 kilometriem stundā.

Lahti paskrēja garām nemanot, tāpat Jyvaskyla un droši vien mēs nebūtu tā arī ne reizes piestājuši līdz pat Oulu, ja vien Liene nebūtu ieraudzījusi "debesu zvanus". Jā, kaut kādā brīdī Liene bija mani nomainījusi pie stūres, es tikām atlūzu pasažiera vietā, un pamodies ieraudzīju visapkārt lielus un mazus zvanus.


Vieta, kur tie atrodami, saucas Vaskikello, un Liene mani pamodināja ar informāciju, ka šeit esot ģeoslēpnis un mums to vajagot atrast. Mums gan tas Garminā ielādēts nebija, jo manos plānos kastīšu ņemšana "tik tuvu Helsinkiem" neietilpa. Tālab zvanījām uz Latviju Ziņģim ar lūgumu, lai viņš atrod šai vietai tuvāko slēpni un atsūta koordinātes. Tā viņš arī izdarīja, taču slēpni diemžēl neatradām. Droši vien atbiedēja pēdējo trīs meklētāju DNFi, lai gan vēlāk atklājās, ka slēpnis tomēr bijis uz vietas. Nu, nekas - nav jau tā, ka tikai ciparos ir laime!

Braucām vien tālāk, jo mums bija paredzēts šajā dienā tikt līdz Rovaniemi - kopumā veikt ap 800 kilometriem. Sasniedzām Oulu - pilsētu, no kuras bija pie mums pirms dažiem gadiem atbraucis viens kaučsērferis, ar kuru tolaik runājām, ka tā ir tik tālu Ziemeļos, ka uz turieni neviens īsti nebrauc. Laikam gan tā nav, jo tagad jau zinu visai daudzus cilvēkus, kas vismaz garām šai pilsētai ir pabraukuši. Arī mēs pabraucām garām, jo atbilstoši Wikipedia atrodamajai informācijai vienīgais, kas mūs varētu šajā pilsētā ieinteresēt, būtu Air guitar pasaules čempionāts, bet tā norise ar mūsu braukšanas grafiku nesakrita.

Jau pēc Oulu uz Garmina ekrāna sāka parādīties tuvumā esošie slēpņi - iepriekšējam posmam tos apzināti nebiju ielādējis, lai nevarētu krist kārdinājumā piestāt biežāk, nekā vajadzētu. Bet tagad jau varēja. Piestājām kādā dabas parkā, sauktā "Litorina Sea, Keminmaa Kallinkangas", kur bija atrodami uzreiz divi Zemes slēpņi. Devāmies mazliet tur pastaigāties, ko varēja darīt tālab, ka nu jau kādu laiciņu vairs nelija. Tiesa, nācās secināt, ka lietum arī ir savas priekšrocības, jo pēc tā beigšanās itin visur bija parādījušies odi. Es vienmēr biju domājis, ka Latvija ir odu apsēsta, bet jāatzīst, ka Somijā odu kultūra ir pilnīgi citā līmenī. To tur bija tik daudz un tie bija tik agresīvi, ka man sākās panika. Jā, es bizoju pa mežu kā traks alnis, kurš mēģina atkauties no uzmācīgajiem knišļiem, kas viņu mēģina apēst. Līdz ar to abiem slēpņiem mērāmos objektus (tur bija jānomēra dažādi akmeņi) novērtējām uz aci un ļoti aptuveni, lai tikai varētu ātrāk kustēt tālāk. Lienei nebija tik traki - šķiet, ka odiem nepatīk kokakolas saēstas asinis, bet man joprojām skrien šermuļi pār kauliem, iedomājoties iespējamu atgriešanos tajā vietā. Šajā ziņā jāsaka - tad jau labāk vēlreiz uz tiem akmeņiem, bet tikai ne pie odiem!
(šajā attēlā nav "mūsu odi", jo neesam jau tik dulli, lai šādā vietā vilktu basas kājas)

Visas dienas garumā bija interesanti vērot, ko Garmin rāda sadaļa "sunrise and sunset", proti, kā diena kļūst arvien garāka, bet nakts - īsāka. Īsti pat neticējās, ka pienāks tāds brīdis, kad nakts nemaz vairs nebūs, turklāt varēja novērot, ka jo tuvāk Rovaniemi, jo nakts saīsinās ātrāk, kamēr posmā Helsinki-Oulu izmaiņas bija vēl relatīvi nelielas.

Pati Rovaniemi pilsēta nav nekas sevišķi ievērojams, taču tās tuvumā atrodas (vienuviet) divi visai populāri tūristu objekti - Ziemeļu polārā loka līnija un Ziemassvētku vecīša mītnes vieta. Mūsu sākotnējais plāns bija paviesoties uz līnijas šajā vakarā, bet pie vecā alkoholiķa braukt jau nākamajā rītā, kad rūķīši būs atkal nomodā un vācu tūristi pārpludinās suvenīru bodes, iegādājoties dažādus Ķīnā ražotus atribūtus. Doma šos divus punktus sadalīt mums bija tādēļ, ka nebijām īsti piefiksējuši, ka Ziemassvētku vecītis "dzīvo" tieši uz polārā loka, turpat, kur ir līnija ar koordinātēm. Kad šis apstāklis atklājās un jau pievakarē (kurā gan, protams, nebija tumšs) apskatījām, kas labs vecīša ciematā ir redzams, pieņēmām lēmumu tur nākamajā rītā neatgriezties, bet pabraukt vēl dažus kilometrus uz priekšu, tur uzsliet telti un no rīta braukt uzreiz tālāk.

(Lienei galvenais bija "noplankot" uz Polārā loka)

Protams, drusku jau ir žēl, ka mums nebija iespējas apsēsties uz ceļgala Ziemassvētku vecītim un palūgt, lai viņš mums šogad uz Ziemassvētkiem dāvā jaunu Lamborghini Aventador, taču nebija arī īstas pārliecības, ka viņš spēs citu lūgumu vidū mūsējo atcerēties, turklāt viņa ceļgals varētu jau būt visai smagi nosēdēts.

Aptuveni 15 kilometrus aiz polārā loka atradām brīnišķīgi jauku vietu pie upes, kur uzsliet telti. Ne pārāk tuvu lielajam ceļam, ar galdiņu un pat vietu ugunskuram, un tradicionālo odu armiju. Ko gan vairāk diviem tūristiem vajag? Pirmo reizi likām lietā prīmusu, uzvārījām kartupeļus un tīri civilzēti paēdām. Ja, protams, par civilizētu uzskata tādu ēšanu, kad esi ievīstījies visās pieejamājās drēbēs, lai odiem būtu mazāk vietu kur kost un kad tavā bļodiņā ik pa brīdim piezemējas kāds šo neganto kukaiņu pārstāvis.


Šķērsojām upīti pa tuvējo trošu tiltiņu, lai paņemtu otrā pusē novietoto slēpni, par pārsteigumu atklājām, ka tur odu bija daudz mazāk, un tad jau sataisījāmies uz čučēšanu. Kā nekā nākamajā dienā bija atkal paredzēta intensīva braukšana - vēl 700 kilometri līdz Mehamnai, turklāt par Norvēģiju bija dzirdēts, ka tur tik ātri kā Somijā nepabrauksi kalnainu un līkumotu ceļu dēļ. Kā teikt - dzīvosim-redzēsim - jo Somijā patiešām reljefs ir tikai nedaudz kalnaināks kā Latvijā un pagaidām mums šķita, ka Norvēģija taču nevarētu būt tik ļoti atšķirīga.