A Man for All Seasons
Vēsturiskas drāmas nav tā kino kategorija, ko skatos visbiežāk, bet gadās dažādas situācijas. Vakar pienāca kārta filmai "Vīrs visiem gadalaikiem" (neveikls nosaukuma tulkojums, slinkums meklēt, kā to pareizi saukt latviešu mēlē), kura stāsta par Tomasu Moru. Dīvainā kārtā šo vēstures epizodi es atcerējos pārāk labi, līdz ar to filmas gaita man bija skaidra no sākta gala, bet arī par Titāniku vairums skatītāju nojauš, ka tas filmas gaitā noslīks. Mors gan nenoslīka.
Vēsturiska informācija: Tomass Mors bija lords kanclers karaļa Henrija VIII galmā. Henrijs VIII savukārt bija tas kekss, par kura personīgo dzīvi ir uzņemts vienkārši mežonīgi daudz filmu, jo viņam bija nosliece mainīt sievas visai regulāri, kas bija problēmatiski laikos, kad angļi vēl bija katoļi, kuri, kā zināms, laulību šķiršanu neatzīst. Taču Henrijs VIII atrada visai elegantu risinājumu - pasludināja pats sevi par Anglijas baznīcas galvu un pāvestu pārstāja ņemt par pilnu. Vai tiešām man tev jāstāsta, kas bija Henrijs VIII? Tu taču noteikti esi redzējis(usi) kādu no neskaitāmajām filmām vai nu par viņu konkrēti vai par Annu Boleinu - Henrija otro sievu (kurai, ja nu kas, beigu beigās pēc karaļa pavēles nocirta galvu)?
Kā lai arī nebūtu, Tomass Mors, būdams visai godīgs katolis, nebija gatavs atbalstīt šīs valdnieka izdarības, lai arī vispār viņš ar karali bija tīri labās čomiskās attiecības. Par ko beigu beigās Moram nācās samaksāt visai dārgi. Taču principi nav joka lieta. Par to arī ir šī filma - par sirdsapziņas uzvaru pār izdzīvošanas instinktu. Pola Skofīlda atveidotais Mors ir vienkārši nežēlīgi kruts - cilvēks ar tādiem principiem, kuru tu nevari necienīt. Vienlaikus viņam nav nekādu cerību pret intrigantu Tomasu Kromvelu (Olivera Kromvela tēvu) un Ričardu Riču, kuram arī dienās lemts kļūt par lielu vīru (ja kas - Riču filmā atveido John Hurt - šķiet, tā bija viņa debija lielajā kino).
Filmas galvenā vērtība ir Mora runātajos tekstos, viss pārējais aizmirstās, bet vārdi par sirdsapziņu iespiežas, un varbūt paliek. Iespējams, tas arī palīdzēja šai filmai tikt pie sešām Oskara balvām, pamatīgi izpogājot otru tā gada favorīti - "Kam no Vulfa kundzes bail". Man gan laikam labāk patīk baidīties no Virdžīnijas Vulfas, bet nu - gaumes jautājums.
Vēsturiska informācija: Tomass Mors bija lords kanclers karaļa Henrija VIII galmā. Henrijs VIII savukārt bija tas kekss, par kura personīgo dzīvi ir uzņemts vienkārši mežonīgi daudz filmu, jo viņam bija nosliece mainīt sievas visai regulāri, kas bija problēmatiski laikos, kad angļi vēl bija katoļi, kuri, kā zināms, laulību šķiršanu neatzīst. Taču Henrijs VIII atrada visai elegantu risinājumu - pasludināja pats sevi par Anglijas baznīcas galvu un pāvestu pārstāja ņemt par pilnu. Vai tiešām man tev jāstāsta, kas bija Henrijs VIII? Tu taču noteikti esi redzējis(usi) kādu no neskaitāmajām filmām vai nu par viņu konkrēti vai par Annu Boleinu - Henrija otro sievu (kurai, ja nu kas, beigu beigās pēc karaļa pavēles nocirta galvu)?
Kā lai arī nebūtu, Tomass Mors, būdams visai godīgs katolis, nebija gatavs atbalstīt šīs valdnieka izdarības, lai arī vispār viņš ar karali bija tīri labās čomiskās attiecības. Par ko beigu beigās Moram nācās samaksāt visai dārgi. Taču principi nav joka lieta. Par to arī ir šī filma - par sirdsapziņas uzvaru pār izdzīvošanas instinktu. Pola Skofīlda atveidotais Mors ir vienkārši nežēlīgi kruts - cilvēks ar tādiem principiem, kuru tu nevari necienīt. Vienlaikus viņam nav nekādu cerību pret intrigantu Tomasu Kromvelu (Olivera Kromvela tēvu) un Ričardu Riču, kuram arī dienās lemts kļūt par lielu vīru (ja kas - Riču filmā atveido John Hurt - šķiet, tā bija viņa debija lielajā kino).
Filmas galvenā vērtība ir Mora runātajos tekstos, viss pārējais aizmirstās, bet vārdi par sirdsapziņu iespiežas, un varbūt paliek. Iespējams, tas arī palīdzēja šai filmai tikt pie sešām Oskara balvām, pamatīgi izpogājot otru tā gada favorīti - "Kam no Vulfa kundzes bail". Man gan laikam labāk patīk baidīties no Virdžīnijas Vulfas, bet nu - gaumes jautājums.
2013-12-16
comments powered by Disqus