Kazhes pierakstu burtnīca

Turpinu skatīties filmas no tiem krājumiem, kuri gadu laikā ir izveidojušies un kuri pamazām būtu jāiztīra. Nav gan sevišķas loģikas, kāpēc tā būtu jādara, bet ar loģiku šajā pasaulē vispār ir tā pašķidrāk. Vismaz šāds iespaids man ir radies. Protams, varbūt man vienkārši būtu pienācis laiks samazināt kaprona patēriņa apmērus, bet par to - citreiz. Vai nekad.
Šeins Medovss ir viens no tiem angļu režisoriem, kuriem nerūp smalkie un skaistie, bagātie un izsmalcinātie. Viņa filmu varoņi dzīvo strādnieku kvartālos, kausta citādāk domājošos un izskatošos un reti kad ir skaisti Holivudas izpratnē. "Istaba Romeo Brasam" ir tieši šāda filma. Tās galvenais varonis ir tukls tumšādains (vismaz daļēji tumšādains) puika, kurš nav pat sevišķi jauks. Patiesībā viņš nemaz nav jauks. Viņam gan ir viens draugs, par kuru viņš reizēm rūpējas, bet tāpat citreiz viņš pret šo draugu ir nejauks un riebīgs. Un arī viņa draugs reizēm ir jauks, bet reizēm ļoti pretīgs. Īpaši jauks nav arī vecāks čalis, kurš uz kādu laiku uzņemas šefību pār Romeo un viņa čomu, galvenokārt tāpēc ka viņam ir iepatikusies Romeo vecākā māsa, taču nekas prātīgs no tā visa nevar sanākt, jo vecākais čalis ir pusdebīls vai pat pilnīgi debīls.
Skatīties it kā bija interesanti, bet nekā diži stāstāma par šo filmu man šovakar nav. Varbūt pie vainas ir pārāk vēlā iešana gulēt vakar un pārāk agrā celšanās šorīt, nevaru droši pateikt, bet tāda, lūk, ir realitāte.