Aftersun
Pēdējo gadu mūsu kino patēriņš nav nekāds augstais, bet decembra pēdējā nedēļā jau esam noskatījušies veselas divas filmas. Atšķirībā no "The Ref", šī itin nemaz nav Ziemassvētku filma. Patiesībā par šo filmu vispār ir diezgan grūti raksturot, kāda tā ir. Marina teica, ka tās dinamika ir aptuveni tikpat augsta kā tam, ko šajā filmā rāda - brīvdienas Turcijas kūrortā.
Stāsts ir par tēvu un meitu, viņam ir 31, viņai 11. Viņa dzīvo Edinburgā ar māti, viņš Anglijā viens. Attiecības starp kopā nedzīvojošajiem vecākiem gan ir daudz labākas, nekā tādas parasti mēdz būt. Lielākoties nekas tāds sevišķi dramatisks šajā filmā patiešām nenotiek - viņi dzīvojas pa viesnīcu, tai skaitā baseinu, dodas snorkelēt, skatās uz paklājiem, apmeklēt karaokes vakarus, nu, kopumā - nekā tāda sevišķa. Un meitene filmē video kamerā viņu pieredzēto. Hronoloģiski filma mazliet lēkā uz priekšu un atpakaļ, un tuvāk filmas beigām tu saproti, ka tā vispār ir pagātne, un tās galvenā varone Sofija vairs nav 11 gadus veca meitene, bet gan pieaugusi sieviete, kura, skatoties šos vecos video, mēģina saprast, kas tieši un kāpēc notika ar viņas tēti. Bet vienlaikus - tas viss ir ļoti tālu fonā, filmas priekšplānā ir ikdienas sīkumi, aiz kuriem tu tikai vari nojaust, kas notiek Kalluma (tas ir tēvs) iekšējā pasaulē un, iespējams, ka bez filmas detalizētāka apraksta izlasīšanas tu vispār nenojautīsi, ka tur ir kaut kas dramatisks. Tajā, manuprāt, ir filmas galvenais spēks - ka tā tev necenšas par visām varītēm iebarot savu stāstu, tev tas ir jānolasa pašam no drupačām, jāsalipina kopā, līdzīgi kā tas ir reālajā dzīvē, kas nesastāv no vienām vienīgām atslēgas epizodēm, un varbūt tādu atslēgas epizožu vispār nav, bet tas nebūt nenozīmē, ka dzīvē trūktu drāmas.
Skaidrs, ka šī nav filma ar milzīgu komerciālo potenciālu, tās stāsts ir pārāk kluss, tā nav pat "feel good" tipa filma, tā galīgi nav spriedzes filma drāma, kurā tu gaidi, kas nu tūlīt notiks, jo tu saproti - visticamāk, nekā tur tāda nebūs, un mani pat pārsteidzā, kā tās budžetā bija atradušies pietiekami līdzekļi, lai skaņu celiņā iekļautu "Under Pressure". Arī ar visu to, ka man pašam filma patika, galīgi nav tā, ka es to kādam varētu ļoti ieteikt, tā tomēr ir ļoti specifiska filma specifiskai auditorijai. Mani mazliet pārsteidz, ka Pols Meskals par to tika pie Oskara nominācijas, jo parasti līdz šādām nominācijām nonāk tomēr drusku vērienīgāks kino, turklāt arī aktieris līdz šim absolūti nezināms (taču izskatās, ka šobrīd viņa karjera jau ir ieskrējusies, un priekšā ir lomas Ričarda Linkletera un Ridlija Skota filmās). Lai vai kā, man tā šķita itin labs veids, kā noslēgt kino gadu (cik nu, protams, par kino gadu var runāt, ja skaties vidēji ne vairāk kā vienu filmu mēnesī, teātrī esmu bijis vairāk, nekā mājas apstākļos skatījies filmas).
Stāsts ir par tēvu un meitu, viņam ir 31, viņai 11. Viņa dzīvo Edinburgā ar māti, viņš Anglijā viens. Attiecības starp kopā nedzīvojošajiem vecākiem gan ir daudz labākas, nekā tādas parasti mēdz būt. Lielākoties nekas tāds sevišķi dramatisks šajā filmā patiešām nenotiek - viņi dzīvojas pa viesnīcu, tai skaitā baseinu, dodas snorkelēt, skatās uz paklājiem, apmeklēt karaokes vakarus, nu, kopumā - nekā tāda sevišķa. Un meitene filmē video kamerā viņu pieredzēto. Hronoloģiski filma mazliet lēkā uz priekšu un atpakaļ, un tuvāk filmas beigām tu saproti, ka tā vispār ir pagātne, un tās galvenā varone Sofija vairs nav 11 gadus veca meitene, bet gan pieaugusi sieviete, kura, skatoties šos vecos video, mēģina saprast, kas tieši un kāpēc notika ar viņas tēti. Bet vienlaikus - tas viss ir ļoti tālu fonā, filmas priekšplānā ir ikdienas sīkumi, aiz kuriem tu tikai vari nojaust, kas notiek Kalluma (tas ir tēvs) iekšējā pasaulē un, iespējams, ka bez filmas detalizētāka apraksta izlasīšanas tu vispār nenojautīsi, ka tur ir kaut kas dramatisks. Tajā, manuprāt, ir filmas galvenais spēks - ka tā tev necenšas par visām varītēm iebarot savu stāstu, tev tas ir jānolasa pašam no drupačām, jāsalipina kopā, līdzīgi kā tas ir reālajā dzīvē, kas nesastāv no vienām vienīgām atslēgas epizodēm, un varbūt tādu atslēgas epizožu vispār nav, bet tas nebūt nenozīmē, ka dzīvē trūktu drāmas.
Skaidrs, ka šī nav filma ar milzīgu komerciālo potenciālu, tās stāsts ir pārāk kluss, tā nav pat "feel good" tipa filma, tā galīgi nav spriedzes filma drāma, kurā tu gaidi, kas nu tūlīt notiks, jo tu saproti - visticamāk, nekā tur tāda nebūs, un mani pat pārsteidzā, kā tās budžetā bija atradušies pietiekami līdzekļi, lai skaņu celiņā iekļautu "Under Pressure". Arī ar visu to, ka man pašam filma patika, galīgi nav tā, ka es to kādam varētu ļoti ieteikt, tā tomēr ir ļoti specifiska filma specifiskai auditorijai. Mani mazliet pārsteidz, ka Pols Meskals par to tika pie Oskara nominācijas, jo parasti līdz šādām nominācijām nonāk tomēr drusku vērienīgāks kino, turklāt arī aktieris līdz šim absolūti nezināms (taču izskatās, ka šobrīd viņa karjera jau ir ieskrējusies, un priekšā ir lomas Ričarda Linkletera un Ridlija Skota filmās). Lai vai kā, man tā šķita itin labs veids, kā noslēgt kino gadu (cik nu, protams, par kino gadu var runāt, ja skaties vidēji ne vairāk kā vienu filmu mēnesī, teātrī esmu bijis vairāk, nekā mājas apstākļos skatījies filmas).
2023-12-28
comments powered by Disqus