Kazhes pierakstu burtnīca

Pirms kāda laiciņa par šo grāmatu stāstīju Rozulas literārajā kafejnīcā, lai gan tobrīd lasīšanas procesā biju iesprūdis. Kāda cita dalībniece teica, ka tā viņai esot palikusi atmiņā kā šausmīgākā grāmata, ko nācies lasīt. Runa, protams, nebija par grāmatas kvalitāti, bet gan par tās saturu. Vai gluži būs tik radikāli, ka tā liekama arī man šajā ziņā pirmajā vietā, neesmu drošs, bet šaubu nav - tā ir diezgan smaga lasāmviela, un galīgi nebija tā, ka es ar nepacietību gaidīju, kad man atkal būs kāds brīvs brīdis, lai varētu pievērsties tās lasīšanai. Līdz ar to nav pārsteidzoši, ka tās lasīšanas laikā pamanījos izlasīt pāris citas, ne tik smagas grāmatas.

Šo grāmatu droši vien var uzskatīt par mūsdienu neatkarības periodā iznākušo latviešu autoru darbu ar vislielāko starptautisko rezonansi. Nē, nav gluži tā, ka šī grāmata būtu mega dižpārdoklis, tomēr zināmu ažiotāžu tā tiešām sasniedza, tika pie kādām literārām balvām un par Nesauli runāja. Un, tā kā par viņu runāja Amerikā, par viņu sāka runāt arī Latvijā. Uzreiz jāpiebilst, ka šo grāmatu lasīju tulkojumā - proti, latviešu un nevis angļu valodā. Agate Nesaule bija dzimusi Latvijā, taču septiņu gadu vecumā kopā ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Vāciju, piedzīvoja to, kā Vācijas austrumu daļā ienāca padomju armija un tās šausmas, kas nāca ar to komplektā, pavadīja dažus gadus "nometnēs", tomēr viņai ar visu ģimeni izdevās tikt Sabiedroto okupācijas zonā un no tās pēc kāda laika izceļot uz Ameriku. Tur, kā jau teju visiem trimdiniekiem, ceļš nebija rozēm kaisīts, bet gan saistīts ar grūtu iedzīvošanos, sākumā - visai bēdīgiem materiāliem apstākļiem, tomēr ar labu galvu un centību Agate Nesaule kļuva par angļu valodas profesori, zinātņu doktori un tā tālāk. Un 1995. gadā viņa izdeva šo grāmatu, kas 1996. gadā ieguva "American Book Award".

Tie ir sausie fakti, tomēr grāmata patiesībā mazāk ir par to, ko tieši viņa redzēja un izdzīvoja (pirmā daļa ir īpaši baisa), bet gan par to, kā tas ietekmēja viņu (un arī citus, līdzīgiem laikiem cauri gājušus) viņu turpmākajās dzīvēs, par salauztiem cilvēkiem, cilvēkiem, kuru mentālā veselība ir ļoti tāla no normas un cik ļoti visi par to izvēlas nerunāt. Kas šķiet savā ziņā dīvaini - lai arī notikumu ziņā viss tas, kas risinās četrdesmitajos gados Vācijā, ir baisākais šīs grāmatas saturs, emocionāli spēcīgāk gan uz mani, gan Marinu, kas arī izlasīja šo grāmatu, iedarbojās saturs par to, kā Agate apprecējas un dzīvoja savā absolūti katastrofālajā laulībā, ko lielā mērā veicināja tas, ka viņu visu dzīvi plosīja izdzīvojušā vainas apziņa. Līdz ar to, ja tu kā lasītājs iztēlojies - ok, viņi ir tikuši brīvībā, aizbrauc uz Ameriku, tagad grāmata kļūs vieglāka - ne vella! Vienīgais, kas kaut cik uzskatāms par vieglāku, tās ir pašas grāmatas beigas, autores nonākšana ja ne gluži mierā ar sevi un savu pagātni, tad vismaz līdz daļējai tās pieņemšanai.

Kādā ziņā Nesaules grāmata galīgi nav tipiska latviešu literatūrai par vēsturi - viņa nepretendē uz ciešanu monopolu. Un patiesībā - domāju, ka arī plašākā, ne tikai latviešu literatūras kontekstā, viņa šajā ziņā ir īpaša. Tā tomēr ir standarta prakse, uz netaisnībām raudzīties no savas un sev līdzīgo prizmas, bet Nesaulei no tā nav ne miņas, viņai ir svešs princips, ka tava tautieša ciešanas - tas ir kaut kas daudz smagāks nekā no tevis ļoti atšķirīga cilvēka ciešanas. Domājams, ar to viņa arī "paņēma" lasītājus, lai gan skaidrs, ka tāda aprēķināta mērķa viņai nebija, ar šo grāmatu viņa mēģināja palīdzēt pati sev, un arī citiem, kam bijušas līdzīgas traumatiskas pieredzes. Grāmata nenoliedzami ļoti vērtīga un spēcīga, un atkal jau - paver pavisam citu šķautni tam, ko varētu saukt par "trimdas latviešu literatūru". Tās lasīšana baudījumu nesniegs, bet ne vienmēr labām grāmatām tas ir jāsniedz. Reizēm vajag arī paraudāt.