Plastmasas huligāni. Draugs pazudis
Šī ir kārtējā grāmata no tām, ko lasīju priekšā Esterei. Vispār jau tā ir otrā grāmata "Plastmasas huligānu" sērijā, bet pirmo izlasīt vēl nav izdevies. Proti, bija šāds mēģinājums, apmeklējot Nacionālo bibliotēku, taču tur bija pārāk interesanti, lai Estere varētu nosēdēt uz vietas visā grāmatas garumā, reāli izlasījām labi ja desmit procentus (un Āgenskalnā bibliotēkas, kurā grāmatas varētu ņemt uz mājām, šajā laikā vēl nebija). Taču vismaz kaut kādu ieskatu par "Previously on Plastmasas huligāni" ieguvuši bijām, līdz ar to "Draugs pazudis" nesākām lasīt gluži no nulles.
Un te nu jāsaka - šī ir viena no foršākajām grāmatām, ko pēdējā laikā esmu Esterei lasījis. Grāmatas vēstījums (tāds tas nācis jau no pirmās daļas) ir vienkāršs: uzsvars uz rūpēm par apkārtējo dabu un satraukumu par atkritumu ražošanas kultūru. Skaidrs, ka šādas vērtības bērnā ir jāaudzina no mazotnes, un Agnese Vanaga sekmīgi apvieno grāmatas audzinošo un izklaidējošo daļu.
Šīs konkrētās grāmatas sižeta dramatiskā puse ir unikāla savā dramatismā: divi zēni (brāļi Klāvs un Intars, kurš gan ir adoptēts, bet par to šeit pārmērīgas ieciklēšanās nav, Vanaga labi pieprot šādu tādu detaļu pieminēšanu tā, starp citu, lai gan kas zina - varbūt pirmajā grāmatā par to ir vairāk) ir pazaudējuši savu draugu: caurspīdīgu plastmasas maisiņu, un tagad viņi mēģina to atrast. Jā, grāmata faktiski ir par pazudušu maisiņu. Tas gan nav gluži parasts maisiņš, jo "Plastmasas huligānu" pasaulē maisiņi runā - vismaz ar šiem diviem zēniem, un tam pat ir vārds - Dusmukule. Tomēr tas ir un paliek stāsts par maisiņu, kuru, atšķirībā no par leģendu kļuvušā "maisiņš vaig?" kādam patiešām vajag.
Vienīgais, kas man mazliet sagādāja vilšanos šajā grāmatā, ir tās norises vieta - Čiekurkalns, proti, apkaime, ar kuru mani nekas sevišķi nesaista. Dzīvotu tie zēni kaut kur Pārdaugavā, mana sajūsma būtu vēl lielāka, taču arī šādi jāsaka - ļoti kvalitatīva bērniem domāta literatūra. Jā, varbūt vēl ne gluži Esteres vecumam, bet drīzāk sākumskolniekiem kā Klāvs un Intars, bet - nenoliedzama rekomendācija no manas puses.
Un te nu jāsaka - šī ir viena no foršākajām grāmatām, ko pēdējā laikā esmu Esterei lasījis. Grāmatas vēstījums (tāds tas nācis jau no pirmās daļas) ir vienkāršs: uzsvars uz rūpēm par apkārtējo dabu un satraukumu par atkritumu ražošanas kultūru. Skaidrs, ka šādas vērtības bērnā ir jāaudzina no mazotnes, un Agnese Vanaga sekmīgi apvieno grāmatas audzinošo un izklaidējošo daļu.
Šīs konkrētās grāmatas sižeta dramatiskā puse ir unikāla savā dramatismā: divi zēni (brāļi Klāvs un Intars, kurš gan ir adoptēts, bet par to šeit pārmērīgas ieciklēšanās nav, Vanaga labi pieprot šādu tādu detaļu pieminēšanu tā, starp citu, lai gan kas zina - varbūt pirmajā grāmatā par to ir vairāk) ir pazaudējuši savu draugu: caurspīdīgu plastmasas maisiņu, un tagad viņi mēģina to atrast. Jā, grāmata faktiski ir par pazudušu maisiņu. Tas gan nav gluži parasts maisiņš, jo "Plastmasas huligānu" pasaulē maisiņi runā - vismaz ar šiem diviem zēniem, un tam pat ir vārds - Dusmukule. Tomēr tas ir un paliek stāsts par maisiņu, kuru, atšķirībā no par leģendu kļuvušā "maisiņš vaig?" kādam patiešām vajag.
Vienīgais, kas man mazliet sagādāja vilšanos šajā grāmatā, ir tās norises vieta - Čiekurkalns, proti, apkaime, ar kuru mani nekas sevišķi nesaista. Dzīvotu tie zēni kaut kur Pārdaugavā, mana sajūsma būtu vēl lielāka, taču arī šādi jāsaka - ļoti kvalitatīva bērniem domāta literatūra. Jā, varbūt vēl ne gluži Esteres vecumam, bet drīzāk sākumskolniekiem kā Klāvs un Intars, bet - nenoliedzama rekomendācija no manas puses.
2022-04-17
comments powered by Disqus