Plastmasas huligāni. Tas ir murgs!
To, ka bērnu grāmatu sērijā "Plastmasas huligāni" ir parādījusies trešā grāmata, piefiksējām Nacionālajā bibliotēkā, bet mājās to paņēmu Rīgas centrālajā (jo tur var). Dažos piegājienos izlasīju to Esterei, un nu varu dalīties iespaidos.
Vispirms vajadzētu iepazīstināt ar grāmatu sērijas pamatnostādnēm. Pirmkārt, tā vēsta par diviem brāļiem vecumā ap piekto klasi, kas dzīvo vienā no Čiekurkalna līnijām vai šķērslīnijām. Otrkārt, zēniem ir savdabīgs draugs - plastmasas maisiņš, saukts Dusmukule. Treškārt, puišiem rūp apkārtējā vide un tās sargāšana. Ceturtkārt, viņiem, kā jau puikām, patīk arī nebēdnības un rotaļas.
Tagad, kad esam iepazinušies ar lietas apstākļiem, pārejam pie konkrētā gadījuma. Šis stāsts ir primāri par ūdeņu piesārņojumu un cīnīšanos pret to. Pasaule, kurā risinās šī grāmata, ir mūsējai mazliet priekšā, proti, nekur publiski peldēties nav atļauts, jo viss ir pārāk piesārņots. Un puiši mēģina noskaidrot, kas tieši ir atbildīgs par to, ka nevar peldēties Ķīšezerā.
Jāatzīst, ka šī premisa man ne pārāk patīk - tādā ziņā, ka pēkšņi trešajā sērijas grāmatā kas tāds atklājas, iepriekš nekam par to neliecinot un arī varoņiem tas kļūst par pārsteigumu, ka jau desmit gadus nekur nedrīkst peldēties. Autore gan beigās atrod izeju no situācijas tā, ka tas it kā vairs neskaitās loģiski nepareizi, bet risinājums "tas viss bija sapnis" man nepatīk, ja visa iepriekšējā darbība aprakstīta tā, ka sapnis nešķiet esam dabisks risinājums (ieskaitot pat tādu detaļu, ka sapņotājs sapnī lasa, kas, kā man ir apgalvots, neesot iespējams, jo tas esot taisnākais ceļš uz pamošanos). Bet galvenais, ka kopumā notikumi rit pārāk sakarīgi un strukturēti, kas slikti iet kopā ar gaisīgo sapņu pasauli. Un es, protams, apzinos, ka šī grāmata galīgi nav par to, sapnis tas ir vai murgs, bet gan par ekoloģijas jautājumiem un šajā ziņā tai neko pārmest nevaru - Agnese Vanaga māca bērniem pareizas vērtības un šī grāmata ir labs papildinājums konkrētajā tēmā, un bērnu literatūrā dod savu audzinošo pienesumu. Tālab kopumā grāmatu rekomendēju, lai arī no saviem iebildumiem neatsakos.
Vispirms vajadzētu iepazīstināt ar grāmatu sērijas pamatnostādnēm. Pirmkārt, tā vēsta par diviem brāļiem vecumā ap piekto klasi, kas dzīvo vienā no Čiekurkalna līnijām vai šķērslīnijām. Otrkārt, zēniem ir savdabīgs draugs - plastmasas maisiņš, saukts Dusmukule. Treškārt, puišiem rūp apkārtējā vide un tās sargāšana. Ceturtkārt, viņiem, kā jau puikām, patīk arī nebēdnības un rotaļas.
Tagad, kad esam iepazinušies ar lietas apstākļiem, pārejam pie konkrētā gadījuma. Šis stāsts ir primāri par ūdeņu piesārņojumu un cīnīšanos pret to. Pasaule, kurā risinās šī grāmata, ir mūsējai mazliet priekšā, proti, nekur publiski peldēties nav atļauts, jo viss ir pārāk piesārņots. Un puiši mēģina noskaidrot, kas tieši ir atbildīgs par to, ka nevar peldēties Ķīšezerā.
Jāatzīst, ka šī premisa man ne pārāk patīk - tādā ziņā, ka pēkšņi trešajā sērijas grāmatā kas tāds atklājas, iepriekš nekam par to neliecinot un arī varoņiem tas kļūst par pārsteigumu, ka jau desmit gadus nekur nedrīkst peldēties. Autore gan beigās atrod izeju no situācijas tā, ka tas it kā vairs neskaitās loģiski nepareizi, bet risinājums "tas viss bija sapnis" man nepatīk, ja visa iepriekšējā darbība aprakstīta tā, ka sapnis nešķiet esam dabisks risinājums (ieskaitot pat tādu detaļu, ka sapņotājs sapnī lasa, kas, kā man ir apgalvots, neesot iespējams, jo tas esot taisnākais ceļš uz pamošanos). Bet galvenais, ka kopumā notikumi rit pārāk sakarīgi un strukturēti, kas slikti iet kopā ar gaisīgo sapņu pasauli. Un es, protams, apzinos, ka šī grāmata galīgi nav par to, sapnis tas ir vai murgs, bet gan par ekoloģijas jautājumiem un šajā ziņā tai neko pārmest nevaru - Agnese Vanaga māca bērniem pareizas vērtības un šī grāmata ir labs papildinājums konkrētajā tēmā, un bērnu literatūrā dod savu audzinošo pienesumu. Tālab kopumā grāmatu rekomendēju, lai arī no saviem iebildumiem neatsakos.
2024-01-07
comments powered by Disqus