Kazhes pierakstu burtnīca

Neatceros, kad pēdējo reizi biju uz kādu Muzeju nakts pasākumu, noteikti stipri sen. Idejiski mani gan uzrunā iespēja ielūkoties vietās, kas parasti apmeklētājiem ir slēgtas, bet vienlaikus mani biedē bezmaksas apmeklējumu statistiķi. Spilgtākā atmiņa no vienas no senajām muzeju naktīm bija mežonīgā rindā uz Dabas muzeju noklausīta jaunkundžu saruna par tēmu "vēl trīs muzeji, un tad laižam uz Essential". Pat man, tolaik aktīvam slēpņošanas statistiķim, tas šķita bezjēdzīgi. Šoreiz tomēr kaut kā bija doma - varētu uz vienu pasākumu tepat netālu no mājām aiziet, turklāt bija cerības, ka Žaņa Lipkes muzejā pārmērīgi cilvēku pūļi nebūs, jo tur izsludinātais Jēkaba Nīmaņa un viņa grupas koncerts laika ziņā pārklājās ar ledushokeja spēli ar Latvijas līdzdalību. Un, kamēr ikdienas muzeju apmeklētāju auditorija ar hokeja faniem diez vai pārmērīgi pārklājas, Muzeju nakts brīvpieejamības cienītāju vidū gan jau hokeja fanu ir bišķi vairāk. Vienlaikus - vai nu pats es te tiesīgs kādam ko pārmest par bezmaksas pakalpojumu izmantošanu, ja pats aizgāju uz bezmaksas koncertun un vēl iedzēru "haļavno" vīnu? Bet vispār ne par to ir šis stāsts.

Viestura Kairiša Rīgas krievu teātrī iestudētais "Hamlets" diezgan droši ir viens no 2022./2023. gada Latvijas teātra sezonas lielākajiem notikumiem. Kairišs jau vispār nav no tiem režisoriem, kam patīk sīkumoties, un arī "Hamletu" viņš ir iestudējis ar vērienu, lai arī ne gluži tādu, kā šo Šekspīra lugu ir pierasts redzēt. Ne velti izrādes apakšvirsraksts ir "kara laika hronika". Un, protams, ne jau par karu starp Dāniju un Norvēģiju Kairišs domā 2023. gadā.

Māra Bērziņa panākumus guvušā romāna "Svina garša" iestudējums Nacionālajā teātrī pirmizrādi piedzīvoja sen - jau 2016. gadā, bet noskatīties to devāmies vien 2023. gada pavasarī, dzīvojot jau pilnīgi citā realitātē. Līdz ar to grūti teikt, kāda šī izrāde būtu šķitusi tolaik, un arī - cik ļoti tā ir tā pati izrāde, kāda tā bija 2016. gadā - tomēr cita pasaule, gan jau arī aktierus dzīves pieredze ietekmē un tā tālāk, un tā joprojām.

Par grupu Порнофильмы (jeb Pornofilmas tiem, kas kiriļicu nelasa) uzzināju vien brīdī, kad Edijs apvaicājās, vai man būtu interese aiziet uz tās koncertu. Ieskatījies Wikipedia un noskaidrojis, ka šis kolektīvs no krievijas pauž nedalītu atbalstu Ukrainai un nosoda fašistisko valsti, kurā viņiem atgadījies piedzimt, kā arī, ka viņi spēlē pankroku, secināju - vienu jau var! Brīdī, kad iegādājos biļeti, es nebiju dzirdējis nevienu viņu dziesmu un nenojautu, cik mazs vai liels ir tās atbalstītāju pulks, pietika ar to, ka tie ir panki, kuri ir pret asiņaino punduri. Mazliet gan biedēja klubs Andrejsalā, kur bija gaidāms šis koncerts (galīgi ne tāda vide, kurā normāli jūtos komfortabli), bet paļāvos, ka gan jau būs ok.

Ja nekļūdos, šī bija pirmā reize, kad biju kopā ar Marinu teātrī, kopš mums mājās ir divi bērni. Diezgan traki - Jurģim jūnijā jau būs trīs gadi, baigi esam ar šo lietu novilkuši. Bet nu labi - tāda dzīve. Kā lai arī nebūtu, kas gan varētu būt šaubīgāk kā ar sievu doties uz teātra izrādi ar nosaukumu "Meklēju īsto"? Patiesībā - itin daudz kas, bet nu labi. Kā lai arī nebūtu, šo izrādi spēlē teātra klubā Austrumu robeža. Pašā "Austrumu robežā" arī bijām pirmo reizi - nekas, ka šī iestāde pastāv jau vairāk kā divdesmit gadus, tā nu bija sanācis, ka līdz šim man tur nebija nācies nokļūt. Tagad arī, kaut kā sanāca, ka apvaicājos Kareļinam, ko viņš no šī teātra izrādēm ieteiktu, šis atbildēja, ka no tām, kurās viņš pats spēlē, "Meklēju īsto" ir labāki panākumi. Tad nu uz to arī aizgājām.

Jura Poškus jaunāko filmu, kuras reklāmas materiālos allaž piesaukts, ka to radījis "Kolka Cool" režisors, vispirms kinoteātrī noskatījās Marina. Tur bija tā, ka mēs vienojāmies - es skatos "Mātes pienu", viņa - "Saule spīd 24 stundas", un tad vienojamies, vai pēcāk darām otrādi vai nē. Jāatzīst, es daudz reālistiskāk vērtēju variantu, ka mana filma būs tā, ko skatīsies arī Marina, kamēr viņas izvēlēto es itin mierīgi būšu gatavs neredzēt. Kā nekā viena ir pēdējās desmitgades laikam jau ievērojamākā latviešu literatūras darba ekranizācija, bet otra - kaut kāds sviests par vīrieti, kas izdomā doties uz Ziemeļpolu. Sanāca tomēr otrādi - es Mātes pienā biju vīlies, kamēr Marina teica - lai arī viņas noskatītā filma nav šedevrs, redzēt to ir vērts. Tad nu ņēmu un noskatījos arī (daudz vēlāk gan, nekā sākotnēji iecerēts, bet par to nav vērts izplūst detaļās).

Ināras Kolmanes filma "Mātes piens" tapusi pēc tāda paša nosaukuma Noras Ikstenas romāna, un romāns ir pamatā ne vien filmai, bet arī daļai tās problēmu. Par mani nopietnāku rakstītāju atsauksmēs par šo filmu teikts, ka tās pilnvērtīgākai uztveršanai nepieciešams iepriekš izlasīt romānu, bet man tas izklausās absolūti aplami - ja filma nestrādā kā patstāvīgs darbs, tad tā ir filmas un nevis skatītāja problēma.

Atzīmējot kluba Depo 21. dzimšanas dienu, kluba telpās piektdienas vakarā uzstājās divas grupas: "Grēcīgie partizāni" un JUUK. Kamēr ar aktuālo Edgara Šubrovska ansambli, protams, esmu itin labi pazīstams, "Grēcīgo partizānu" vārds vēl pirms nedēļas man neizteica pilnīgi neko. Muzikālais stils - folkpanks - mani uzrunāja, iepazinos ar viņu debijas ierakstu "Noziegums un gods", un varēju piekrist Sandra Vanzoviča vērtējumam: "Panki ir panki, tomēr pierast pie Pūķa briesmīgā vokāla - tas nav no tiem vieglākajiem uzdevumiem…" Tas gan nekļuva par šķērsli koncerta apmeklējumam, jo slikts vokāls jau nav šķērslis koncerta izbaudīšanai.

Pirms vairāk kā trīs gadiem influenceres Svetlanas Žigajevas vīrs Jurijs un savulaik aktīvais slēpņotājs Krisja sēdēja krogā un runājās par Latvijas futbolu. Trešais - datorspēles "Britu pēdējā sezona" dizaineris - ierosināja, ka viņiem vajadzētu paņemt kameru un savas diskusijas piedāvāt plašākai auditorijai. Šādi radās podkāsts (jeb aluskāsts) "Pa pāris kausiem". Savukārt tā trešajā sezonā radās komanda "Futbola Komūna Pa pāris kausiem / viens totalizatoru kantoris, kura nosaukumu nerakstīšu, jo man nekādas saistības nedz ar šo, nedz kādu citu totalizatoru kantori nav", un tās gaitas tapa dokumentētas seriālā "Futbols vispirms". Lūk, tā.

Ir lietas, ko par Ingas Tropas jaunāko izrādi "Pārcēlāja" (skatāma Dirty Deal Teatro) var pateikt viegli. Ka es tās laikā vienu reizi uz brīdi iemigu, bet trīs reizes apraudājos. Ka šī ir pirmā izrāde, kuru skatījos guļus gultā un zem segas (izņemot varbūt tādas, kas skatītas attālināti sauc Teatris.zip, bet tas tomēr cits gadījums). Ka šajā izrādē Tropa ir ne vien režisore, bet arī dramaturģe un vienīgā aktrise. Ka izrādes darbība risinās Meksikas džungļos un galvenās varones prātā. Stāstīt tālāk kļūt jau grūtāk.