Le grand cahier
Ar "Piezīmju grāmatu" Agota Kristofa 50 gadu vecumā debitēja kā prozaiķe. Uzrakstīta apbrīnojami vienkāršā franču valodā (kā nekā šo valodu Kristofa apguva jau kā pieaudzis cilvēks pēc aizbēgšanas uz Šveici no komunistiskās Ungārijas), tā vēsta par diviem zēniem - dvīņu brāļiem un viņu dzīvi 2.Pasaules kara laikā nacistu okupētajā Ungārijā.
Grāmatai ir ļoti daudz īpatnību. Sāksim kaut vai ar to, ka tās divi galvenie varoņi netiek nodalīti viens no otra - dvīņubrāļi ir tik ļoti cieši viens ar otru saistīti, ka stāstījumā viņiem netiek piešķirtas atsevišķas personības, bet tikai lietota forma "mēs" vai arī "viens no mums" un "otrs no mums", no individuālām personībām tur nav ne miņas, tā vietā veidojot kopīgu tēlu "dvīņi". Viņiem ir desmit gadi, kad māte viņus no "Lielās pilsētas" (kura diezgan droši ir Budapešta) nosūta pie savas mammas uz laukiem. Tiesa, vecāmāte galīgi nav par savu meitu augstās domās, bērnus pieņem nelabprāt un pēcāk vienmēr sauc par "kuces dēliem" (labs veids, kā raksturot pašas meitu, ne?), taču patiesībā vecā sieviete pret zēniem ir diezgan gādīga, lai arī savā attieksmē viņa ir ļoti raupja.
Dvīņi ir dīvaini - ne tādā ziņā, ka visi dvīņi ir dīvaini, bet šie konkrētie noteikti tādi ir. Viņi nepazīst tādu lietu kā rotaļāšanās, viņi tikai mācās un trenējas - varētu teikt kā īsti atlēti. Viņu galvenais treniņu objekts ir pašdisciplīna un gribas treniņi. Viņi mācās paciest sāpes, paciest aizvainojumus, neredzēt un nedzirdēt, neēst, nekustēties. Mācās būt nežēlīgi un vienlaikus reizēm - ļoti izpalīdzīgi. Cilvēki viņiem apkārt arī ir ļoti atšķirīgi - tiesa, visi ar dīvainībām, kas gan laikam kara apstākļos nav nekas īpatnējs. Grāmatas teksts it kā ir pašu zēnu rakstīts lielajā kladē, ko viņi bez maksas dabū no rakstāmlietu tirgotāja, un zēni stingri seko principam, kas arī ir šīs grāmatas unikālās pieejas centrā - nekādu emociju, tikai fakti. Doma ir tāda, ka viņi nevar rakstīt, piemēram, "mūsu vecāmāte ir veca ragana", bet gan "ciema iedzīvotāji reizēm sauc mūsu vecomāti par vecu raganu". Grāmatā ir ļoti daudz disturbing epizožu - tur ir gan ļoti īpatnas (absolūti nenormālas - tā tās raksturotu ciema iedzīvotāji) seksuālas ainas, gan bez jebkādām emocijām atainotas kara šausmas (zēni jau ir rūdīti, nekas viņus īpaši nepārsteidz), gan reizēm - maigums un cilvēcība.
It nemaz neesmu pārsteigts par to, ka šī grāmata kļuva slavena un arī par to ne, ka šobrīd Dailes teātrī skatāms iestudējuns "Lielā melu burtnīca", kuram par pamatu gan laikam izmantotas arī abas pārējās triloģijas daļas, kuras vēl neesmu lasījis. Ļoti saistoša (lai arī itin biedējoša) lasāmviela, pilnīgi noteikti plānoju iepazīties arī ar tās turpinājumiem. Turklāt - cik gan bieži cilvēkam ar manām ļoti pieticīgajām franču valodas zināšanām rodas iespēja oriģinālā lasīt (bez sevišķām mokām un konstantas vārdnīcas lietošanas) grāmatas ar sakarīgu literāro vērtību?
Grāmatai ir ļoti daudz īpatnību. Sāksim kaut vai ar to, ka tās divi galvenie varoņi netiek nodalīti viens no otra - dvīņubrāļi ir tik ļoti cieši viens ar otru saistīti, ka stāstījumā viņiem netiek piešķirtas atsevišķas personības, bet tikai lietota forma "mēs" vai arī "viens no mums" un "otrs no mums", no individuālām personībām tur nav ne miņas, tā vietā veidojot kopīgu tēlu "dvīņi". Viņiem ir desmit gadi, kad māte viņus no "Lielās pilsētas" (kura diezgan droši ir Budapešta) nosūta pie savas mammas uz laukiem. Tiesa, vecāmāte galīgi nav par savu meitu augstās domās, bērnus pieņem nelabprāt un pēcāk vienmēr sauc par "kuces dēliem" (labs veids, kā raksturot pašas meitu, ne?), taču patiesībā vecā sieviete pret zēniem ir diezgan gādīga, lai arī savā attieksmē viņa ir ļoti raupja.
Dvīņi ir dīvaini - ne tādā ziņā, ka visi dvīņi ir dīvaini, bet šie konkrētie noteikti tādi ir. Viņi nepazīst tādu lietu kā rotaļāšanās, viņi tikai mācās un trenējas - varētu teikt kā īsti atlēti. Viņu galvenais treniņu objekts ir pašdisciplīna un gribas treniņi. Viņi mācās paciest sāpes, paciest aizvainojumus, neredzēt un nedzirdēt, neēst, nekustēties. Mācās būt nežēlīgi un vienlaikus reizēm - ļoti izpalīdzīgi. Cilvēki viņiem apkārt arī ir ļoti atšķirīgi - tiesa, visi ar dīvainībām, kas gan laikam kara apstākļos nav nekas īpatnējs. Grāmatas teksts it kā ir pašu zēnu rakstīts lielajā kladē, ko viņi bez maksas dabū no rakstāmlietu tirgotāja, un zēni stingri seko principam, kas arī ir šīs grāmatas unikālās pieejas centrā - nekādu emociju, tikai fakti. Doma ir tāda, ka viņi nevar rakstīt, piemēram, "mūsu vecāmāte ir veca ragana", bet gan "ciema iedzīvotāji reizēm sauc mūsu vecomāti par vecu raganu". Grāmatā ir ļoti daudz disturbing epizožu - tur ir gan ļoti īpatnas (absolūti nenormālas - tā tās raksturotu ciema iedzīvotāji) seksuālas ainas, gan bez jebkādām emocijām atainotas kara šausmas (zēni jau ir rūdīti, nekas viņus īpaši nepārsteidz), gan reizēm - maigums un cilvēcība.
It nemaz neesmu pārsteigts par to, ka šī grāmata kļuva slavena un arī par to ne, ka šobrīd Dailes teātrī skatāms iestudējuns "Lielā melu burtnīca", kuram par pamatu gan laikam izmantotas arī abas pārējās triloģijas daļas, kuras vēl neesmu lasījis. Ļoti saistoša (lai arī itin biedējoša) lasāmviela, pilnīgi noteikti plānoju iepazīties arī ar tās turpinājumiem. Turklāt - cik gan bieži cilvēkam ar manām ļoti pieticīgajām franču valodas zināšanām rodas iespēja oriģinālā lasīt (bez sevišķām mokām un konstantas vārdnīcas lietošanas) grāmatas ar sakarīgu literāro vērtību?
2016-06-12
comments powered by Disqus