Dukts
Par Aivara Ozoliņa ievērojamāko literāro veikumu - grāmatu "Dukts" - rakstīt ir reizē ļoti viegli un ļoti sarežģīti. Viegli - jo ko tu lai tu par to nepateiktu, tu īsti neko nebūsi pateicis par Duktu. Grūti - tā paša iemesla dēļ.
Kas īsti ir Dukts un ar ko to ēd? Ar to varētu sākt šo tekstu, taču jēgas no tā nebūs nekādas. Par to jau ir šī grāmata - par to, kas ir un kas nav Dukts. Un par to, ka uz šo jautājumu nevar atbildēt tādā veidā, lai šo atbildi varētu izteikt latviešu valodā. Cita lieta - gurguļu valodā, kurā viss teksts ir jāuztver reizē, nevis pa vienam vārdam vai teikumam atsevišķi. Protams, tu vari atsaukties uz Plintusu vecāko, Mikrobiju (vai arī diviem Mikrobijiem, neesmu drošs), Aleksandru un citiem duktoloģijas pētniekiem, taču šaubu nav, ka viss tas, ko viņi nav uzrakstījuši par duktu, nekādas vērtīgas atbildes tev nesniegs. Iespējams, precīzākais veids, kā raksturot, kas ir Dukts, ir atsaukties uz vienu no Bikibuka sērijas dzejoļiem, ko šovakar kārtējo reizi lasīju priekšā bērniem. Proti, par trim medniekiem, no kuriem diviem nebija šaujamo, bet trešais savējo bija aizmirsis mājās, un to, kā viņi gatavoja trešo no trim zaķiem (divus viņi nenošāva nemaz, bet trešajam netrāpīja). Tad, lūk, Dukts varētu būt tas katls bez dibena un sienām, kurā tika vārīts šis nenošautais zaķis.
Nojaušu, ka Duktā visa kā ir ietverts tik daudz, ka tā zinātniskāk noskaņotam lasītājam būtu iespēja visu savu mūžu veltīt, mēģinot ar rokām nogāzt to milzīgo baobambu, kas ir "Dukts". Par laimi vai nelaimi, es šajā gadījumā neesmu tas zinātniski noskaņotais lasītājs, līdz ar to man "Dukts" ir ne vairāk, ne mazāk kā atskaites punkts latviešu literatūrā, kas turklāt vēl iezīmē tādu kā robežšķirtni starp padomiju un atjaunoto brīvvalsti. Postmoderna mistifikācija? Nenoliedzami. Teksts, kurā tu vari teju jebko interpretēt jebkā un par to teikt - reku, šī Dukta daļa ļoti labi sasaucas ar šobrīd pasaulē aktuālakājām problēmām? Noteikti. Iespējams, ka "Dukts" pat var šķist aktuālāks par tā paša Aivara Ozoliņa slejām žurnālā "Ir". Ne pārmērīgi apjomīgajā darbā Ozoliņš ir veicis tādu kā ekskursiju dažādos literārā modernisma un postmodernisma novirzinos, "Duktu" patiešām padarot par tādu kā aktuālās literatūras enciklopēdiju, lai arī tā enciklopēdiskā pirmā daļa, kas vēsta par duktoloģijas iedomāto vēsturi, brīžiem var tracināt un radīt vēlmi izlidnāt šo grāmatu pa logu. Līdz ar to mans gala vērtējums droši vien ir tāds, ka ir ļoti labi, ka "Dukts" pastāv, bet es nezinu, cik daudz man pazīstamo cilvēku vidū ir tādu, kam to vajadzētu izlasīt.
Kas īsti ir Dukts un ar ko to ēd? Ar to varētu sākt šo tekstu, taču jēgas no tā nebūs nekādas. Par to jau ir šī grāmata - par to, kas ir un kas nav Dukts. Un par to, ka uz šo jautājumu nevar atbildēt tādā veidā, lai šo atbildi varētu izteikt latviešu valodā. Cita lieta - gurguļu valodā, kurā viss teksts ir jāuztver reizē, nevis pa vienam vārdam vai teikumam atsevišķi. Protams, tu vari atsaukties uz Plintusu vecāko, Mikrobiju (vai arī diviem Mikrobijiem, neesmu drošs), Aleksandru un citiem duktoloģijas pētniekiem, taču šaubu nav, ka viss tas, ko viņi nav uzrakstījuši par duktu, nekādas vērtīgas atbildes tev nesniegs. Iespējams, precīzākais veids, kā raksturot, kas ir Dukts, ir atsaukties uz vienu no Bikibuka sērijas dzejoļiem, ko šovakar kārtējo reizi lasīju priekšā bērniem. Proti, par trim medniekiem, no kuriem diviem nebija šaujamo, bet trešais savējo bija aizmirsis mājās, un to, kā viņi gatavoja trešo no trim zaķiem (divus viņi nenošāva nemaz, bet trešajam netrāpīja). Tad, lūk, Dukts varētu būt tas katls bez dibena un sienām, kurā tika vārīts šis nenošautais zaķis.
Nojaušu, ka Duktā visa kā ir ietverts tik daudz, ka tā zinātniskāk noskaņotam lasītājam būtu iespēja visu savu mūžu veltīt, mēģinot ar rokām nogāzt to milzīgo baobambu, kas ir "Dukts". Par laimi vai nelaimi, es šajā gadījumā neesmu tas zinātniski noskaņotais lasītājs, līdz ar to man "Dukts" ir ne vairāk, ne mazāk kā atskaites punkts latviešu literatūrā, kas turklāt vēl iezīmē tādu kā robežšķirtni starp padomiju un atjaunoto brīvvalsti. Postmoderna mistifikācija? Nenoliedzami. Teksts, kurā tu vari teju jebko interpretēt jebkā un par to teikt - reku, šī Dukta daļa ļoti labi sasaucas ar šobrīd pasaulē aktuālakājām problēmām? Noteikti. Iespējams, ka "Dukts" pat var šķist aktuālāks par tā paša Aivara Ozoliņa slejām žurnālā "Ir". Ne pārmērīgi apjomīgajā darbā Ozoliņš ir veicis tādu kā ekskursiju dažādos literārā modernisma un postmodernisma novirzinos, "Duktu" patiešām padarot par tādu kā aktuālās literatūras enciklopēdiju, lai arī tā enciklopēdiskā pirmā daļa, kas vēsta par duktoloģijas iedomāto vēsturi, brīžiem var tracināt un radīt vēlmi izlidnāt šo grāmatu pa logu. Līdz ar to mans gala vērtējums droši vien ir tāds, ka ir ļoti labi, ka "Dukts" pastāv, bet es nezinu, cik daudz man pazīstamo cilvēku vidū ir tādu, kam to vajadzētu izlasīt.
2022-10-17
comments powered by Disqus