Ako 808
Augusta otrajā nedēļas nogalē trīs dienu garumā notika pasākumi, pieminot lībiešu virsaiti Ako un viņa vadīto līvu cilšu apvienošanos cīņā pret krustnešiem, kuras rezultātā pats Ako galvu zaudēja, bet bīskaps Alberts to ieguva kā patīkamu suvenīru. Arī man bija tā laime un prieks šajos pasākumos piedalīties. Šķiet, ka nu jau vairs nav vērts piebilst, ka Ako pasākumos dalību ņēmu Marinas sabiedrībā, jo - kā gan citādi, ja ne ar mīļoto sievieti?
Var jau vaicāt - ko gan es tur darīju? Vai es kāds lībietis? Vai es kāds pagāns? Vai es kāds Salaspils patriots? Patiesībā gan apsvērumu piedalīties bija gana daudz - un tas, ka šie pasākumi bija organizēti kā "slēpņotāju eventi", nebija viens no būtiskākajiem (nav jau +1 slēpņu statistika tik būtiska kā Alfabēta peldes). Patieso apsvērumu vidū tikām bija vēlme atbalstīt pasākuma organizētājus: Sanitu, Gati un kompāniju, jo bija skaidrs, ka viņi tā organizēšanā bija ieguldījuši ne mazumu laika un pūliņu, un jebkurā pasākumā dalībnieku skaits ir viens no būtiskākajiem rādītājiem. Otrkārt, viss dzirdētais lika gaidīt, ka pasākums būs satriecoši labs un ka tālab vien ir vērts piedalīties. Treškārt, nekad iepriekš neesmu nakšņojis teltī tik tuvu Rīgai kā Doles salā - apstākļos, kad mājup varētu bez maz vai aiziet ar kājām, kur nu vēl ar mašīnu aizbraukt. Žēl gan, ka kopumā dalībnieku bija gaužām maz, jo pasākumu gaitā bija skaidrs, ka to optimālā kapacitāte būtu uz kādiem 150 cilvēkiem, nevis ap 40-50 dalībniekiem. Bet nu var jau saprast, ka par tiem 5 eiro, kas bija šī pasākuma dalības maksa, varētu savu ģeostatistiku uzlabot arī vairāk, dodoties uz kādu kārtīgu geotreilu. Labi, pietiks kaunināt kaunināmos - turpmāk slavēšu slavināmos!
Viss sākās piektdienas pēcpusdienā-vakarā ar braucienu uz Doles salu (sen tur nebija būts, ja kas), kur krodziņā ar nosaukumu "Nēģis" reģistrējām savu dalību un Daugavas krastā (vai vismaz netālu no Daugavas) uzslējām telti. Organizētāji bija sarūpējuši autobusu, kurā mūs aizveda uz Spolīškalnu, sauktu arī par Mūku kalnu - vienu no kādreiz daudzajiem līvu pilskalniem pie Daugavas (tiesa - vēsturiski tas no upes atradās zināmā attālumā, laikos pirms Rīgas HES celtniecības). Salīdzinoši ar citiem ļaudīm, kas brauca ar auto, kas bija jāatstāj pie Ako pieminekļa un kam bija uz Spolīškalnu jāiet kājām, ieradāmies tur ātrāk, tāpēc paspējām pat drusku nosnausties pilskalna virsotnē un pamodāmies, kad mums apkārt jau ritēja pilskalna sakopšanas darbi. Paši ar tajos iesaistījāmies - saņēmām savā rīcībā miskastes maisu, ko pielasījām pilnu ar dažādām meža veltēm, kuru vidū bija viena sieviešu kurpe un viens kroksis, nevienu kāju gan par laimi neatradām. Toties atradām kaut ko līdzīgu sabrukušam DzOTam - vismaz tā šķita, ka tur varētu netālu būt bijusi kāda militāra būve, lai gan Elhana šādai versijai sevišķi nepiekrita. Varbūt pavaicāt Takuzinim? Hmm, laba doma, būs jāpavaicā Takuzinim! Pavaicāju Takuzinim! Iespējams, esot krievu 1.Pasaules kara laika bunkurs, bet droši zināt nevarot. Citi tikām izveidoja salmu sauli, ko nākamajā vakarā bija paredzēts degošu laist Daugavā. Tā kā Ako bija lībietis, neiztrūka šajā pasākumā arī lībisku aktivitāšu - ir ugunskura kurināšana Spolīškalna virsotnē, ir dziesmu dziedāšana, ir stāstu stāstīšana.
Kalna pakājē ieēdām zupu un devāmies lāpu gājienā pa tauvas joslu uz Ako pieminekli. Citkārt tas nebūtu iespējams, bet tā kā šajā laikā Rīgas HES ūdens līmenis bija nolaists lejā, tad varēja. Skaisti jau nu tas noteikti izskatījās - tāda svinīga procesija gar Daugavu! Aizgājām, nonācām pie pieminekļa. Tur bija arī piemiņas zīmes autors Ģirts Burvis, kas šo to pastāstīja par zīmes tapšanu un uzturēšanu. Tad - vēl lībiešu dziesmas kora "Lōja" izpildījumā, un - busiņā uz nakšņošanas vietu.
Nakts dažam izvērtās itin jautra - Elhana ilgi tielējās, braukt mājup vai palikt teltī, beigās, manis pamudināta, palika vien nakšņot teltī ar puisi vārdā Inwis. Viss būtu labi, ja neuznāktu lietus (un tik pamatīgs, ka nakts laikā nolija divu nedēļu norma), kā rezultātā Invja telts nespēja šo nastu nest un sāka laist ūdeni. Rezultātā, veltījusi soctīklos man dažus ne tik labus vārdus, Elhana naktī aizbrauca mājās, atstājot Invi slapināties vienu. Redz, arī tā gadās. Droši vien būtu neētiski stāstīt, ka mūsu teltī lietus nebija, bija silti un komfortabli. Bet vēsture no manis prasa godīgumu, tāpēc pastāstīšu, ka tā tiešām bija.
No rīta sēdāmies auto un braucām uz Salaspils centru, kur bija gaidāmas sacensības ar pilsētorientēšanās un scavenger hunt elementiem. Līdzi mums bija velosipēdi, jo vairāk vēlējāmies aktīvi un labi pavadīt dienu un mazāk - cīnīties par godalgām. Nē, tas nebūt nenozīmē, ka mums nebija azarta un vēlmes uzrādīt iespējami labāku rezultātu, jo kādi gan citādi no mums būtu "Brīvie radikāļi", bet mēs visai skaidri sapratām, ka divu cilvēku velokomandai būs visai grūti cīnīties ar 4-5 dalībnieku autovienībām, jo īpaši ievērojot to, ka daļa no pasākuma bija uzdevumu risināšana, vietu noskaidrošana ar Interneta palīdzību, ko daudz ērtāk ir darīt kā pasažierim mašīnā nevis kā riteņbraucējam pie stūres (un - vairāk cilvēku, vairāk internetu). Kā lai arī nebūtu, darījām ko varējām - izbraukājām Salaspili krustu-šķērsu, šķiet, ka veiksmīgi atradām vietu, kur bija piemineklis Pēterim I, mazliet mūs pievīla vietējie iedzīvotāji, kas nepareizi raksturoja vecā sporta stadiona atrašanās vietu, toties šo to citu gan uzgājām pietiekami veiksmīgi. Vispār gan jāatzīst, ka Salaspils iezemieši izcili noderīgi mums neizrādījās - uzrunāju vairākus, bet tā īsti zinošs neviens no viņiem nebija, lai gan vismaz daļa teicās esam īsteni vietējie. Līdzās vietu meklēšanai vajadzēja meklēt arī lietas - un krāmēt speciāli šādām vajadzībām izsniegtā maisiņā. Pļavas un meži mūs labi apgādāja ar dažādiem ziediem, lapām, mizām, ozolzīlēm, akmeņiem, ogām un citām dabas veltēm, tāpat savācām arī dažas cilvēku veltes - skārdeni, dažus pudeļu vāciņus un citus košu krāmus. Vienu gan bijām apņēmušies - neiepirkt dažādas lietas veikalos, bet gan vākt paši zemē. Interesantā kārtā vienīgā lieta, ko veikalā tomēr nopirku (varētu jau par šo te nestāstīt, bet - vai es kādreiz būtu mācējis paklusēt) bija prezervatīvi. Kālab? Lai pagatavotu radošu papardes ziedu - ieliktu prezervatīvā skaistu sarkanu ziedu. Šķiet, ka organizētājus šis mūsu risinājums mazliet pārsteidza, par to prieks.
Pēdējos punktus apbraukājām ar auto, jo finišs bija atkal Doles salā - gan lielāks gabals braucams, gan auto pēc tam tāpat vajadzēs. Jā, gandrīz aizmirsu - pasākuma vajadzībām (un arī - nākotnei) bija publicēti vairāki jauni slēpņi Salaspilī, kuri arī ienesa punktus sacensībās. Vienā no tiem - veltītā Salaspils mūzikas skolai - pat paspējām ierakstīties viesu grāmatiņā kā paši pirmie, lai gan nebijām uz to mērķtiecīgi gājuši. Vēl divi slēpņi bija purvā - vienu no tiem iekaroja Marina, otru - es. Mans sasniegums bija tajā, ka saslapinājos līdz viduklim un varēju atzīmēt Salaspils purvu kā paveiktu peldvietu Alfabēta pelžu sarakstā. Mazliet nepraktiski izgāja ar pēdējo dienas slēpni - multi veltītu Salaspils dažādiem kokiem, kur pēc gala konteinera izlēmām braukt ar auto, bet... aizmirsām. Atcerējāmies jau tikai uz šosejas un nācās vien braukt atpakaļ. Pozitīvais šajā situācijā bija tas, ka uz šosejas biju sākotnēji izgriezis nepareizajā virzienā un tālab tāpat būtu nācies mest riņķī.
Finišā uzzinājām tik vien, ka neesam labāko trijniekā, bet to, cik tālu no tā patiesībā bijām, sapratām vien pēc vairākām dienām, kad publicēja pilnos rezultātus. Patiesībā pat bija drusku pārsteigums par to, cik daudz punktu bija savākušas citas komandas un ka tik daudz punktu vispār bija iespējams dabūt.
Pēc sacensību uzvarētaju apbalvošanas (izcils nosaukums bija 3.vietu ieguvušajai komandai ar Bindonu&CNZ sastāvā - Salaspils Dome) sākās vakara programma, kurā atkal piedāvājumā bija lībiešu koris, stāstījumi par līvu vēsturi, čiekuru ievārījums (itin labs!), degošā plosta laišana Daugavā (to gan redzējām tik pa gabalu un bildēs, jo mums tikām cepās šašliks) un droši vien dejas līdz rītam, kurās gan nepiedalījāmies, līdz ar to šo jautājumu nekādi nevaru komentēt. Mēs jau salīdzinoši savlaicīgi aizgājām gulēt, kamēr īstie aktīvisti "tusēja" līdz sešiem rītā.
Toties, izmantojot mūsu agro gulēt iešanu, no rīta pamanījāmies kā pirmie tikt pie viena jauna slēpņa. Pamostos pulsten 8:03, atveru e-pastu, skatos - pirms divām minūtēm publicēts slēpnis, netālu. Nav divu domu - jābrauc pakaļ! Kā nekā, alko&39;ols nav lietots, pie stūres var sēsties pilnīgi droši. Atradām, atgriezāmies, nolikām auto, un tad tikai sastapām nākamo grupiņu, kas jau devās pēc slēpņa cerībā, ka tas vēl tīrs un nepiesmiets. Ka tik ne tā!
Pēc tam - brokastis un rīta aktivitātes. Individuālās sporta sacensības un uzdevumi pāros. Pirmajā daļā mums gāja... neteikšu, ka labi, teiksim tā, un varbūt pat labi, ka paspējām tikai pāris reizes apliecināt savu ierobežoto gatavību (īpaši jau tas attiecināms uz manu absolūto fiasko loka šaušanās) un bija jau jādodas uz Daugavas muzeju, kur bija paredzēta ekskursija. Muzejā iepriekš nebija būts un pat nezināju - ko gaidīt. Kā izrādās, kādreizējā muižā izvietotais muzejs stāsta par cilvēku dzīvi ap Daugavu gadsimtu gaitā, no laikiem, kad tur vēl mita lībieši, līdz laikiem, kad uzbūvēti HES. Bija interesanti un izglītojoši, plus vēl izstaigājām muzeja teritoriju, kur Elhana dabūja pa muti pie ieejas klētī. Par šo epizodi gan labāk neko vairāk nestāstīt, jo šādi ir interesantāk.
Daļēji sagaidījām apbalvošanu, pateicām Paldies organizētājiem un - devāmies prom. Ar to mums arī beidzās līdzdalība AKO 808 pasākumos. Paldies, aiciniet ciemos vēl!