Kazhes pierakstu burtnīca

Ir ļoti grūti vērtēt kaut ko tādu, ko esi ilgi gaidījis, cerējis uz kaut ko īpašu un jau iepriekš ar gaidāmo materiālu esi bijis labi pazīstams. Ansambļa "Manta" debijas ieraksts, kuram laikam gan īsti nav nosaukuma, ir tieši šāds gadījums - domājams, ka katru tā dziesmu esmu koncertos dzirdējis vismaz piecas reizes, tās pazīstamas arī dažādos vairāk un mazāk nelegālos audio ierakstos, no kuriem veiksmīgākais nenoliedzami ir koncerts Latvijas Radio studijā, kur atrodams vienīgais man zināmais ieraksts vienai no man vistuvākajām Mantas dziesmām - "Ai nāve, nāvīte". Tagad, kad ir pieejams arī oficiāls Mantas ieraksts, varu to salīdzināt ar visu iepriekš dzirdēto, bet ir gandrīz neiespējami to vērtēt kā jauna materiāla apkopojumu.

Tagad nesaprotu - vai es varu slavēt Šubrovska oriģinālos dziesmu tekstus, kuri lielākoties ir vienlaikus lakoniski un dziļi, izprotami daudz un dažādos veidos? Skaidrs, ka esmu sajūsmā par Mantas dziesmu tekstiem, bet tos sen jau zinu no galvas un dabiski, ka nekādus pārsteigumus no šī albuma es šajā ziņā pat nevarēju cerēt sagaidīt. Tas pats sakāms par melodijām - tīkamas un baudāmas, bet ļoti labi zināmas.
Labi, tomēr izcelšu mīļākās dziesmas - "Mums jāsmejas kopā", kurā man kādu laiku vajadzēja, līdz pieradu pie Šubrovska falseta un kur atrodams viens no maniem iecienītākajiem Mantas citātiem:

Kad nava ko teikt,
Tad var arī klusēt.
Bet skolā to nemāca,
Tur māca tusēt

Tāpat "Mums jāsmejas kopā" raksturo Sniedzes Prauliņas iespēlētā flauta, kas lieliski papildina regejā balstīto melodiju. Protams, nevaru klusēt par "Antikristapu" - skaņdarbu, kuru gan pamanījos līdz pat nesenajai Šubrovska intervijai LR2 nepareizi uztvert - nez kādēļ nebiju sapratis to, ka no Daugavas izkāpējs nav vis Lielais Kristaps, bet kaut kas nebūt ne tīkams. Tā ka - tomēr žēl, ka viņš par savu dzīvesvietu izvēlējies tieši kreiso krastu - grandiozs, epohāls skaņdarbs ar brīnišķīgo epitetu "masīvs kā Pļavnieku masīvs" un himnas nolemtībai sajūtu.
Vājība man allaž bijusi arī pret "Suņi seko" - dziesmu, kura ne tikai atklāj to, kas tad īsti ir vienīgais vientuļa bēgļa draugs, bet arī vieš ierakstā kādu priecīgāku noti (ne velti tā "Mantai" nākusi kā mant-ojums no "Hospitāļu ielas" laikiem). Un, neskatoties uz to, ka tā jau ir dzirdēta droši vien simts reizes vai pat vairāk, arī Voleru slavas dziesma "Viva Voleros" nav zaudējusi manās acīs savu šarmu.
Taču tajā visā ir viena liela problēma - man nepatīk, kā šis albums skan. Nezinu, kas tieši tur ir pie vainas - nepierasts dziesmu mikss, kurā pārāk prominentas šķiet elektroniskās bungas (un vispār - ritms kā tāds), vispār pārmērīgi elektroniskais šī album skanējums vai kas cits, bet albums šķiet daudz mazāk intīms, nekā "Manta" līdz šim pierasta. Skaidrs, ka es tāpat ar prieku iegādāšos šo albumu arī vinila formātā (ja tas tajā tiešām tiks izdots), bet fakti ir tādi, ka Latvijas Radio ieraksts man joprojām pie sirds iet labāk, un tur pat netraucē apstāklis, ka tas ieraksts tapa ļoti minimālas (un cik saprotu - visai pasīvas) publikas priekšā, bet tajā ir kaut kāda vitalitāte, kura albumā pietrūkst pat par spīti tam, ka albums ir kā ir lecīgāks un aktīvāks.
Tev, manu mazo lasītāj, ja neesi ar šo ansambli pazīstams, tomēr tāpat ieteikšu - nopērc "Mantas" albumu, veicini tā nākšanu klajā vinilā, bet īstais veids, kā izbaudīt Edgara, Edgara, Oskara un Raita ansambli paliek nemainīgs - koncertos. Uz saredzēšanos kaut kad rudenī! Un - Viva Voleros!


* Vērtējums ir kaut kur pa vidu starp to, cik ļoti man patīk Mantas dziesmas un to, kādēļ neesmu sajūsmā par albumu