The Uncommon Reader
Kā būtu, ja Anglijas karaliene pēkšņi kļūtu par aktīvu lasītāju? Diez vai šis ir jautājums, kas ir nodarbinājis daudzus prātus, bet tieši šāda premisa ir populārā angļu aktiera un dramatura Alana Beneta īsromānam "The Uncommon Reader". Grāmatas nosaukums, lai arī izklausās vienkāršs, varētu būt pamatīgs izaicinājums latviska tulkojuma tapšanas gadījumā, jo "neparastā lasītāja" šajā gadījumā ir domāta kā pretnostatījums "commons" jeb aristokrātijai nepiederošajiem cilvēkiem, kam latviešu valodā droši vien pareizākais apzīmējums būtu "visi", ja vien par vietējiem aristokrātiem neuzskatīsi, piemēram, Lembergu dzimtu. Bet, protams, ne jau par Lembergiem ir šis stāsts.
Teju vai nejaušības rezultātā Anglijas karaliene paņem lasīt grāmatu no mobilās bibliotēkas un, būdama radusi dzīvē vienmēr darīt to, ko ir apsolījusies, izlasa to. Nekad iepriekš viņa nav bijusi aktīva lasītāja, bet tagad, tuvojoties 80 gadu vecumam, pēkšņi viņa sevī atklāj interesi par literatūru, kas nāk komplektā ar nožēlu, ka viņa dzīves laikā nav īpaši izmantojusi iespējas saprast viņus labāk, tiekoties ar daudziem izciliem rakstniekiem. Par to tad arī ir šī grāmata - kā karaliene lasa grāmatas, ko par to domā viņai pietuvinātie cilvēki (protams, neko labu, jo karalienei pieklājas domāt tikai par savu ārieni un runāt uzmundrinošus tekstus). Vēl tur ir nozīmīgs otrā plāna varonis - čalis, kas strādā virtuvē, bet gadījies īstajā laikā un īstajā vietā, kļūst par karalienes ceļvedi literatūras pasaulē. Protams, ka aiz humora Benetam te ir arī sava vieta pārdomām par to, kādas ir un kādas nav monarha funkcijas, un kur aiz tām paliek cilvēks, lielā mērā šī grāmata nodarbojas ar pašreklāmu (proti, reklamē lasīšanu), un ir arī sava deva aizdomāšanās par tēmu, ka tavi rakstītie darbi ir kaut kas no tā nedaudzā, kas pēc tevis paliek, kad tevis vairs nav. Vienlaikus, primāri tā, protams, ir viegla izklaides tipa literatūra, lasāma braucienā ar vilcienu vai darba dienas vakarā, kad tavs smadzeņu potenciāls ir visai ierobežots. Tā varētu būt uzrakstīta smieklīgāk un var gadīties, ka lasītājam Anglijā tā šķistu trāpīgāka kā lasītājam Zasulaukā. Bet lietas būtību tas nemaina - kopumā grāmatai nav ne vainas, bet ierobežota izmēra grāmatu plauktā tai vieta diez vai atrastos.
Teju vai nejaušības rezultātā Anglijas karaliene paņem lasīt grāmatu no mobilās bibliotēkas un, būdama radusi dzīvē vienmēr darīt to, ko ir apsolījusies, izlasa to. Nekad iepriekš viņa nav bijusi aktīva lasītāja, bet tagad, tuvojoties 80 gadu vecumam, pēkšņi viņa sevī atklāj interesi par literatūru, kas nāk komplektā ar nožēlu, ka viņa dzīves laikā nav īpaši izmantojusi iespējas saprast viņus labāk, tiekoties ar daudziem izciliem rakstniekiem. Par to tad arī ir šī grāmata - kā karaliene lasa grāmatas, ko par to domā viņai pietuvinātie cilvēki (protams, neko labu, jo karalienei pieklājas domāt tikai par savu ārieni un runāt uzmundrinošus tekstus). Vēl tur ir nozīmīgs otrā plāna varonis - čalis, kas strādā virtuvē, bet gadījies īstajā laikā un īstajā vietā, kļūst par karalienes ceļvedi literatūras pasaulē. Protams, ka aiz humora Benetam te ir arī sava vieta pārdomām par to, kādas ir un kādas nav monarha funkcijas, un kur aiz tām paliek cilvēks, lielā mērā šī grāmata nodarbojas ar pašreklāmu (proti, reklamē lasīšanu), un ir arī sava deva aizdomāšanās par tēmu, ka tavi rakstītie darbi ir kaut kas no tā nedaudzā, kas pēc tevis paliek, kad tevis vairs nav. Vienlaikus, primāri tā, protams, ir viegla izklaides tipa literatūra, lasāma braucienā ar vilcienu vai darba dienas vakarā, kad tavs smadzeņu potenciāls ir visai ierobežots. Tā varētu būt uzrakstīta smieklīgāk un var gadīties, ka lasītājam Anglijā tā šķistu trāpīgāka kā lasītājam Zasulaukā. Bet lietas būtību tas nemaina - kopumā grāmatai nav ne vainas, bet ierobežota izmēra grāmatu plauktā tai vieta diez vai atrastos.
2020-07-21
comments powered by Disqus