Koncerts Žaņa Lipkes memoriālā
Aldi Kolosovu reiz gadījās redzēt iestājamies kā grupas JUUK iesildītājam (īpašajam viesim), šoreiz jau viņš bija centrālais mākslinieks, kamēr daļa no JUUK (Edgars Šubrovskis un Sniedze Prauliņa) ietilpa viņa pavadošajā grupā. Tāpat tajā ietilpa anglis Nick Moss Rogers pie bungām. Koncerts notika Muzeju nakts ietvaros, kur otro gadu pēc kārtas devos uz Žaņa Lipkes memoriālu. Šai konkrētajai vietai mani pievilināt nenākas grūti - atrodas netālu no mājām, pieaicina man ļoti pat pieņemamus mūziķus, zināms, ka tur nebūs pārmērīgu cilvēku baru, un tagad arī varu teikt, ka esmu pazīstams ar memoriāla darbiniekiem, proti, tā nav došanās uz gluži svešu vietu. Dienas programmā biju muzejā paviesojies ar bērniem, bet uz vakara koncertu viņus nogādāju mājās, kamēr viņu vietā uz koncertu paaicināju savu tēti. Pirms koncerta gan bija neliels piedzīvojums ar došanos pēc Ikdienas golfa punkta pa C-D dambi, bet tam ar koncertu sevišķas saistības nav.
Stāsts ir sekojošs: Aldis Kolosovs ir pieredzējis profesionāls mūziķis, kurš nesen ir uzsācis jaunu karjeru (līdzās pamata darbam, domājams), kļūstot par jauno dziesminieku. Dziesmu tekstos viņš ir izvēlējies gudru pieeju, izmantojot Kārļa Vērdiņa tekstus, līdz ar to par satura izklaidējošumu jāraizējas nav. Iepriekš, kad Kolosovs uzstājās viens, spēlējot klavieres, es būtu raksturojis, ka Vērdiņam pienāktos 80% no Kolosova panākumiem, tagad, līdz ar daudz pilnīgāku skanējumu, ne vairāk kā 50. Pats Aldis dzied visnotaļ patīkami, komunikācijā ar publiku viņš vairāk vai mazāk iet Šubrovska pēdās (pats arī atzīst, ka Edgars šajā ziņā ir viņa skolotājs), koncerts patika gan man, gan tētim, un, domājams, kad klajā nāks Kolosova albums, tā fiziska kopija nekavējoties pievienosies manai fonotēkai. Jā, atgādināšu sev pašam - dziesma par cīsiņu ir absolūta virsotne!
Koncertam bija arī otrā daļa, kura gan bija izteikti īsāka par pirmo, tajā uz skatuves bija Sniedze un Edgars, un skanēja dziesmas no Sniedzes Prauliņas repertuāra. Gan tādas, ko zinu labi ("Izoletta", "Par kartupeļiem", "Dzejnieks", kas ir JUUK dziesma), gan pirmo reizi dzirdētas. Lai arī cilvēki tie paši (arī Kolosovs ar klarneti kādā dziesmā pievienojās), saturiski tā ir pavisam cita padarīšana, mazāk pieradināta. Cik lielā mērā tā ir koncertmūzika, var strīdēties (kamēr par Sniedzes burvīgo balsi, protams, nekādu jautājumu nav), bet vakara noslēgums padevās skaists.
Nobeigumā vēlos izteikt lielu Paldies Žaņa Lipkes memoriāla vadītājai Lolitai Tomsonei, ka atkal jau Muzeju naktī man bija, kur iet baudīt jauku mūziku patīkamā atmosfērā. Vienīgais, kas Muzeju naktī man netīk, tas ir lielais cilvēku procents, kas koncerta laikā sadomā doties projām (tas neattiecas uz cilvēkiem, kam līdzinir bērni, tur ir legāla atruna), jo vakars garš un jāapmeklē vēl citi muzeji. Tas nav forši - ja esi atnācis uz koncertu, centies izbaudīt to pilnā apmērā, tā vietā lai pagrābtu pa gabalam no šī un tā, un īsti nenovērtētu neko.
Labu apetīti!
Stāsts ir sekojošs: Aldis Kolosovs ir pieredzējis profesionāls mūziķis, kurš nesen ir uzsācis jaunu karjeru (līdzās pamata darbam, domājams), kļūstot par jauno dziesminieku. Dziesmu tekstos viņš ir izvēlējies gudru pieeju, izmantojot Kārļa Vērdiņa tekstus, līdz ar to par satura izklaidējošumu jāraizējas nav. Iepriekš, kad Kolosovs uzstājās viens, spēlējot klavieres, es būtu raksturojis, ka Vērdiņam pienāktos 80% no Kolosova panākumiem, tagad, līdz ar daudz pilnīgāku skanējumu, ne vairāk kā 50. Pats Aldis dzied visnotaļ patīkami, komunikācijā ar publiku viņš vairāk vai mazāk iet Šubrovska pēdās (pats arī atzīst, ka Edgars šajā ziņā ir viņa skolotājs), koncerts patika gan man, gan tētim, un, domājams, kad klajā nāks Kolosova albums, tā fiziska kopija nekavējoties pievienosies manai fonotēkai. Jā, atgādināšu sev pašam - dziesma par cīsiņu ir absolūta virsotne!
Koncertam bija arī otrā daļa, kura gan bija izteikti īsāka par pirmo, tajā uz skatuves bija Sniedze un Edgars, un skanēja dziesmas no Sniedzes Prauliņas repertuāra. Gan tādas, ko zinu labi ("Izoletta", "Par kartupeļiem", "Dzejnieks", kas ir JUUK dziesma), gan pirmo reizi dzirdētas. Lai arī cilvēki tie paši (arī Kolosovs ar klarneti kādā dziesmā pievienojās), saturiski tā ir pavisam cita padarīšana, mazāk pieradināta. Cik lielā mērā tā ir koncertmūzika, var strīdēties (kamēr par Sniedzes burvīgo balsi, protams, nekādu jautājumu nav), bet vakara noslēgums padevās skaists.
Nobeigumā vēlos izteikt lielu Paldies Žaņa Lipkes memoriāla vadītājai Lolitai Tomsonei, ka atkal jau Muzeju naktī man bija, kur iet baudīt jauku mūziku patīkamā atmosfērā. Vienīgais, kas Muzeju naktī man netīk, tas ir lielais cilvēku procents, kas koncerta laikā sadomā doties projām (tas neattiecas uz cilvēkiem, kam līdzinir bērni, tur ir legāla atruna), jo vakars garš un jāapmeklē vēl citi muzeji. Tas nav forši - ja esi atnācis uz koncertu, centies izbaudīt to pilnā apmērā, tā vietā lai pagrābtu pa gabalam no šī un tā, un īsti nenovērtētu neko.
Labu apetīti!
2034-05-18
comments powered by Disqus