Kazhes pierakstu burtnīca

Man bija šķitis, ka "Voiceks Voiska" savu muzikālo darbību pirms dažiem gadiem izbeidza. Tagad neesmu gan drošs, kālab man tas tā šķita. Lai vai kā, teikt, ka VV būtu super aktīva grupa, arī nevar. Kad viņiem pēdējo reizi ir bijusi kāda jauna dziesma? Un fakts, ka "Ansamblī" var iegādāties uz šo brīdi svaigāko VV albumu - 2011. gada "Augšā strādā" - šo iespaidu tikai pastiprina. Bet, kā lai arī nebūtu, uzzinājis, ka šāds koncerts būs - noskaņojos, ka uz to jādodas!

Esot svešā valstī, ir interesanti un vērtīgi aiziet uz kādu vietējās mūzikas koncertu. Armēnijā diemžēl ir diezgan draņķīgi ar jebkādas informācijas atrašanu internetā, un tā nu sanāca, ka piektdienas vakarā nonācām bārā ar nosaukumu "Stop Club", kurā regulāri notiek dzīvās mūzikas koncerti. Šajā vakarā tur uzstājās grupa ar nosaukumu "Another Story". Kāda bija šī pieredze? Pamācoša.

Netipiski, bet par gaidāmo "Židrūna" koncertu, kuru var vai nevar saukt par pēdējo, uzzināju no Marinas, kuru par šīs grupas cienītāju nenosauksi (ne velti viņai pašai dižas intereses uz to doties nebija). Pārdomas mazliet raisīja biļešu cena - pierasts, ka pašmāju mūziķu uzstāšanās gadījumā biļetes ir par teju simbolisku maksu, bet te - 29 eiro. Padomājot racionāli, gan apzinos, ka esam šajā ziņā izlaisti un ka nav tā, ka gūto baudījumu no koncerta automātiski paceļ apstāklis, ka izpildītājs "ir no ārzemēm", un bieži emocionālā ziņā daudz jaudīgāks izrādīsies kaut kas pavisam vietējas nozīmes, nevis, piemēram, "Red Hot Chili Peppers" uzstāšanās Lucavsalā (manā atmiņā spilgtākais piemērs tukšajam šāvienam).

Trešdienas vakarā man bija grūta izvēle: doties uz Riga FC futbola spēli pret Vroclavas Šļonsk Skonto stadionā vai uz "Židrūna" koncertu turpat pāri ielai. Patiesībā, ja es būtu vēlējies redzēt tikai "Židrūnu", šos pasākumus būtu bijis iespējams apvienot, taču tad man ietu garām "Bērnības milicijas" uzstāšanās, un arī tās nebūt nav biežs prieks. Tā nu es nonācu Sporta 2 kvartālā, kur neliela lietus pavadībā un ļoti daudz redzētu seju kompānijā vēroju, kādus pārsteigumus būs sarūpējis Juris Simanovičs ar saviem grupas biedriem.

Nupat "Grēcīgie partizāni" prezentēja savu jauno albumu, taču uz koncertu "Noasā" man nebija iespējas aizdoties, jo tobrīd atrados Bilbao, toties atkārtotā grupas koncertā klubā "Depo" gan biju ieradies, pie reizes izmantoju iespēju iegādāties gan jauno, gan arī veco grupas albumu, kā arī t-kreklu.

Aldi Kolosovu reiz gadījās redzēt iestājamies kā grupas JUUK iesildītājam (īpašajam viesim), šoreiz jau viņš bija centrālais mākslinieks, kamēr daļa no JUUK (Edgars Šubrovskis un Sniedze Prauliņa) ietilpa viņa pavadošajā grupā. Tāpat tajā ietilpa anglis Nick Moss Rogers pie bungām. Koncerts notika Muzeju nakts ietvaros, kur otro gadu pēc kārtas devos uz Žaņa Lipkes memoriālu. Šai konkrētajai vietai mani pievilināt nenākas grūti - atrodas netālu no mājām, pieaicina man ļoti pat pieņemamus mūziķus, zināms, ka tur nebūs pārmērīgu cilvēku baru, un tagad arī varu teikt, ka esmu pazīstams ar memoriāla darbiniekiem, proti, tā nav došanās uz gluži svešu vietu. Dienas programmā biju muzejā paviesojies ar bērniem, bet uz vakara koncertu viņus nogādāju mājās, kamēr viņu vietā uz koncertu paaicināju savu tēti. Pirms koncerta gan bija neliels piedzīvojums ar došanos pēc Ikdienas golfa punkta pa C-D dambi, bet tam ar koncertu sevišķas saistības nav.

Pirmo un līdz šim vienīgo reizi Imanta Dakša koncertā es biju viesojies pirms sešiem gadiem Vinilbārā un jāatzīst, ka šo gadu laikā kolorītais dziesminieks no manas apziņas bija pilnīgi pagaisis, lai arī savulaik viņa dziesmas klausījos iti regulāri. Kāpēc tā, pat nemācēšu teikt, bet brīdī, kad ieraudzīju, ka Depo gaidāms "Grēcīgo partizānu" un Imanta Dakša koncerts, mana pirmā reakcija bija - ā, toč, bija tāds Daksis! Nez, ko viņš pa šo laiku sastrādājis? Bet līdz koncertam tā arī nevienu jaunu (vai pat vecu) viņa dziesmu nenoklausījos.

Jura Simanoviča koncertus sevišķi biežu apmeklēt man negadās. Šķiet, viņš gan arī nav no tiem mūziķiem, kuri uzstājas gluži katru nedēļu. Tas patiesībā būtu visnotaļ dīvaini, ja ņem vērā, ka Simanovičs pat Latvijas mūziķu vidū ir saucams par introvertu. Tiesa, šajā konkrētajā koncertā viņš uz tā beigām tik ļoti atraisījās, ka pat pēc dažām dziesmām pateica: "Paldies!" Par to, ka koncerta teritorijā var iegādāties arī Simanoviča plates, gan publiku informēja kāds no viņa pavadošā ansambļa biedriem. Jā, Simanovičs tagad, kā šķiet, mēdz uzstāties nevis kā "Bērnības milicijas" solists un arī ne kā solomākslinieks (proti, cēlā vientulībā), bet ar kolektīvu, kas nes "Bez grēka ieņemto" vārdu. Tas, savukārt nozīmē, ka šai grupai ir idejiskas pretrunas ar citu man tīkamu kolektīvu - "Grēcīgajiem partizāniem". Vienlaikus - "Grēcīgie partizāni" un "Bērnības milicija" kaut kādas kopīgas sociālisma notis raisa, līdzīgi kā grupas "Rīgas Modes" sākotnējais nosaukums "Komjaunatne". Savukārt, šī apraksta plūdums vai tā trūkums liecina par to, ka šobrīd iet Vilcieniņu meistarības trešā pārspēle, savukārt trešā vīna pudele tūlīt tiks vērta vāļā, kas kaut kādā mērā veicina radošumu, bet kaut kādā arī to ietekmē.

Sestdienas vakarā man bija pat divas lokācijas, kur vēlējos būt koncertos par spīti tam, ka pēc Lūša skrējiena labprāt būtu izvēlējies arī vakara pavadīšanu dīvānā. Izvēle bija starp Keitiju Bārbali/Juri Simanoviču un grupu "Nielslens Lielsliens" (sasodīts, cik grūti iegaumējams un izrunājams ir tas "Židrūna" pēcnācējs!). Beigās izšķīros par labu Tallinas ielas kvartālam un dziesminiekiem.

Palladium. ansis. Netīrās cilpas.

DJ Krankenwagen "Aleponijā" uzstājās ļoti nozīmīgā datumā - tās dalībnieks Toms Gaļinauskis kļuva pilngadīgs, proti, svinēja savu trīsdesmito dzimšanas dienu (ja kāds uzskata, ka vīrieši kļūst pilngadīgi ātrāk kā trīsdesmit gadu vecumā, tad tam kādam vai nu nav 30 vai arī ir gadiem neatbilstošs naivuma līmenis). Tādā zīmīgā datumā, protams, arī koncertam vajadzēja būt īpašam, lai gan patiesībā jau diskžokejs "Ātrā palīdzība" nemaz nemāk spēlēt koncertus, kas nebūtu īpaši. Līdzās dziesmām šoreiz uzsvars bija uz grupas dalībnieku atmiņu stāstiem par jubilāru, kuram diemžēl nav izglītības medicīnā, bet gan tikai garlaicīgajā IT jomā un kurš, protams, ir mācījies tajā skolā ar liepu dzīvžogu. Un, kas ir būtiskāk, Toms Gaļinauskis ir viens no autentiskajiem Iļģuciema metālistiem. Vai, precīzāk, viens no pēdējiem Iļģuciema metālistiem, jo pirms viņa tādu bija diezgan daudz, bet par to, ka mūsdienās joprojām aug jauni autentiski metālisti, man īsti pārliecības nav.

Manā apziņā mūziķi iedalāmi kategorijās pēc principa: cik tālu es būtu gatavs doties, lai redzētu viņu uzstāšanos. Grupa "The Magnetic Fields" atbilst kategorijai - aizbraukšu uz koncertu Eiropā vietā, kur varu relatīvi viegli nokļūt. Tiesa, kad viņi izziņoja Amerikas tūri, kur spēlēs pilnā apjomā "69 Love Songs", bija kārdinājums doties arī pāri okeānam, tomēr man kopumā ir tik maz vēlmes braukt uz Ameriku, ka pat ar Magnētiskajiem laukiem mani tur neaizvilināt (uz turieni es dotos vien tad, ja Toms Veitss izziņotu atvadu tūri). Līdz ar to mana nonākšana Helsinkos uz viņu koncertu bija absolūti loģiska.

Konors Vaits ir jauns īru dziesminieks, kuram drīzumā (2024. gada janvārī) klajā nāks debijas albums un kura uzstāšanos apmeklēju 2023. gada novembrī Helsinkos. Te gan uzreiz jācitē pats mākslinieks, kurš, pateicoties skatītājiem, teica (citāts aptuvens): "Zinu, ka neviens jus te neesat nācis, lai skatītos un klausītos mani, bet Paldies, ka radījāt man sajūtu, ka tā nav." Proti, gan klubā Tavastia, gan citos koncertos šoruden viņš bija iesildītājs pirms "The Magnetic Fields", kuri arī mani bija atvilinājuši uz Helsinkiem. Un ir tikai loģiski, ka man ir interese iepazīt mūziķus, kurus tādi mūziķi, kurus mīlu un cienu (vai vismaz tikai mīlu), izvēlas par saviem iesildītājiem.

Noskatījies "Grēcīgos partizānus", novērtēju, kā tad izklausās "DJ Krankenwagen" bez sintezatoriem. Jā, grupa, kuras skanējumu definē latviešu tautasdziesmu miksējums ar The Prodigy sintezatoru ritmiem, par godu Mirlu naktij izvēlējās pavisam biedējošu ceļu - uzstāties pa pliko. Nē, ne tādā ziņā, ka viņi nebūtu uzvilkuši medpersonāla ķiteļus, šajā ziņā viss bija pa parasto, bet sintezatoru nebija, bungu nebija un viss izskatījās un izklausījās nebūt ne tā, kā to ir pierasts no šīs grupas dzirdēt. Un tas bija lieliski! Nē, ar to nebūt nevēlos teikt, ka turpmāk gribu, lai "DJ Krankenwagen" vienmēr uzstātos šādi, bet es novērtēju mūziķu gatavību izkāpt no savas komforta zonas un to, ka viņu koncerti nav katrs iepriekšējā kopija, bet gan atšķirīgi gan spēlēto dziesmu, gan to pasniegšanas veida ziņā.

Visu šī gada vasaru man ne reizes neizdevās tikt uz "Grēcīgo partizānu" koncertu, līdz ar to biju ļoti priecīgs, atklājis, ka 27. oktobra vakarā Tallinas kvartālā uzstāsies uzreiz divas grupas, kuras gribu redzēt - ne tikai "Partizāni", bet arī "DJ Krankenwagen". Un tā nu precīzi astoņos vakarā (uz oficiāli izziņoto koncerta sākumu) biju klāt. Skats, ko ieraudzīju, mani ne pārāk iepriecināja - priekšā bija aptuveni kādi divi skatītāji, nekas īsti neliecināja, ka tuvākajā laikā jebkas te varētu notikt. Sabijos jau, ka nebiju painteresējies, vai tik šajā lokālā koncerti nesākas līdzīgi kā tas pirms desmit gadiem bija "Depo" vai Liepājas Fonteinā - proti, vairākas stundas pēc oficiālā sākuma laika. Tomēr nē - jau dažas minūtes vēlāk ieradās mūziķi, un ap pusdeviņiem sākās arī viņu koncerts.

Pirmo reizi par grupu "Pizdets I Meyk The Hevi Metāls" es uzzināju Rudaka raidījumā "Zibens pa dibenu". Vispār, kas attiecas uz šo raidījumu, man itin bieži nepatīk tas, kā Rudaks to vada, kā viņš runājas ar mūziķiem, cik ierobežota ir viņa kompetence ārpus viņa pamatinterešu loka, bet šis raidījums bija un ir lielisks veids, kā iepazīt kaut ko interesantu pašmāju ne pārāk komerciālajā mūzikā. Un tātad, "Pizdets I Meyk The Hevi Metāls" ir duets, kura viena puse ir Linards Kalniņš - savulaik zināms kā grupas "Nē" dalībnieks, bet tagad drīzāk - kā viens no "DJ Krankenwagen" līderiem, bet otra - Aleksandrs Tomass Metjusons, pa daļai bulgārs, pa daļai skots, multiintrumentālists un, kā šķiet, vēl radošāka personība nekā Linards. Grupa radās Minhenē Covid apstākļos, ierakstīja tur vienu albumu, un kad Linards Kalniņš atgriezās Latvijā, šķita - hevi metāls ir beidzies. Bet nekā - pērn uz Latviju pārcēlās Aleksandrs, kurš šokējoši labi ir apguvi latviešu valodu, un "Hevi Metāls" turpina darboties. Tiesa, par to, ka viņi koncertē, uzzināju pavisam nesen - ieraudzījis FB bildes no viņu uzstāšanās festivālā "Sansusī". "Interesanti," padomāju es, "grupa, kas spēlē elektroniku ar metāla un balkānu elementiem, uzstājas kamermūzikas festivālā." Un tad uzzināju, ka viņiem būs vēl viens koncerts - nu jau Rīgā, Kaņepes kultūras centrā. Nācās gan mazliet sabīdīt piektdienas pēcpusdienas plānus (aizvest Marinu ar bērniem ar auto uz Jelgavu, kur šie devās uz Tutas koncertu, bet pašam ar vilcienu atgriezties Rīgā), bet - ja ir motivācija, daudz kas ir iespējams, un tā nu es nonācu "Pizdets I Meyk The Hevi Metāls" koncertā.

Aprakstu par virtuves kabarē apvienības "Gapoljeri" uzstāšanos Torņakalna apkaimes svētku ietvaros varu sākt tikai un vienīgi ar žēlabām par mazuma piegaršu, kas palika pēc šī koncerta. Kā noskaidroju - ne tikai man un citiem šīs grupas cienītājiem vien, bet arī pašiem māksliniekiem bija līdzīgas emocijas. Atbilstoši oficiālajiem paziņojumiem "Gapoljeriem" uzstāšanās bija jāsāk deviņos vakarā. Raksturīgi man, Arkādijā ierados bez piecām deviņos, kur vēl savu programmu turpināja spēlēt "Rahu the Fool". Ap deviņiem "Rahu" izziņoja pēdējo dziesmu, bet tā izrādījās diezgan gara - uz minūtēm piecpadsmit. Rezultātā Kristians un kompānija savu koncertu sāka ar pusstundas novēlošanos. "Nu, labi," padomāju es, "šķiet, ka te viss notiek ar zināmu kavēšanos. Nav jau forši, ka koncerts beigsies kaut kur ap pusvienpadsmitiem, man no rīta agri jāceļas, bet gan jau būs tā vērts!" Ka tik ne tā - neilgi pirms desmitiem uz skatuves parādījās aktieris Lauris Subatnieks, kas bija vakara vadītājs, un paziņoja: "Gapoljeri" tagad spēlēs pēdējo dziesmu. Ok, uz "bis!" vēl nospēlēja "Zivis", bet beigās sanāca tā, ka grupas uzstāšanās bija knapi pāri pusstundai. Bet "Gapoljeriem" ir tik daudz dziesmu, kuras man gribās saukt par hitiem! Jā, tu vari ciniski teikt, ka ārpus visai šaura burbuļa pat "Izcirtēju Viktoru" neviens nav dzirdējis, kur nu vēl "Sazemējumu", bet kāda man darīšana par to, kas notiek ārpus burbuļa?

Grupa Les Attitudes Spectrales pastāv jau ilgāku laiku - kopš 2014. gada, kad to kā duetu izveidoja francūzis Žiljēns Žoels Starks un latviete Rūta Rozenfelde (pa šo laiku viņi paspējuši apprecēties un arī Rūta tagad ir Starka), 2019. gadā tā paplašinājās līdz četru dalībnieku sastāvam, tādā tā spēlē arī pašlaik. "Les Attitudes Spectrales" uz šo brīdi izdotas trīs plates un drīzumā esot gaidāma arī jauna, šādiem tādiem skaņdarbiem no tās izskanot arī trešdienas vakara koncertā. Tiesa, es ar šo grupu nebiju gana labi pazīstams, lai zinātu, kuri ir tie jaunie skaņdarbi, ja Žiljēns Starks par to publiku nebūtu informējis.

Pēdējos gados reti sanāk apmeklēt iepriekš man nezināmu Latvijas mūziķu koncertus. Brīvs trešdienas vakars deva iespēju vienā piegājienā iepazīt uzreiz divas grupas, bet par katru no tām rakstu atsevišķi, jo to uzstāšanās bija gana garas un pilnvērtīgas, lai nebūtu korekti runāt par "galveno mākslinieku", pāris vārdos pieminot "iesildītājus".

Pagājuši ir tie laiki, kad es katru Edgara Šubrovska grupas uzstāšanos gaidīju ar nepacietību. Protams, viens no aspektiem tajā ir tāds, ka es pats kļūstu vecāks, līdz ar bērnu ienākšanu samazinājies brīvā laika daudzums, bet ne mazāk būtisks ir otrs - Šubrovska grupa tagad ir JUUK un nevis "Manta" (vai senākos laikos - "Hospitāļu iela"), un realitāte ir tāda, ka JUUK kā koncertgrupa mani sevišķi neaizrauj. Līdz ar to šajā reizē uz tās koncertu devos galvenokārt tāpēc, ka tas notika tuvu mājām - kultūrtelpā "Balodis", faktiski - Alīses ielas ūdenstorņa pagalmā - un pērn es tā arī ne uz vienu koncertu šajā vietā nebiju aizgājis. Plus vēl Baiba ziņoja par gatavību pievienoties, un kompānijā skatīties JUUK noteikti ir interesantāk kā vienatnē. Uz vietas izrādījās, ka pazīstamu cilvēku bija vairāk - tāpat ieradās Āgenskalna novadnieks Māris un no cita Rīgas gala atbraukušais Prusux ar uzreiz trim dāmām. Arī summāri cilvēku te bija daudz - silts vakars, laba vieta, bezmaksas koncerts, un vēl Uldis Rudaks, kas spēlē vecus Odekolona ierakstus.

Mani un DJ Krankenwagen ceļi lielākoties spītīgi atsakās krustoties - kad viņi kaut kur spēlē koncertu, es atrodos ārpus Latvijas vai arī gluži vienkārši nekādi nevaru uz to tikt. Tiesa, divas reizes viņus spēlējam biju redzējis, bet tās abas bija ar savām dīvainībām. Pirmā - publiskais mēģinājums, nevis pilnvērtīgs koncerts, kur pusotras stundas garumā klausījos divas dziesmas ("Kur tu teci, gailīti?" un "Tumanine"). Otrā - uzstāšanās RVVĢ salidojumā - gan mazliet vairāk līdzinājās koncertam, bet tur arī bija sava specifika, galvenokārt tāda, ka vairums pasākuma apmeklētāju, lai arī zināja, ko nozīmē vārds "Krankenwagen", par tādu DJ neko dzirdējuši nebija un līdz ar to izpalika pilnvērtīga koncerta sajūta. Tiesa, tajā reizē es viņu uzstāšanās laikā no sirds izlēkājos, ne tā kā šajā stīvajā reizē, kur nez kādēļ publika bija izlēmusi, ka tas ir sēdkoncerts un man nebija gatavības mēģināt pierādīt pretējo.

Neatceros, kad pēdējo reizi biju uz kādu Muzeju nakts pasākumu, noteikti stipri sen. Idejiski mani gan uzrunā iespēja ielūkoties vietās, kas parasti apmeklētājiem ir slēgtas, bet vienlaikus mani biedē bezmaksas apmeklējumu statistiķi. Spilgtākā atmiņa no vienas no senajām muzeju naktīm bija mežonīgā rindā uz Dabas muzeju noklausīta jaunkundžu saruna par tēmu "vēl trīs muzeji, un tad laižam uz Essential". Pat man, tolaik aktīvam slēpņošanas statistiķim, tas šķita bezjēdzīgi. Šoreiz tomēr kaut kā bija doma - varētu uz vienu pasākumu tepat netālu no mājām aiziet, turklāt bija cerības, ka Žaņa Lipkes muzejā pārmērīgi cilvēku pūļi nebūs, jo tur izsludinātais Jēkaba Nīmaņa un viņa grupas koncerts laika ziņā pārklājās ar ledushokeja spēli ar Latvijas līdzdalību. Un, kamēr ikdienas muzeju apmeklētāju auditorija ar hokeja faniem diez vai pārmērīgi pārklājas, Muzeju nakts brīvpieejamības cienītāju vidū gan jau hokeja fanu ir bišķi vairāk. Vienlaikus - vai nu pats es te tiesīgs kādam ko pārmest par bezmaksas pakalpojumu izmantošanu, ja pats aizgāju uz bezmaksas koncertun un vēl iedzēru "haļavno" vīnu? Bet vispār ne par to ir šis stāsts.

Par grupu Порнофильмы (jeb Pornofilmas tiem, kas kiriļicu nelasa) uzzināju vien brīdī, kad Edijs apvaicājās, vai man būtu interese aiziet uz tās koncertu. Ieskatījies Wikipedia un noskaidrojis, ka šis kolektīvs no krievijas pauž nedalītu atbalstu Ukrainai un nosoda fašistisko valsti, kurā viņiem atgadījies piedzimt, kā arī, ka viņi spēlē pankroku, secināju - vienu jau var! Brīdī, kad iegādājos biļeti, es nebiju dzirdējis nevienu viņu dziesmu un nenojautu, cik mazs vai liels ir tās atbalstītāju pulks, pietika ar to, ka tie ir panki, kuri ir pret asiņaino punduri. Mazliet gan biedēja klubs Andrejsalā, kur bija gaidāms šis koncerts (galīgi ne tāda vide, kurā normāli jūtos komfortabli), bet paļāvos, ka gan jau būs ok.

Atzīmējot kluba Depo 21. dzimšanas dienu, kluba telpās piektdienas vakarā uzstājās divas grupas: "Grēcīgie partizāni" un JUUK. Kamēr ar aktuālo Edgara Šubrovska ansambli, protams, esmu itin labi pazīstams, "Grēcīgo partizānu" vārds vēl pirms nedēļas man neizteica pilnīgi neko. Muzikālais stils - folkpanks - mani uzrunāja, iepazinos ar viņu debijas ierakstu "Noziegums un gods", un varēju piekrist Sandra Vanzoviča vērtējumam: "Panki ir panki, tomēr pierast pie Pūķa briesmīgā vokāla - tas nav no tiem vieglākajiem uzdevumiem…" Tas gan nekļuva par šķērsli koncerta apmeklējumam, jo slikts vokāls jau nav šķērslis koncerta izbaudīšanai.

Visai trūcīgo koncertdzīves ziņā 2022. gadu noslēdzu (domājams, diez vai vēl uz kaut ko aiziešu, lai gan izslēgt to, protams, nevar) ar grupa JUUK koncertu "Aleponijā". Apliecinājums tam, kā nāk vecums, ir tajā, ka par šo koncertu biju uzzinājis tās pašas dienas rītā, klausoties Radio "Klasika". Nezinu gan, par kura vecumu tas liecina vairāk - manējo (ka klausos Klasiku) vai Šubrovska (ka par viņu Klasikā ziņo). Kā lai arī nebūtu, varu būt tikai pateicīgs tam, ka šis paziņojums par koncerta norisi sasniedza manas ausis, jo - bija nudien labi!

Tā bija ilgstoša drāma - mana nespēja nokļūt pilnvērtīgā DJ Krankenwagen koncertā. Viss sākās pagājušā gada rudenī, kad grupas uzstāšanās Noasā notika pēdējā dienā pirms mājsēdes sākuma. Toreiz es biju ticis vistuvāk koncerta apmeklējumam - ieradies AB Dambī, atklāju, ka man bija tikai šķitis, ka es biju iegādājies biļeti uz šo koncertu, bet reāli to izdarījis nebiju. Un, ievērojot stingros apmeklētāju skaita ierobežojumus, labākais, kas man tajā reizē bija pieejams, būtu koncerta klausīšanās no ārpuses, kas, protams, mani ne sevišķi uzrunāja. Šogad grupa spēlēja Salaspilī "Kartupeļpalmā", bet tad es biju uz Toten Hosen Berlīnē. Vēl viņiem bija koncerts tajā pašā Noasaā, bet tur es gan nepaspēju nopirkt biļeti, gan vēl arī pats saslimu koncerta dienā. Līdz ar to vienīgā reize, kad biju redzējis viņus spēlējam, bija atvērtais mēģinājums, kurā grupa pusotras stundas garumā izpildīja divas dziesmas. Īsti par koncertu to nenosauksi. Biju jau gandrīz samierinājies, ka man gluži vienkārši nav lemts šo grupu redzēt. Un tad pēkšņi, apmeklējot Āgenskalna ģimnāzijas (mūsdienās manā izpratnē pilnīgi nevietā sauktas par Rīgas Valsts vācu ģimnāziju) absolventu salidojumu, vakara programmā ieraudzīju DJ Krankenwagen uzstāšanos. Urrā!

Vēlme apmeklēt kādu koncertu ārzemēs man neuznāk sevišķi bieži, bet kaut kā sagadījās, ka izlēmu Berlīnē paša acīm skatīt vienu no manām vidusskolas gadu iecienītākajām grupām - vācu šlāgerpanka kolektīvu "Die Toten Hosen", kas šogad svin savu četrdesmito dzimšanas dienu. Protams, runājot par vācu mūziku, izpildītāja raksturošanā vārdu "šlāger" var arī izlaist, jo tas jau ir pašsaprotami - lielākoties jebkas, ko vācieši spēlē, savā būtībā ir šlāgeris, tas var būt dažādi ietērpts, bet lietas būtību tas nemaina (ok, varbūt ar izņēmumu uz krautroku, jo "Can" vai "Amon Düül II" mūzikā šlāgera elementus ir tiešām grūti atrast). Bet tas jau nav iemesls kādu grupu nemīlēt, ka tā spēlē šlāgeri, vai ne? (apraksts top novēloti jo, tā sanāca)

Sākotnējais plāns Ukuleles koncertam bija tāds, ka es būšu vienīgais mūsu ģimenes pārstāvis, kurš to neapmeklēs - biļetes bija nopirktas abiem bērniem un Marinai. Taču sanāca, ka tieši pirms koncerta Jurģis nelāgi saslima, Marina palika ar viņu Rīgā, bet uz Cēsīm aizbraucu es ar Esteri. Patiesībā jau Estere ir tuvu "Ukuleles" materiāla augšējam vecuma slieksnim, kamēr es prognozējami nemaz neesmu Ukuleles mērķauditorija. Gadījumā, ja arī tu neesi un tev nav ne mazākās nojautas, par ko ir tirgus, tad, lūk, skaidrojums: "Ukulele" ir muzikāls raidījums pašiem mazākajiem TV skatītājiem, kas tapis kā loģisks atvasinājums no "Tutas lietām" (kas arī ir raidījums maziem TV skatītājiem) ar mērķi mazliet paplašināt savu skatītāju auditoriju (būtisks faktors, ka "Tutas lietas" pamazām aug līdzās saviem skatītājiem un vēlāku sezonu raidījumi ir jau paredzēti drusku lielākiem bērniem). Un, ja jau pat "Tutas lietām" notiek koncerti, tikai loģiski, ka arī "Ukulele" ir tagad tikusi uz skatuves.

No visiem ārzemju māksliniekiem Gogol Bordello šobrīd man sanāk visvairāk dzīvajā skatītais - viņu uzstāšanās Palladiumā 2022. gada jūnijā kļuva jau par ceturto reizi, kad dzīvajā skatīju šo kolektīvu, tai skaitā - trešā reize tieši šajā konkrētajā vietā. Rīgā Bordello ierodas reizi viena Pasaules kausa cikla laikā - proti, ik pēc četriem gadiem. Tiesa, šis koncerts bija būtiski citāds nekā visi iepriekšējie, un par to Hicam un viņa ansamblim - visu cieņu.

Uz jautājumu - kurš no bijušajiem Pink Floyd dalībniekiem 2022. gadā būtu tas, kuru jāskatās uzstājamies dzīvajā, lai izbaudītu maksimāli autentisku Pink Floyd sajūtu, atbilde ir acīmredzama: Niks Meisons! Kamēr Rodžers Voterss ir aizgājis vispirms pa politizācijas, bet pēc tam pa putinizācijas taku, bet solo Deivids Gilmors galvenokārt ir viņš pats un nevis Pink Floyd (lai arī koncertos viņš gana daudz spēlē PF dziesmas, tomēr tikai tādas, kurās viņam pašam bijusi centrāla loma), Niks Meisons ar savu pavadošo kolektīvu "Saucerful of Secrets" izpilda tikai Pink Floyd skaņdarbus, turklāt tādus, kuri tapuši pirms grupas lielākajiem grāvējiem, proti, gan Sida Bareta ēras kompozīcijas, gan skaņdarbus no tiem laikiem, kad Pink Floyd vēl tikai meklēja savu tālāko ceļu un nebija sākusies Rodžera Votersa dominance.

Brāļu Rona un Rasela Meilu grupa Sparks Latvijā ieradās pēc desmit gadu pārtraukuma. Atgriezās citā pilsētā (toreiz viņi viesojās Ventspilī, šoreiz - Rīgā), citā formātā (toreiz viņi bija divatā, pozicionējot tūri ar "two hands, one mouth - that's all I need to satisfy you") un citā pasaulē (laikā, kad neviens nerunāja par koronavīrusiem un vates pat vēl neskandēja "Krim naš"). Taču viena lieta nav mainījusies - kā Sparks atbrauc uz Latviju, tā es eju uz Sparks.

Ansamblis Manta pēdējos dažus gadus uzstājas visai neregulāri. Arī es koncertus neapmeklēju bieži, līdz ar to var teikt, ka šajā jautājumā mums ir saskaņa. Iepriekšējo reizi viņus redzēju spēlējam pirms mazliet vairāk kā gada, un tajā pašā vietā - bārā Republika. Tagad, 2020.gada februāra nogalē, tikāmies atkal.

Māra Šverna uzstāšanās Vinilbārā notika par godu šī ļoti simpātiskā lokāla sešu gadu jubilejai. Vienlaikus pasākums sakrita ar Āgenskalna drogaininga sacensībām, par kurām stāstīšu kādu citu reizi, līdz ar to uz koncerta sākumu paspēt neizdevās, taču vairāk kā pusi no tā noskatījos gan. Pirmajā koncerta daļā Šverns izpildīja (tā bija teikts informācijā pirms koncerta un vismaz dzirdētā daļa ar to sakrita, lai gan pilnībā, protams, pārbaudīt es to nevarētu) dziesmas no viņa 2019.gada ieraksta ar Madaras Gruntmanes vārdiem "Sinhronais tulkojums". Otrajā daļā tikām skanēja dziesmas no dažādiem laikiem un dažādiem "Baložu pilnu pagalmu" sastāviem (gan jau arī - paša Šverna solo), tai skaitā vairāki "grāvēji" - tādi kā "Vēstules", "Zirgs", "Romāna varonis" un pat "Tava māja" (kas laikam gan raisīja lielāko sajūsmu klausītāju vidū). Jāatzīst, ka mākslinieks bija pārsteidzoši labā vokālā formā un šī būtu tā reize, kad es teiktu - nebija sajūtas, ka šīs dziesmas vajadzētu izpildīt kādam citam, Šverns pats patiešām itin labi ar tām tika galā, normāli izklaidēja publiku, laiku pa laikam pajokoja un vispār sarūpēja ļoti labu pēcpasākumu drogainingam. Turklāt es itin sen nebiju bijis nevienā vietējā mākslinieka koncertā (jāatzīst gan, ka mani interesējošas grupas neuzstājas sevišķi bieži un ja uzstājas - izcili man nederīgos laikos), līdz ar to bija patīkami arī pēc ilgāka laika "iziet tautās". Teicams pasākums, lai ilgs mūžs Švernam un Vinilbāram!

Pirms mazliet vairāk kā gada Penguin Cafē pirmo reizi uzstājās Cēsīs. Toreiz koncertā biju, tas man ļoti patika un apraksta nobeigumā apgalvoju: "Ļoti labs koncerts, ja būs iespēja uz kādu viņu uzstāšanos aizgādāt arī Marinu, tas noteikti tiks darīts." Pērn rudenī tika izziņots, ka 2020.gada janvārī Pingvīnu kafejnīca atkal piestās Vidzemes koncertzālē, un tad nu bija jātur solījums un jābrauc atkal.

Nav nekāds noslēpums, lai gan to pārmērīgi arī neafišēju, ka Frenks Zapa, kura uzvārdā latviešu valodā acīmredzami pietrūkst viena burta P, ir viens no manis visvairāk cienītajiem, ja ne obligāti - visvairāk mīlētajiem - rokmūziķiem. Vīrs ar milzīgām darbaspējām, nevaldāmu radošumu, satriecošu ģitārspēli un ļoti stingriem principiem vārda brīvības jautājumos, kurš turklāt vēl arī bija kategoriski pret narkotiku lietošanu - Zapa bija fenomens, leģenda un tā tālāk. Cita lieta, ka, kā jau tas raksturīgs drosmīgiem māksliniekiem, kas strādā idejas, nevis dolāru vārdā, ne viss viņa radītais ir paredzēts visu (proti, manām) ausīm. Taču laist garām koncertu, kur Sinfonietta Rīga Normunda Šnē vadībā izpildīs Zapas mūziku, noteikti man nešķistu prātīgi.

Savus subjektīvos izteikumus par Rammstein koncertu Lucavsalā man ir jāsāk ar atrunām un paskaidrojumiem, kas lielā mērā noteiks turpmākā teksta toni. Pirmkārt, es neesmu sevišķs Rammstein fans. Protams, es zinu visas (daudzās) viņu populārās dziesmas un pirms koncerta pat biju paklausījies jaunāko albumu (un viņu dziesmu specifika ir tāda, ja esi piedziedājumu dzirdējis vienu reizi, tu to atcerēsies vēl pietiekami ilgi), taču viņi galīgi nav manā "A sarakstā" ar izpildītājiem, kuru uzstāšanos noteikti gribu redzēt. Taču tas vēl nav nekas kritisks - man ir gadījies būt tādos koncertos, kur iepriekš par māksliniekiem esmu bijis pagalam skeptisks, bet viņu dzīvā uzstāšanās bija satriecoši laba (pirmie, kas nāk prātā ir Foo Fighters un Damian Rice). Bet bija vēl otra problēma - šovs man vienmēr ir sekundārs, daudz vairāk es novērtēju sajūtu, ka uz skatuves notiekošais ir "pa īstam" - ka mākslinieks izpildījumā ieliek sevi visu, ka šis nav tikai viens no piecdesmit koncertiem tūrē, bet vakars, kas izmainīs tavu dzīvi. Tieši to man sniedza jau piesauktie Grols (ar kompāniju) un Raiss, kā arī (īpaši) Niks Keivs. Un tā nav Rammstein stiprā puse. Līdz ar to es saprotu - pats vainīgs - gāju uz pasākumu, kam galīgi neesmu mērķauditorija.

Sākšu šo koncerta aprakstu ar nelielu tīzeri - tagad es zinu, kāpēc Gatis Ziema iesita Armandam Benderam, tas nebija par šķību trompetes spēlēšanu! Bet par to, protams, vēlāk.

Tas varētu šķist biedējoši - grupa JUUK pastāv jau kādu laiku, tajā piedalās Edgars Šubrovskis, un tikai grupas albuma izdošanas dienā es pirmo reizi redzēju to uzstājamies dzīvajā. Protams, es neesmu sekojis Šubrovska daiļradei kopš tās pirmsākumiem, jo kādreiz biju tam pārāk jauns, taču esmu gan bijis vairākos "Hospitāļu ielas" koncertos, gan vairākos desmitos "Mantas" koncertu, dažas reizes redzējis Šubrovski spēlējam solo, apmeklējis itin daudz "Gaujarta" uzstāšanās, ne reizi vien redzējis Buržuāziskās filozofijas marasmu (ieskaitot tumsai veltīto pasākumu), arī Šubrovska un Sniedzes Prauliņas uzstāšanās divatā, redzējis viņu spēlējam divatā ar Oskaru Jansonu (un bijis Jansona albuma prezentācijas koncertā, kur arī Šubrovskis spēlēja), proti, droši varu teikt, ka E.Š. ir manis visvairāk dzīvajā skatītais mūziķis. Taču, pat to iepriekš neredzot, JUUK mani neuzrunāja, un uz grupas koncertu - albuma prezentāciju - gāju bez sevišķi augstām cerībām. Šādās situācijās es vai nu piedzīvoju patīkamu pārsteigumu, vai arī nē.

Pirms diviem mēnešiem biju arī uz Simanoviča solo koncertu Pils bārā, taču toreiz sev netipiskā veidā biju īpaši slinks un pat aprakstu neuzrakstīju (un tagad jau to darīt ir daudz par vēlu), taču Simanovičs solo un "Bērnības milicija" kā grupa uzstāšanās ziņā nav gluži viens un tas pats, tālab padzirdējis par viņu spēlēšanu fon Stricka villā trešdienas vakarā, daudz nedomājot, uz šo koncertu aizgāju.

Šī bija jau ceturtā reize, kad Tiger Lillies koncertēja Latvijā, bet dīvainā kārtā līdz šim mūsu ceļi nekad nebija krustojušies. Daļēji to varētu būt ietekmējis tas, ka es nekad tā kārtīgi viņus nebiju klausījies, taču pati grupas muzikālā stila definīcija "tumšais kabarē" jau garantēja, ka man ar viņiem varētu būt kopīgas intereses. Un tā, 24. janvāra vakarā VEF Kultūras pilī beidzot notika mūsu tikšanās.

Tas ir vienkārši kaut as prātam neaptverams - pēdējo reizi es Mantas koncertā biju 2017. gada decembrī. Es, kas savulaik pats sevi dēvēja par šī ansambļa stalkeri, veselu kalendāro gadu nebiju apmeklējis nevienu tā koncertu! Protams, nav tā, ka 2018. gadā "Manta" būtu spēlējusi vai katru nedēļu. Precīzi pētījis neesmu, bet diez vai tur summāri pat piecas uzstāšanās reizes savāktos, un vismaz pāris no tām (kā 18. novembra koncerts "Ļeņingradā" būtu bijis ļoti grūti apvienot ar citiem maniem plāniem). Lai kā arī tur nebūtu, vismaz par 2019. gadu šajā ziņā esmu mierīgs - šogad es "Mantu" jau esmu redzējis spēlējam.

Pagājušajā nedēļas nogalē mēs bijām izbraukuši uz Cēsīm. Gluži mierīgā pastaigā pa pilsētu tās centrā ieraudzīju plakātu ar pingvīnu. Un kas tur rakstīts? Pirmajā decembrī Cēsīs spēlēs Penguin Cafe! Itin ātri bija skaidrs, ka uz Cēsīm būs drīzumā jābrauc vēlreiz. Tas nekas, ka tobrīd es nemaz nezināju, ka tīri formāli "Penguin Cafe" nav tā pati grupa, kas "Penguin Cafe Orchestra", bet gan grupa, kuru desmit gadus kopš oriģinālā kolektīva dibinātāja un līdera Saimona Džefsa nāves izveidoja viņa dēls Artūrs Džefss, spēlējot gan sava tēva, gan paša rakstītas dziesmas. Ne pārāk lielā skaitā biļetes vēl bija pieejamas, sarunāju, ka Anita un Raitis man sastādīs kompāniju, un tā nu sestdienas pievakarē mēs bijām Cēsu koncertzālē, lai baudītu pingvīnu mūziku.

Nieka 27 gadus pēc ievērojamākās Latvijas progroka grupas "Holy Lamb" dibināšanas un knapi 17 gadus kopš es uzzināju par tās pastāvēšanu mūsu ceļi krustojās grupas koncertā "Nemierā" kādā pavēlā sestdienas vakarā. Mana līdzšinējā pazīšanās ar konkrēto iestādi aprobežojās ar tur pirms laba laiciņa skatītu "Pupociklu vasaras" koncertu, un dīvainā kārtā šis tas kopīgs šiem abiem koncertiem bija (tas ir - izņemot visai šķidru apmeklējumu, aptuveni 30 cilvēku sastāvā).

Gatis Ziema ir viens no tiem latviešu mūziķiem, par kuriem man savu viedokli tā arī līdz galam nav izdevies noformulēt. Proti, patīk viņš man vai nē. No vienas puses, ir neiespējami noliegt viņa talantus kā dziesmu sacerēšanā, tā ģitārspēlē, tāpat savu tiesu cieņas viņš ir pelnījis par nevēlēšanos nevienam izdabāt (arī saviem cienītājiem nē). No otras puses, viņa izvēlētie risinājumi, piemēram, ironiskā (lai gan, protams, pasniegta kā sirsnīga) pievēršanās šlāgerim, intervijas, kuru vienīgā doma, kā šķiet, ir teikt lietas, ko no tevis kā alternatīvās scēnas mūziķa negaida, un personīgā alkoholisma afišēšana (tādā mērā, ka pat neesi drošs, vai arī tas nav tikai šovs, lai atgaiņātu no sevis "nepareizos klausītājus") liedz man viņu pieņemt kā rokmūzikas Pestītāju pilnībā.

Vienā no savām jaunākajā dziesmām, kas izskanēja koncertā, Rodžers Voterss dzied "If I had been God" un skaidro, kādos dažādos veidos, ja viņš būtu Dievs, viņš pasauli izveidotu labāku, nekā tā ir tagad (lieki teikt, ka tur ir daudz vietas izaugsmei). Savulaik man pašam Rodžers Voterss noteikti bija dievs - bija manā dzīvē tāds periods, kad es faktiski neklausījos neko citu kā tikai Pink Floyd un pat visus viņa solo ierakstus pārzināju itin labi. Taču laiki mainās un pērn, kad tika izziņota The Wall radītāja uzstāšanās Rīgā, man bija pat kādu laiku jādomā, vai es patiešām to vēlos redzēt. Beigās, protams, izlēmu, ka vēlos gan, līdz ar to piektdienas vakarā biju Arēnā Rīga, lai novērtētu priekšnesumu.

"Re - gī - na! Re - gī - na!" tādas bija manas emocijas pēc sestdienas vakara Positivusā, kur uzstājās arī The Prodigy. Līdz ar to nebija šaubu, ka uz vokāli instrumentālās apvienības Regīna koncertu Kalnciema ielā ir jāiet. It īpaši, ja ņem vērā, ka Marina un Estere toreiz jau bija aizgājušas gulēt, bet aiziet līdz Kalnciema kvartālam nudien nav sevišķi tālu.

Sociālajos tīklos šis pasākums tika prezentēts kā Igo un Ievas Akurāteres koncerts, izpildot dziesmas no viņu duetu albuma "Klusums starp mums", kas tiekot dēvēts par nozīmīgāko erotikas ierakstu latviešu mūzikā, ko līdzīgu Sērža Geinsbūra un Džeinas Bērkinas kopdarbībai. Jau šāds promo teksts vien mani varētu iekārdināt iet uz koncertu, jo Geinsbūrs ir itin pārliecinoši viens no maniem iecienītākajiem dziedātājiem/dziesmu autoriem. Patiesībā gan vairāk šis pasākums bija ģitārista Aivara Hermaņa koncerts, kurā piedalījās arī solisti Ieva Akurātere un Igo.

Pēc Gata Ziemas koncerta "Aleponijā" noklausīšanās tur sastaptais Bindons man teica, ka viņam būšot interesanti izlasīt manu aprakstu par šo koncertu. Varēju viņam piekrist - arī man pašam šķita interesanti noskaidrot, ko tad es par to uzrakstīšu. Jāpārdomā katrs vārds, katrs teikums vispirms trīs reizes jāizdzēš un tad atkal jāuzraksta tas pats tiem pašiem vārdiem. Emociju un iespaidu jūra.

Svētdienas vakarā pēc pusmaratona bija nepieciešama kulturāla un inteliģenta atpūta, ko vislabāk, protams, nodrošina skaistas un aizraujošas dziesmas.

Jēkaba Nīmaņa oratorija "Torņa sindroms" bija jāapmeklē tīri vai piespiedu kārtā - kā pārliecinātam pārdaugavietim, kas turklāt gandrīz visu līdzšinējo dzīvi pavadījis dažu kvartālu attālumā no Alīses ielas ūdenstorņa un vēl arī ir tornī tapušās mūzikas cienītājs, būtu bijis klaji bezkaunīgi ignorēt šādu pasākumu. Turklāt pēc ekskursijas bijušajā Prowodnik rūpnīcā biju parādā Kreisajam krastam vienu kultūras pasākumu.

Pasākuma anotācijā bija teikts, ka projektā "Stīgas" Edgars Mākens spēlējot klavieres, bet Inga Gaile - uz nerviem. Protams, šāds joks nebūt nav kaut kas pilnīgi nedzirdēts - vēl sešdesmitajos gados Džons Lenons tika lietojis formulējumu: "I [also] play the guitar and sometimes I play the fool", taču tas nu ir fakts, ka Inga Gaile patiešām "Stīgās" nevienu instrumentu nespēlē. Un patiesībā jau elektriskajām klavierēm arī tā īsti stīgu nav, līdz ar to viņa arī ir vienīgā reālā stīgu spēlētāja šajā duetā (ja to vispār var saukt par duetu).

Sākšu ar fakta konstatāciju: šis pilnīgi noteikti bija Ian Anderson solo grupas un nevis "Jethro Tull" koncerts. Pasniegts gan tas tika tā, ka saprast, kas tas tieši ir, nevarēja: "Ian Anderson Presents: JETHRO TULL – 50th Anniversary Tour". Reālā situācija esot tāda, ka uz šo tūri Andersons esot savu solo grupu pārsaucis par "Jethro Tull", bet tā joprojām ir viņa solo grupa. Nebūs gan pārsteidzoši, ja ar šo pašu sastāvu ierakstītu nākamo albumu Andersons izdos zem JT zīmola, taču jāpiekrīt Martinam Baram, kas bija grupas dalībnieks no tās otrā albuma līdz pat 2012.gadam, kad Andersons oficiāli izziņoja Jethro Tull galu, ka tagad ir divas grupas - Andersona solo grupa un Bara solo grupa, bet JT ir palicis pagātnē. Kas gan, protams, neliedz Andersonam koncertos spēlēt Jethro Tull materiālu, kura radītājs viņš lielā mērā ir.

Ar Oskara Jansona muzikālo darbību esmu iepazinies pāris viņa koncertos kopā ar Edgaru Šubrovski, un laikam gan jāsaka - par sevišķu viņa cienītāju kļuvis neesmu, it īpaši koncerts Noasā ar tā pārmērīgi kantrī tuvo noskaņu mani bija satraucis. Taču tas neliedza man doties uz Jansona ieraksta "Montserrat" prezentācijas koncertu Mazajā ģildē. Sāksim kaut vai ar to, ka neatceros, vai vispār jebkad esmu bijis tur uz kādu priekšnesumu. Tomēr vairāk mani motivēja Jansona pavadošais sastāvs šajā vakarā: koris "Mūza" un grupa "Jūk".

Dīvainā kārtā, Imantu Daksi spēlējam redzēju pirmo reizi. Jā, pirms dažiem gadiem viņš Labā Dabā nodziedāja pāris K-Remonta dziesmas, bet tas neskaitās, jo tas bija Daksis kā viessolists, nevis Daksis kā Daksis. Patiesībā - pat drusku dīvaini, ka savu vienaudzi pirmo reizi redzēju uzstājamies vien gadā, kad mums abiem paliks 35. Gandrīz aizgāju uz viņa koncertu pērn decembrī, bet tad bija pa vakariem citi darāmi darbi (patiesībā - tagad arī ir, bet vakar uztaisīju pauzi), un tā nu ceturtdienas vakarā kopā ar vēl aptuveni 30 cilvēkiem (un daļu koncerta - vienu suni) Vinilbārā baudīju Imanta Dakša priekšnesumu.

Sen nebija skatīta "Manta" spēlējam, un vēl senāk tā nebija skatīta spēlējam daudzas šī vakara dziesmas. Kā nekā pēdējā laikā lielākoties koncertos skanēja dziesmas no "Karalienes Annas", bet vakar pēkšņi atgriešanos piedzīvoja virkne pirmā albuma dziesmu. Ja ņem vērā, ka tās iepriekš vienmēr tika spēlētas četru dalībnieku "Mantas" sastāvā, šādas tādas pārmaiņas bija neizbēgamas.

Ja tevi kādreiz uzaicina uz dejām ar Laibach, iepriekš noteikti apvaicājies, vai arī Nīče ir viesu sarakstā!

Niks Keivs jau kādu laiku manā uz papīra nefiksētajā saistošo koncertmūziķu listē ir drošs A saraksta iemītnieks - viens no tiem retajiem māksliniekiem, kurus gribu redzēt tādā mērā, ka esmu gatavs braukt uz viņu koncertiem Eiropas robežās, nevis gaidīt mākslinieku ieripošanu piemājas dārziņā. Tā tas ir tālab, ka mani Keiva daiļrade interesē tagadnes, nevis pagātnes formā. Jā, protams, bišķi cits smeķis būtu redzēt The Bad Seeds tajā sastāvā, kad tur vēl spēlēja Bliksa Bargelds un Miks Hārvijs, tomēr tas nebūt nav pamata priekšnoteikums - centrā tomēr ir pats Keivs, un nav jau arī tā, ka tagadējais The Bad Seeds sastāvs būtu sapulcināts pirms pāris gadiem: Sevedžs un Keisijs ar Keivu spēlē kopš 1990. gada, Vailders - jau no 1985., Sklavunos - kopš 1994., Eliss - 1996., un vienīgi Džordžs Vjestica par Slikto sēklu dalībnieku kļuva tikai pirms 4 gadiem.

Kādu laiciņu nebija sanācis redzēt "Mantu" spēlējam - kopš pagājušā gada. Kādu laiku nespēlēja pati "Manta", tad savukārt tā nespēlēja tur un tad, kad man būtu iespēja to redzēt. Līdz ar to šī uzstāšanās Kalnciema kvartālā kļuva par pirmo reizi, kad man sanāca noskatīties "Mantu" pilnā garumā nospēlējam "Karalienes Annas" programmu. Ja kas - šķiet, ka arī par albumu šeit apraksts nav uztapināts, to gan vajadzētu tā kā izdarīt. Diemžēl man īsti nesanāca redzēt nevienu no pārējiem šī vakara māksliniekiem, bet vismaz "Mantas" programmu gan noskatījos no A līdz Z.

Tā vien rādās, ka šovasar Latvijas koncertdzīves smaguma centrs no Salacgrīvas ir pārcēlies uz Lucavsalu - līdz ar ne gluži veiksmīgās "Kubanas" aiziešanu Lucavsalas pludmalē šīs vasaras laikā paviesojušās vairākas patiešām joprojām itin aktuālas rokgrupas (ņemot vērā, ka kopā ar Foo Fighters uzstājās arī Biffy Clyro un The Kills), un līdz ar to daudziem domājams par šīs vasaras koncertdzīves naglu kļuva leģendāro Red Hot Chili Peppers koncerts 27. jūlija vakarā.

Foo Fighters ir viena no tām grupām, kuru es ar vislielāko sajūsmu būtu redzējis uzstājamies kaut kad tūkstošgades sākumā - laikā, kad viņu dziesmas klausījos regulāri, kad mani uzrunāja viņu smieklīgie videoklipi un man simpatizēja arī viņu dziesmu saturs. Tagad, protams, lielā mērā ir par vēlu - tikai pēdējās nedēļas laikā saņēmos noklausīties dažus pēdējos viņu albumus un nekādu mega sajūsmu manī tie neraisīja. Taču vienlaikus es lieliski apzinos, ka būtu viņi Rīgā viesojušies nevis 2017., bet, piemēram, 2004. gadā, es uz viņu koncertu nebūtu aizgājis tālab, ka manā budžetā (un laikam jau arī prioritāšu sarakstā) šādu pasākumu apmeklēšana sevišķi augstu vietu neieņēma. Ne jau velti es pamanījos 2005. gadā neaiziet Rīgā uz White Stripes par spīti tam, ka sajūsmā biju ne vien par viņu albumiem, bet arī par "Under Blackpool Lights" koncerta DVD. Tagad, kad esmu vecāks un vismaz atsevišķos jautājumos arī prātīgāks, koncertu jautājumā izteikti sekoju principam "palikšanu mājās biežāk gadās nožēlot".

Kā izlasīju kādā grupas promo aprakstā, "Audience Killers uzsver – viņu mūzika nav nekāds disko, bet gan sintī-pops un dance-roks, kas iekustinās jebkuru publiku." Nezinu, nezinu, varbūt es esmu pārāk kritisks, bet manās acīs līdz statusam "iekustināta publika" Auditorijas slepkavām uzstājoties Kalnciema kvartālā, bija patālu. Kas vēl bija patālu - tā biju publika attiecībā pret skatuvi - jau koncerta pašā sākumā nebija tā, ka lielākā cilvēku drūzma bija tieši pašā skatuves priekšā, bet koncerta gaitā pirmās rindas gandrīz pilnībā izgaisa, cilvēkiem izvēloties pļāpāt drusku nostāk no mūziķiem. Protams, Kalnciema ielas publika nav pats objektīvākais rādītājs, jo tur tomēr ļoti augsts procents cilvēku patiešām nāk papļāpāt un iedzert vīnu un varbūt (bet tikai varbūt) paklausīties kāda mākslinieka uzstāšanos, un tomēr arī šeit gadās koncerti ar aktīvāku un mazāk aktīvu publikas iesaisti, un Audience killers uzstāšanās šajā ziņā galīgi ar labiem sasniegumiem lepoties nevarēja. Atbilstoši maniem novērojumiem, publikā bija aptuveni viena meitene, kas daudz maz aktīvi dejoja un dziedāja līdzi.

Jau otro reizi šogad skatīju Šubrovski un Oskara Jansona kopīgu uzstāšanos un jāatzīst, drusku mani sāka pārņemt bailes. Vai tik nebūs tā, ka Šubrovskis tagad ieies savas muzikālās daiļrades country posmā, līdzīgi kā "Hospitāļu iela" bija Šubrovska regeja periods? Pārmaiņas, protams, ir laba lieta, nevar visu laiku stagnēt un simts koncertus pēc kārtas spēlēt dziesmu "Par Raimi", tomēr būtu pārspīlējums apgalvot, ka aktuālākais pavērsiens Šubrovska daiļradē manī raisītu nepārvaramu sajūsmu.

Par tādu grupu "Very Cool People" uzzināju pirms itin daudz gadiem - kad šo kolektīvu savā blogā lobēja Miks Latvis, kuram droši vien kaut kāda saistība ar šo kolektīvu bija. Tolaik mani kaut kā šis koncepts neuzrunāja - vispār es savulaik biju itin skeptisks attiecībā pret tīri instrumentāliem kolektīviem, kamēr tagad manās acīs Very Cool People tieši ir ļoti daudz plusu, kuru vidū, protams, lielākais ir pūtēju klātbūtne. Kamēr ir ļaudis, kuri koncertos novērtē izpildītājus ar dejotājām (dejotājiem?), es noteikti esmu no tiem cilvēkiem, kam lielāko prieku sagādā, ja uz skatuves ir kaut pārītis pūtēju. Tiesa, šajā ziņā jāatzīst, ka Very Cool People koncerts Fontaine Palace bija tāds drusku pieticīgs - pūtēji bija tikai divi (saksofons un trompete), kamēr pilnajā komplektā saksofonisti būtu divi, plus vēl meitene spēlētu trombonu. Taču laikam jau es nesūdzēšos - tāpat koncerts bija gana dinamisks un enerģisks.

Uz Sniedzes Prauliņas jaunākā ieraksta "Inkrustācija" prezentāciju es tāpat biju plānojis doties, taču tas apstāklis, ka Uldis Rudaks šo ierakstu iekļāva "Zibens pa dibenu" nozīmīgāko pašmāju ierakstu sarakstā vēl pirms tā oficiālās nākšanas klajā, atcēla pēdējās šaubas (līdz ar to, atvaino "Suņa stunda" - tevi šai vakarā redzēt nesanāca). Papildu stimulu deva ieraksta prezentācijas vieta - Nacionālās bibliotēkas foajē.

Reti ar kuru grupu man tik slikti pārklājas plāni, kā tas ir ar Židrūnu. Jau tāpat galīgi nav tā, ka šī grupa koncertētu regulāri, bet tās uzstāšanās gandrīz vienmēr iekrīt kādā man nepiemērotā vietā vai laikā. Pērn netiku nedz uz viņu albuma prezentāciju, nedz uz koncertu Positivusā, ne mums sanāca aizbraukt uz Artilērijas pagrabiem (arī tāds plāns bija), līdz ar to tā kopš 2014.gada janvāra viņu uzstāšanās Teātra bārā ne reizes mūsu ceļi nebija krustojušies. Arī marta pirmās svētdienas vakars un uzstāšanās Valmiermuižas pārstāvniecībā nebija man pats optimālākais laiks un vieta, bet kaut kā sabīdīt plānus izdevās.

Iepriekš izteiktais apgalvojums par to, ka pirms kārtējā Šubrovska koncerta ir itin grūti uzminēt, kādas dziesmas viņš šajā reizē spēlēs, kārtējo reizi apstiprinājās. It īpaši jau tādēļ, ka šajā reizē Edgars pusi koncerta nospēlēja kopā ar Oskaru Jansonu, izpildot arī Jansona dziesmas un pats noejot drīzāk fonā kā piespēlētāja tipa mākslinieks. Sāksim tomēr ar sākumu - kā gan citādāk. Vinilbārs šai vakarā bija nepārspīlējot stāvgrūdām pilns un man nācās ilgstoši pārliecināt Marinu, ka tur satilpināt vairāk kā 50 cilvēkus patiešām ir iespējams un es nefantazēju, vienlaikus bezgaisa apstākļi nebija tik kritiski, kā to šādā situācijā varētu gaidīt.

Vispār jau mazliet sērīgi - šobrīd ar aktivitātēm neizceļas ne "Manta", ne "Gaujarts", tad nu sanāk mazās devās baudīt kādu no Edgariem uzstājamies atsevišķi. Protams, tam ir savi plusi - kā viens, tā otrs mākslinieks vienatnē spēlē arī tādas dziesmas, kuras citādi tev neviens nepiedāvātu. Līdz ar to apstākļos, kad man gadās iespēja uz šādu koncertu doties, garām tādu cenšos nelaist. Un tad nu svētdienas pievakarē viesojos Valmiermuižas vēstniecībā Rīgā.

Viens no maniem nesportiskajiem izaicinājumiem 2017.gadam ir apmekkēt piecu iepriekš neredzētu Latvijas mūziķu koncertus (ar uzsvaru - izdarīt to ārpus festivāliem, jo festivālā jau tas nav nekāds sasniegums), izejot ārpus savas komforta zonas, kas primāri sastāv no "Mantas", "Pupociklu vasaras" un "Gapoljeriem" (pēdējie divi šogad jau redzēti, "Mantai" koncertu nav bijis). Tad nu par pirmo muzikālo jaunatklājumu man kļuva grupa "Franco Franco".

Iepriekšējo ieplānoto "Pupociklu vasaras" koncertu, kuram bija paredzēts notikt Vinilbārā, bija nācies atcelt piesaistītā bundzinieka veselības problēmu dēļ, līdz ar to nācās doties pāri Daugavai uz klubu "Nemiers" (agrāk tur atradās "Kefīrs"), kur PV uzstājās atkal jau mazliet mainītā sastāvā: līdzās diviem pastāvīgās ekspozīcijas biedriem Turaidam Petrovam un Mārim Mukačvāram pievienojās Kalvis Sležis no grupas "The Pink Elephant". Ja nekļūdos, šī bija ceturtā reize, kad es redzēju Pupociklus spēlējam, un Kalvis bija ceturtais bundzinieks, ko redzēju ar Pupocikliem spēlējam. Tā jau pamazām sāk rasties sajūta, ka Pupociklus ir piemeklējusi "Spinal Tap" bundzinieku sērga, atliek vien cerēt, ka bez letāliem "bizarre gardening accident", aizrīšanos ar svešiem vēmekļiem un negaidītu eksplodēšanu uz skatuves.

3.februāra vakarā vokāli instrumentālais ansamblis "Gapoljeri" klubā "9.vilnis" aizvadīja sava debijas albuma "Best OFF" tūres ievada un noslēguma koncertu. Divos taimos spēlējot, grupa, kurai labpatīkas sevi dēvēt par vienu no slimākajām Latvijā (neviens gan neizskatījās sevišķi apaukstējies) klausītājus iepriecināja gan ar albuma materiālu, gan ar retāk spēlētiem skaņdarbiem. Tomēr šajā situācijā man kā recenzentam pirmām kārtām gribētos pievērsties būtiskākam jautājumam par lipīgiem meldiņiem un Kristiana Kareļina brunču garumu. Proti, ikviena ilgstpējīgi domājoša cilvēka prātu nodarbina šis jautājums: kāds ir tas vēstījums un morālās vērtības, ko Gapoljeru dziesmas dod mazajiem klausītājiem?

Būtu liels pārspīlējums apgalvot, ka es būtu Intara Busuļa daiļrades cienītājs vai vēl jo vairāk ka es viņu apbrīnotu kā cilvēku, tomēr jāatzīst, ka popmūzikas lauciņā viņš ir viens no kvalitatīvākajiem darboņiem Latvijā, turklāt itin pārliecinošs viņš ir arī vokālā džeza vidē, līdz ar to nekādi nav saucams tikai par absolūtu "plaša patēriņa preci". Līdz ar to piedāvājumam redzēt viņu uzstājiemies Latvenergo Ziemassvētku ballē piekritu bez domāšanas (arī tālab, ka līdz šim man nebija sanācis pārklāties ar Busuļa koncertiem). Apstākļi koncerta gan bija itin īpatnēji - publika sēž pie galdiņiem, stumj māgā un mazliet uzpildās ar dzērieniem, bet uz skatuves Busulis un Abonementa orķestris (viņa pavadošā grupa). Lai labotu situāciju, Busulis aicināja publiku dejot, un atsaucība patiesībā bija ļoti laba. Sākotnēji gan šķita, ka solists drusku parāk aktīvi darbojas, radot balagānisku iespaidu, bet pamazām pie uzstāšanās pieradu (un arī Busulis pierima).

Virtuves kabarē Gapoljeri sava debijas albuma iznākšanas termiņu bija noteikuši uz 2018.gadu, taču sagadījās tā, ka dienasgaismu (precīzāk mākslīgo apgaismojumu, jo atklāšana notika iekštelpās vakarā) ieraudzīja jau 2016.gada nogalē. Albuma prezentāciju klubā "Melnā Piektdiena" apmeklēt bija svēta lieta - ir taču svarīgi būt vienam no pirmajiem, kas varēs mājas apstākļos klausīties pilnīgi oficiālu "Gapoljeru" ierakstu.

Pupociklu vasara nav viens no tiem pašmāju kolektīviem, kas ar koncertiem savus cienītājus priecē regulāri, tomēr viņu uzstāšanās "Aptiekā" bija jau otrais koncerts 2016.gadā, un būtu bijis grēks laist garām iespēju redzēt maestro Turaidu Petrovu, Mariušu Mukačvāru un ko nu Dieviņš piespēlējis pie bungām. Šajā reizē bundzinieka funkcijas pildīja Pāvils Bobrovskis (darbojies arī tādās grupās kā "Exit", "Linga" un "Gelousy").

Cik dīvaini gan mūsdienu pasaulē sanāk - tu kā cilvēks līdz ar laiku mainies, bet kaut kur Interneta dzīlēs turpina dzīvot tava pagātnes versija, kurai the Cure ierakstu klausīšanās šķita nomācoša un garlaicīga, turklāt vēls tas pagātnes tu pat vārdu albums rakstīja ar garo "ū". Ja tam pagātnes Raimondam kaut kad 2007.gadā tu būtu piedāvājis aiziet uz koncertu, lai tur trīs stundas paklausīties Roberta Smita gauduļošanā (turklāt vēl pašam samaksāt par biļeti!), pagātnes Raimonds būtu sarakstiski tev atbildējis: "Jā, protams! Un vēl komplektā vari man rīklē ieliet karstu svinu!" Bet 2016.gada Raimonds, uzzinājis, ka labvēlīgas apstākļu sakritības rezultātā viņa un The Cure ceļi pārklāsies Budapeštā, ilgi nedomāja un uz koncertu sarunāja līdzi aiziet arī trīs savus kolēģus.

Re - pēc zināmā pārtraukuma filosofu un "Mantas" kopprojekts "Buržuāziskās filosofijas marasms" (BFM) nāca klajā ar kādu jaunu pasākumu, kas nav saistīts ar pulkveža Bihovska tāda pat nosaukuma traktātu! Par godu 2016.gada rudens Zinātnieku naktij neliela BFM apakškopa - Ainārs Kamoliņš un Edgars Šubrovskis uzstājās ar muzikāli absurdu priekšlasījumu par IX gadsimta mūka Fredegīza no Tūras vēstulēm, kurās viņš centās pierādīt kādu filosofiski un reliģiski būtisku apgalvojumu - ka Tumsa pastāv. Lieki teikt, ka tajos laikos Fredegīzam nebija informācijas par to, ka zem Tumsas vārda kādreiz skanēs tādas dziesmas kā "Katram savu Atlantīdu" un "Lietus dārzs", bet par tās solistiem kļūs tādi personāži kā Valters un Kaža.

Shtuby uzstāšanās bija viens no top koncertiem šī gada Labā Dabā. Sanāca gan tā, ka es viņus pilnā garumā nedzirdēju/neredzēju, jo vajadzēja iet uz Die Krupps, kamēr agrāk gulēt aizgājusī Marina viņus neredzēja nemaz. Plus viņu uzstāšanās sakrita ar festivāla skarbākās lietusgāzes sākumu, kā dēļ arī kopumā koncerta apmeklētāju daudzums nebija izcils. Līdz ar to, uzzinājuši, ka Shtuby būs redzami arī Rīgā - līdz šim mūsu neapmeklētā graustu klubā/bārā/kas to lai zina, kā to pareizāk dēvēt, Autentika (Bruņinieku ielā 2), daudz nedomājām - uz koncertu jāiet!

Edgaru Šubrovski uzstājamies solo, kā šķiet, vēl nebiju redzējis. Viņa uzstāšanās ir skatītas daudz - lai arī neesmu piedzīvojis (kā mūzikas cienītājs) nedz M.Gvardi, nedz "Kartāgu", ir būts gan Hospitāļu ielas, gan Gaujarta, gan Mantas koncertos, tāpat ir redzēts Šubrovskis spēlējam kopā ar Sniedzi Prauliņu, bet pats par sevi - vēl ne. Tad nu trešdienas vakarā pēc Barišņikova izmantojām iespēju apskatīties un paklausīties, kāds tad būs Edgars pats par sevi.

Nesen Marina ne gluži žēlojās, bet drīzāk konstatēja, ka šogad mēs diezgan maz apmeklējam visādus koncertus un citas aktivitātes darba dienu vakaros. Zināmā mērā viņai ir taisnība - es tagad itin bieži dodos uz Magnētu, viņa - uz sporta zāli, un arī "Mantai" kaut kā šovasar nav daudz aktivitāšu Rīgā. Līdz ar to tikai likumsakarīgi, ka grupas "Gapoljeri" koncertu trešdienas vakarā pie Pulvertorņa garām laist nevarējām.

Otrais "Sunset Festival" vakars sarūpēja to, par ko pirmajā varēja tikai sapņot, - saulrietu. Vēl tas sarūpēja trīs grupu uzstāšanos, par ko arī sniegšu savu atskaiti.

Pirms rakstīt par "Sunset festival" pirmā vakara koncertiem (primāri, protams, Damien Rice uzstāšanos), pievērsīšos organizatorisko jautājumu vērtējumam un manam skatījumam uz šīm lietām. Jāatzīst, ka organizētājiem un apmeklētājiem gaužām nepalaimējās ar laikapstākļiem - pēc ilgāka karsta laika perioda 3.jūlijs bija pirmā vēsā un pamatīgi lietainā diena, turklāt vēl kārtīgs lietus sacēlās tieši uz vakaru, proti, koncertu laikiem. Izskatījās, ka šādam pavērsienam īpaši nebija gatavi arī dzērienu tirgotāji, jo laiks bija tāds, ka drīzāk varētu tirgot karstvīnu nekā alu, un kafijas pieejamība arī bija diezgan niecīga. Protams, man kā cilvēkam pie stūres un vēl kafijas nedzērājam šis jautājums nebija īsti aktuāls.

Brīdī, kad iegādājos biļetes uz festivālu, "Air" bija droši vien galvenais pievilinātājs, ar kuru mēģināju pārliecināt draugus par nepieciešamību doties uz Portugāli. Protams, kad dažas nedēļas vēlāk šos franču elektroniķus izziņoja arī "Positivus", šis arguments mazliet zaudēja savu spēku. Toties, tā kā beigu beigās sanāks, ka vismaz uz pēdējo dienu būsim arī Salacgrīvas pasākumā, vismaz varēšu salīdzināt Air koncertus abos festivālos.

Dīvainā kārtā, lai arī "Sigur Rós" bija portugāļu Primaveras pirmās dienas galvenie hedlaineri un vispār grupa ar vienu no skanīgākajiem vārdiem festivālā, manas priekšzināšanās pirms koncerta šoreiz bija katastrofāli zemas. Jā, savulaik vēl pie Normja esmu skatījies "Heima", taču tā pa īstam klausījies šīs grupas ierakstus nekad nebiju. Uz "Positivus" tai gadā, kad tur uzstājās islandieši, neaizbraucu, viņu koncertu Rīgā arī netiku apmeklējis, līdz ar to uz koncertu devos ar tādām priekšzināšanām vien, ka Baibai viņi Rīgas koncertā bija šķituši ļoti iemidzinoši.

Braiena Vilsona koncerts izcilā Beach Boys albuma "Pet Sounds" 50 gadu jubilejas tūres ietvaros vienlaikus bija viens no manis visvairāk gaidītajiem Primavera Sound festivāla elementiem un tas, par kuru bija vislielākās bažas kvalitātes sakarā. Gan cerības, gan bažas izrādījās pamatotas.

Par Skota Bredlija postmoderno mūzikas aparātu (nezinu, kā pareizāk latviskot jukebox) es nezināju ne nieka. Biļetes nopirku tālab, ka man simpatizēja doma par retro stilā izpildītām mūsdienu popdziesmām, piešķirot tām stilu un klasi, kas no dabas tām galīgi nepiemīt. Līdz ar to, kad otrdienas vakarā devāmies uz Palladium, biju itin pārliecināts, ka apmeklētības ziņā šis varētu līdzināties Karla Barāta koncertam tai pat vietā - proti, ka auditorija būs tik maza, ka mūziķu vietā nāksies justies mazliet neērti. Bet nē - jau tuvojoties koncertzālei sapratu, ka biju maldījies. Tautas bija daudz - gluži stāvgrūdām pārbāzta Palladium zāle nebija, bet pilna gan.

Šī bija tā reize, kad man pašam nemaz tik stingras pārliecības par došanos uz "Mantas" koncertu nebija - divas nedēļas pēc kārtas biju jau koncertos bijis, un reizēm pat šķiet, ka pietiek. Taču beigās sanāca tā, ka īsti izvēles nebija - tā kā Anita bija izdomājusi atbildi uz Šubrovska uzdoto jautājumu dziesmā "Bērni": "Ko mums ar viņiem iesākt?" - "Pārdot!", varētu pat teikt, ka mums bija pienākums iet uz tuvāko "Mantas" uzstāšanos un ar šo vērtīgo atklāsmi padalīties ar pašiem mūziķiem. Tiesa, tā sanāca, ka uz pašiem "Bērniem" mūsu sastāvs bija itin plāns - Marina, es un Raitis - bet cerams, ka domu uztvert varēja. Pēc tam gan vēl saradās tauta, jo meitenes pirms tam bija devušās apmeklēt kārtējo publisko pirti, un tas, kā zināms, ir svēts pienākums.

Stūrī zēvēles otrā albuma "Labdien" prezentācijas koncerts notika Kaņepes Kultūras centrā. Kā vieta dažādiem sabiedriskiem pasākumiem, KKC man šķiet ļoti laba, tikām kā koncertu norises vieta tā nav pat viduvēja, bet diezgan švaka. Akustika otrā stāva zālē ir stipri nekāda, bet ar ventilāciju, tikko sanācis prāvāks skaits cilvēku, vispār ir pilnīga katastrofa. Līdz ar to neesmu drošs, ka Stūrī zēvele izvēlējās pašu piemērotāko vietu Rīgā, kur pirmo reizi pilnā garumā spēlēt savu jauno ierakstu.

Vai laba var būt par daudz? Atkarīgs no tā - kā tieši. Laba alus - vismaz manā gadījumā - noteikti var būt par daudz. Laba saldējuma - reizēm, bet biežāk tieši laikā. "Mantas" koncertu - nē, to par daudz būt nemēdz, lai gan mazliet tos reizēm tomēr dozēju, jo no apsēstības labāk tomēr izvairīties. Bet nu uz koncertu Zunda dārzā noteikti vajadzēja iet, arī tālab, ka šī manai dzīvesvietai visnotaļ tuvā koncertu un pasākumu norises vieta līdz šim nebija apmeklēta (ieskatoties kartē, tuvāk sanāk vienīgi Kalnciema kvartāls). Un kas par to, ka koncerts notika ceturtdienā tuvu vienpadsmitiem vakarā? Kas par to, ka pirms tam jau bija būts teātrī. Kas par to, ka no rīta biju cēlies sešos, lai ietu skriet. Ja jau "Manta", tad "Manta". Marina gan pēc atgriešanās mājup no teātra nespēja sadūšoties uz vēl vienu došanos, lai satiktu ļaudis (piemēram, reņģu vīru un meiteni veikalā).

Mantas un Gas of Latvia dubultkoncerts KSunī šķita interesants gan tālab, ka uz vienas skatuves (ja ne gluži kopā) te satikās kādreizējie grupas "Kartāga" līderi Edgars Šubrovskis un Andris Indāns, gan tādēļ, ka pati pasākuma vieta un formāts. Sēdkoncerts? Zināms, ka Šubrovskis galīgi nav tas cilvēks, kas parasti sajūsminās par sēdošu publiku, ja vien tas nav kāds akustiskāka stila koncerts kā 2013.gadā DAD Cafe vai kopā ar Sniedzi Valmiermuižas pārstāvniecībā). Lai gan, ja tā padomā, droši vien Šubrovski vairāk satrauc cilvēki, kas sēž koncertā, kur vajag dejot, nekā tie, kas sēž koncertā, kur paredzēts sēdēt. Tā vismaz būtu loģiski.

Pirmo reizi savas pastāvēšanas vēsturē es paviesojos "Četros baltos kreklos". Nezinu, vai to uzskatīt par sasniegumu vai negodu, visticamākais - vienalga, bet faktu konstatēt ir nepieciešams. Kaut vai tāpēc, ka diez vai Rīgā ir vēl kāda cita vieta, kur publiski apskatāma adīta veste, kurai blakus atrodams Normunda Rutuļa autogrāfs. Tiesa, sestdienas vakarā mēs ČBK nonācām ne Rutuļa vestes dēļ un pat ne tālab, lai noskaidrotu, kāda fasona gumijnieki šosezon ir modē un sarunātu Edijam randiņu ar kādu efektīgu dāmu bez priekšzoba, bet gan lai baudītu virtuves kabarē "Gapoljeri" piecu gadu jubilejas koncertu.

Šajā rudenī kaut kā ir noplakušas ansambļa “Manta” aktivitātes, tā abiem vadošajiem Edgariem pievēršoties solo darbībai. Ceru, ka “Manta” nekur nepazudīs, un vismaz no malas izskatās, ka Edgars un Edgars savā starpā komunicē (kā nekā pēc Mākena solo koncerta ieradās arī Šubrovskis). Kā lai arī nebūtu, abu Edgaru cienītājiem arī šobrīd pieejamais variants nav slikts, jo tas paver iespējas klausīt un skatīt mazliet citādākus kā ierasts priekšnesumus.

Voiceka Voiskas koncerta dēļ uz Daugavpili devāmies jau piektdienas pēcpusdienā, nevis sestdien no rīta, par spīti nepieciešamībai posmu līdz Aizkrauklei braukt piebāztā autobusā. Tas tā - lai tev nebūtu šaubu, ka šo koncertu neapmeklējām tikai tāpēc, ka jau tāpat šajā nedēļas nogalē bijām D-pilī.

Karla Barata un Šakāļu koncerts Palladium'ā varētu ieiet vēsturē. Cik bieži gan gadās, ka mūziķis, kas viena kalendārā gada laikā ir bijis britu albumu topa trijniekā un uzstājies kā viens no galvenajiem māksliniekiem tāda mēroga pasākumos, kā piemēram Opener festivālā, uzstājas Rīgā mazāk kā 200 skatītāju priekšā? Protams, skaidrs, ka lielākos panākumus Barats guvis kā The Libertines dalībnieks līdzās Pītam Dohertijam, tomēr arī viņa paša "Dirty Pretty Things" ir pietiekami nopelniem bagāti, un pat "Carl Barat and the Jackals" albums komerciāli bija itin veiksmīgs.

Man nesanāca redzēt Edgaru Mākenu uzstājamies "Hāgenskalna komūnā", par ko mazliet skumji. Toties redzēju Edgaru Šubrovski un Sniedzi Prauliņu spēlējam "Valmiermuižas pārstāvniecībā", par ko atkal ir liels prieks. Domājams, ka tik daudz kopīga šiem abiem Edgaru koncertiem, ja nu vienīgi tas, ka tajos spēlētas dziesmas, kuras parasti uz skatuves nespēlē ne "Gaujarts", ne "Manta".

Dīvainā kārtā es ne reizes nebiju apmeklējis kādu koncertu Vinilbārā. Ne mazāk dīvainā kārtā ne reizes nebiju bijis uz grupas "Exit" koncertu. Līdz ar to droši vien ir tikai loģiski, ka šīs abas "ne reizes" izdevās kliedēt viena pasākuma ietvaros.

Ceļojošais festivāls "Vadātājs" mani ir vilinājis jau sen - kopš pirmo reizi par tādu izdzirdēju. Bet ar nokļūšanu tajā allaž bija grūtības - vai nu norises vieta pārāk tālu no Rīgas, vai konkrētajā nedēļas nogalē pārāk ambiciozi plāni. Vistuvāk festivālam bijām Limbažos, uz kurieni pat bijām aizbraukuši, taču vispirms visu dienu nobraukājām ar velosipēdiem un pēc tās bijām tik noguruši, ka nekādu festivālu vairs neprasījās (plus nākamajā rītā bija gaidāms, ja nekļūdos, Tautas rogainings, pirms kura bija vēlme un vajadzība labi izgulēties). Šonedēļ beidzot kārtis sakrita gana labi - sestdienas "Ketonu kauss" izcili agru celšanos neprasīja, Saldus nav tik dramatiski tālu (un vēl atrodas pareizajā Daugavas krastā, lai nebūtu jākuļas cauri centram), un tad nu piecu cilvēku sastāvā (Kaže, Kaže, Raitis, Anita un Ilze) devāmies uz pilsētu, kurai veltīti saldie sapņi.

Nedēļas nogales braucienā uz Varšavu šķita nepieciešams iekļaut arī kādu kultūras programmu. Painteresējos par koncertu iespējām pie mana Polijas (un Francijas) kultūras jautājumu padomnieka Kžištofa, kurš kā labu pasākumu norises vietu rekomendēja kafejnīcu "Kulturalna". Tā kā Marina un es nenoliedzami esam gaužām kulturāli, izlēmām piektdienas vakarā tur apmeklēt koncertu.

Kalnciema kvartāla koncertsezonas noslēgumā uzstājās Ansamblis "Manta". Skaidrs, ka arī es tur biju klāt. Turklāt - ne uz vienu no iepriekšējo nedēļu superapmeklētajiem kalnciemenes koncertiem nebija atzīmējušies nācēju vidū tik daudzi man pazīstami cilvēki, tā ka nebūt nebiju viens šajā vēlmē skatīt Edgaru, Edgaru, Oskaru un Raiti spēlējam.

Šosezon vēl ne reizes nebija sanācis apmeklēt brīvdabas koncertus kalnciemenē, bet izziņotais Nastavševa un Keiša-Nīmaņa JRT dziesmu koncerts sevišķas šaubas neradīja: šī statistika bija jālauž, par spīti tam, ka soctīklos uz šī pasākuma apmeklēšanu bija pieteikušies tādi drūmie pūļi, ka bija skaidrs, ka visiem vietas nepietiks.

Es esmu kulturāls cilvēks. Es esmu kulturāls cilvēks. Es esmu kulturāls cilvēks. Vai arī vismaz tā domāju. Tomēr realitāte ir tāda, ka šī bija pirmā (!) reize, kad apmeklēju kādu koncertu, kuram ir kaut mazākā saistība ar Dziesmu svētkiem. Vai tas kaut ko liecina par manī iztrūkstošo patriotisma devu? Ceru, ka nē. Tomēr kori man kopš bērnības vienmēr bija šķituši tāda visai tumša un apšaubāma padarīšana. Pēdējā laikā gan šis tas ir mainījies, un vismaz Baložu "Mans zirgs" kora "Juventus" izpildījumā man ļoti tīk. Tomēr "Juventus" uzstāšanās pērn Labā dabā diez vai būtu saucama par manis apmeklētu kora koncertu, līdz ar to šī tiešām bija pirmā reize. Vēl jo vairāk tā tas bija Marinai, kura iepriekš nebija bijusi Mežaparka lielajā estrādē. Līdz ar to - Paldies Vimbam, ka pavaicāja, vai vēlamies apmeklēt šo pasākumu.

Nonākt koncertos man gadās dažādos veidos. Gadās, ka iegādājos biļetes pusgadu pirms koncerta un nepacietībā gaidu, kad tas beidzot pienāks. Gadās, ka koncertā nonāku gluži spontāni, padzirdējis no kāda: "Vai tu zināji, ka šovakar uzstājas X?" Vēl citu reizi palīdz sociālie tīkli vai sekošana jaunumiem mūziķa mājaslapā. Šoreiz tikām uz "Vilkaču" jaunākā ieraksta prezentāciju devos tālab, ka informāciju par to izlasīju pielīmētu uz staba gandrīz pie mājām. Un tas tikai loģiski - koncerts notika Botāniskā dārza teritorijā.

Atkal jau vairāki "Mantas" koncerti bija pamanījušies notikt bez manas klātbūtnes, līdz ar to īsti vairs cienīgs par stalkeri sevi dēvēt es neesmu, bet pakārtot kāzu ceļojumu "Mantas" koncertu plāniem būtu jau atbilstoši tādam stalkerisma līmenim, ka man pašam būtu no tāda fanātisma bail. Labi, ka koncerts Spīķeros aktivitāšu grafikā iekļāvās gana labi.

Tas jau pamazām sāk pārvērsties par tradīciju - pēc izrādes Nacionālajā doties uz koncertu. Šoreiz vispār nebija divu domu - uz "Mantas" uzstāšanos "One One Riga" telpās (vēl pērn tā vieta saucās "9k1" (un arī adrese bija Briāna ielā, nevis Šarlotes) bija jāiet kaut vai tālab vien, ka šogad "Mantu" vēl nebiju vaigā skatījis. Vakara programmā bija arī grupa "Martas asinis", bet īsti necerējām viņu uzstāšanos sagaidīt (ceturtdienas vakars, koncerta sākums solīts ap vienpadsmitiem, bet mums vēl ar riteņiem uz Pārdaugavu jābrauc), un patiešām arī nesagaidījām.

Ar Hārdija Lediņa un NSRD daiļradi iepazinos vidusskolas laikos, pateicoties @sicis muzikālajām zināšanām, visnotaļ labi iepazīstot grāvējiem bagātāko šī kolektīva (par grupu to saukt diez vai būtu pareizi) ierakstu "Medicīna un māksla". Vēlāk zināšanas tika papildinātas daudzos un dažādos veidos, lielākoties gan pēc abu NSRD radošo līderu - H.Lediņa un Jura Boiko - nāves.

Emirs Kusturica manās acīs ir sarežģīts gadījums, kas traucē skaidri formulēt attieksmi. Izcils režisors? Nenoliedzami. Savdabīgs mūziķis? Ar garantiju. Cilvēks, kas nekautrējas teikt to, ko domā? Kā gan citādi! Problēma tomēr ir tajā, ka tas, KO viņš saka, tikai apstiprina viedokli, ka kino cilvēkiem, tāpat kā rokmūziķiem, ne vienmēr vajadzētu vaicāt viedokli dažādos jautājumos. Konkrēti Kusturica ir ne tikai dažādu vēsturisku brīvības cīnītāju (šī vārda īpaši plašā nozīmē) kā Če Gevaras un Fidela Kastro cienītājs, bet arī diezgan slimīgs krievijofīls un putinofīls. Kas serbiem gan laikam arī kopumā ir raksturīgi, bet neko jauki tas neizklausās, it īpaši mūsdienās, tāpēc Kusturica ir liels Kremļa propagandas mīlulis, jo viņam allaž atradīsies kāds kritisks vārds, ko veltīt Rietumu pasaulei. Tiesa, diez vai šos pašus Krievijas medijus satrauc apstāklis, ka Kusturica līdzās Putinam apbrīno kādu citu mūsdienu pasaules ģēniju - bijušo futbolistu Djego Maradonnu, arīdzan izslavētu ar viņa viedo un kritisko prātu (sarkasma karodziņš).

Manta Daugavpilī viesojās arī pagājušā gada izskaņā (toreiz - kopā ar Gaujartu), bet toreiz nu jau aizmirstībā grimušu iemeslu dēļ uz koncertu nedevos. Šoreiz tikām sanāca veiksmīgs komplekts - "Manta" Artilērijas pagrabos un vēl izrāde Daugavpils teātrī.

Kā jau biju solījis pats sev Mantas koncerta Kaņepes Kultūras centrā laikā, arī uz šī ansambļa uzstāšanos Depo aizdevāmies par spīti tam, ka šonedēļ piektdienas vakars nebija gluži darba nedēļas nobeigums, jo arī sestdien devos darboties pie virpas.

Pilnīgi neticās - nebiju bijis uz nevienu "Mantas" koncertu kopš pašas vasaras, pat uz albuma prezentāciju nebija sanācis aiziet. Kā gan lai vairs dēvējos par "Mantas" stalkeri un kā lai vairs apgalvoju, ka esmu lielāks grupas cienītājs kā piecgadīgais Olivers no Rustanoviču dzimtas? Vienīgais veids reputācijas saglābšanai - apmeklēt "Mantas" uzstāšanās gan KKc, gan "Depo" (gaidāma nākamnedēļ).

Šaubu nav - uz "Mašina Vremeņi" koncertu Arēnā Rīga gāju lielā mērā politisku motīvu vadīts - ja iepriekšējās reizes, kad dzirdēju par šīs grupas uzstāšanos Rīgā/Latvijā, allaž atradās kāds iemesls, kālab apmekklējumu atlikt uz citu reizi, tad 2014.gada rudenī divu domu nebija - kaut vai attieksmes dēļ man uz šo koncertu bija jāiet, neatkarīgi no tā, kādā formā ir vai nav Makarevičs, Kuķikovs un kompānija.

Pagājušajā svētdienā Brīvdabas muzejs svinēja savu 90 gadu dzimšanas dienu. Tiesa, ar piebildi, ka 90 gadi pagājuši nevis kopš muzeja atklāšanas, bet gan kopš lēmuma to izveidot, kamēr reāli darbu tas uzsāka vien 8 gadus vēlāk. Manā gadījumā gan šiem gadiem sevišķi lielas lomas nav, jo no visiem ar jubileju saistītajiem pasākumiem (pieņemot, ka tādi bija - neesmu interesējies) apmeklēju tikai vakarā ezermalā notikušo koncertu.

Kad marta sākumā medijus pāršalca vēsts, ka "brāļa Pedro" lauztas rokas dēļ tiks atcelta aktuālā tūre, tai skaitā koncerts Rīgā, mana pirmā reakcija bija "nēēē!" - kā nekā šis ir no tiem koncertiem, uz kuru biļeti iegādājos jau pirmajā to tirdzniecības stundā. Liels bija atvieglojums, ka koncerts tomēr tika pārcelts vien divus mēnešus uz priekšu, turklāt vēl uz tādu datumu, kad esmu Rīgā. Līdz ar to jau drusku pāri septiņiem biju Palladium&39;ā, lai arī pašu Bordeļu uzstāšanās bija gaidāma ne ātrāk kā deviņos.

Šajā pirmdienā notika mana pirmā viesošanās klubā Melnā piektdiena. Nav jau brīnums, ka tur neesmu regulārs viesis - pēc metālista nekad neesmu izskatījies un arī tagad neizskatos. Taču reizēm arī man patīk drusku skarbāka mūzika un par šo konkrēto grupu bija dzirdēti tikai labi vārdi.

Vakar Kalnciema kvartālā beidzot pienāca ilgi gaidītais notikums - ieraksta "Brāļi un māsas", kurā dažādiem mūzikas stiliem piederīgi Latvijas mūziķi ierakstījuši Māra Šverna un grupas "Baložu pilni pagalmi" dziesmu kaverversijas. Būtu ļoti negaidīti, ja es tur nebūtu bijis klāt.

Aptiekas festivāla "Ziemas zāles" pirmā koncerta sākumu man sanāca mazliet nokavēt, bet iemesls bija vairāk nekā attaisnojošs: Prāta spēles, kurās "Zaiga" gluži kā pēc pasūtījuma izcīnīja otro vietu. Proti - labs rezultāts, bet bez šampanieša, kas paredz iespēju uzreiz pēc spēles beigām doties uz koncertu.

Nav tā, ka Apocalyptica man būtu īpaši tuva grupa. Patiesībā, līdz uzzināju par viņu koncertu Rīgā, par šo ansambli gadiem ilgi nebiju aizdomājies un pat nezināju, ka tas joprojām pastāv. Šķiet, ka pilnā garumā no viņu astoņiem ierakstiem esmu noklausījies tikai pirmo - to, kurā viņi spēlēja tikai un vienīgi Metallica dziesmas. Taču tā kā tagad esmu ieslēdzis sevī režīmu "ja ir gaidāms koncerts, kas man varbūt varētu šķist interesants, jāiet, lai pēcāk nesanāk tā, ka būšu palaidis ko interesantu garām", ar biļeti apgādājos jau ļoti savlaicīgi un sestdienas vakarā Arēnā Rīga ierados tieši laikā - 5 minūtes pirms uzstāšanās sākuma.

Ir ansambļi, kurus nebūt redzējušam dzīvajā man ir nepiedodami. Latvijas medijroka pionieri "Suņa stunda" pilnīgi noteikti ir viens no tiem. Savulaik man ir bijis tas gods strādāt kopā ar vairāk kā vienu šīs grupas dalībnieku. Viņu spēlētā mūzika nav gluži nesaistīta ar sviestroku. Visubeidzot, arī ikdienā mēdzu lietot frāzi, ka "īsti veči dzer tikai uz špalām". Un šodien beidzot apstākļi sakrita tā, ka man bija iespēja šo ansambli vērot paša acīm. Ā, un vēl pie vērtīgajiem faktoriem grupas apskatīšanai var pieskaitīt to, ka "Suņa stundā" spēlē vijolniece Dina, tā pati, kas savulaik "Hospitāļu ielā".

Zinu, ka "Depo" ziedu laiki ir visai tālā pagātnē un patukši koncerti šajā klubā nav retums. Bet tas, kas piektdienas vakarā darījās Zig Zag koncerta sākumā, gan nemaz nav normāli.

Uz Židrūna koncertu es gandrīz aizgāju jau pagājušā gada sākumā, taču toreiz koncerts tika atcelts, jo grupas bundzinieks bija salauzis kāju. Rezultātā, cik atceros, tā vietā biju uz Baložu pilniem pagalmiem, kas arī bija labs koncerts. Tik vien kā gadu vēlāk redzēju arī Židrūnu.

Pirmo šogad apmeklēto koncertu bija jāgaida līdz 11.janvārim. Nezinu, vai tas ir ilgi vai nē, vienkārši fakts. Kas jauns? Pirmo reizi biju uz koncertu Aptiekā. Kas vecs? Baložu pilni pagalmi pagājušogad vaigā bija skatīti vismaz trīs reizes.

Pagājis jau vairāk kā mēnesis, kopš vaigā skatīju Jevgēņiju Hicu, Sergeju Rjabcevu un pārējos "Gogol Bordello", bet emocijas nemaz vēl nav noplukušas.

Saulgriežu vakarā sagadījās būt Ģertrūdes ielas teātrī un otro reizi vienas nedēļas laikā skatīt dzīvajā uzstājamies neofolk ansambli "Ēnu kaleidoskops".

Pilnīgs vāks! Šīs nedēļas sešās pirmajās dienās tikai vienu vakaru nebiju kādā koncertā! Sestdien patiesībā nebiju plānojis turpināt koncertu apmeklēšanas sēriju, taču... gadās visādi, un šoreiz tieši šādi sagadījās.

Tas jau tiešām sākt šķist man pašam dīvaini - trīs vakaros divas reizes skatīt gan "UP", gan "Mantu". Bet tā mēdz gadīties, it īpaši, ja esi "Mantas" fans.

Ar ansambļa "Manta" daiļradi, kā pašam šķiet, esmu pazīstams labi. Līdz ar to uz grupas akustisko koncertu DAD kafejnīcā gāju ar īpašu interesi - dziesmas man ir zināmas, cerēju tās izdzirdēt jaunās skaņās. Un izdzirdēju. Turklāt ne tikai zināmās dziesmas, bet arī dažas iepriekš nedzirdētas. Kā tā par "Krīzpadsmit". Vai Vilka dziesmu no "Sarkangalvītes". Un par "Rudeni-Ziemu" arī iepriekš nebiju dzirdējis, varbūt vēl kādu.

Turpinu paplašināt savu vietējās mūzikas pazīšanu. Interesanti, bet tā vien šķiet, ka rītdien UP uzstāšanos skatīšos atkal - Agnesei Uplejai gaidāma uzstāšanās "Depo", kurp iešu skatīt "Mantu". Nē, es neesmu UP stalkeris. Es esmu "Mantas" stalkeris. Kā nekā KKC uz UP koncertu bija arī ieradušies "Mantas" dalībnieki. Bet tā bija tikai sakritība, es patiešām neizsekoju ne Šubrovski, ne Mākenu.

"Akvarium" ir viena no tām Krievijas grupām, ko jau sen kā gribēju redzēt koncertā, bet nekādi nebija sakritis. Šoreiz man patiesībā arī šķita, ka varētu nesakrist, bet - sakrita. Rezultātā pirmdienas vakarā kļuvu par liecinieku koncertam mini turnejā, kas veltīta Borisa Grebenščikova 60 gadu jubilejai.

Pēc teātra skatīšanās Iļģuciema kultūras centrā nebija nemaz tik viegli saņemties doties vēl uz centru, lai apmeklētu Nabaklab 11 gadu jubilejas koncertu. Taču ar mani parasti nav joki - ja esmu apņēmies, tad savus plānus arī īstenoju. Ja vien nav fenomenāls slinkums. Šoreiz saņemties izdevās un, kā jau parasti, bija vērts.

Šī nebūt nebija pirmā reize, kad apmeklēju kādu pasākumu Palladiumā. Taču tik daudz cilvēku te iepriekš redzējis nebiju. TechChill noslēgumā bija patukšs, Reel Big Fish zāli nepiepildīja pat uz pusi, "Kaiser Chiefs" koncertā cilvēku bija salīdzinoši daudz. Bet šoreiz - gūzma. Jau uz ielas nācās labu laiciņu stāvēt rindā, bet par laimi man izziņotajos 19:00 koncerts nesākās (jo rindā iestājos vien 18:55).

Kādu laiciņu atkal nebija būts "Depo", tālab, izmantojot brīvo piektdienas vakaru, devos uz to, ko dēvēja par Neatkarības dienas koncertu. Līdz neatkarības dienai gan vēl pāris dienas palikušas, bet man jau nav iebildumu - citos vakaros es nekur tāpat netiktu.

Teju veselu mēnesi nebiju bijis nevienā koncertā. Pat pašam sanāca gandrīz vai šokējoši ilgs šis klusuma brīdis. Līdz ar to sevišķi nedomāju - iet uz "Stūrī zēveli" vai nē.

Nav tā, ka es pats būtu prognozējis, ka reiz pienāks tā diena, kad es apzināti un pēc paša izvēles apmeklēšu Dueta Sandra koncertu. Un vēl jo vairāk - ka es uz šādu koncertu varētu doties vienatnē. Bet, kā teikt, nekas nav neiespējams, un tagad es patiešām varu lepoties, ka esmu paša acīm skatījis Sandras un Andra Brīnumu uzstāšanos.

Turpinot pēdējā laika tradīcijas, vakar tika apmeklēts kāds ilgi nogaidījies slēpnis un pēc tam koncerts. Koncertu ziņā biju domājis īstenot komplektu "Pupociklu vasara" + "Manta", taču sanāca tā, ka beigās izvēle krita par labu Haraldam Sīmanim un "Mantai", kuri abi uzstājās Teātra bārā. Veiksmīgi biju piesities līdzi kompānijai, kuru geoaprindās pieņemts dēvēt par "Bindons un dāmas", turklāt tā vien šķiet, ka Bindons kļūst arvien turīgāks, jo pie "1 meter under" izrādījās, ka viņa pavadošajā ansamblī ietilpst ne vairs divas, bet veselas četras dāmas. Visu cieņu par to, protams!

Nav labi būt slinkam, bet reizēm gadās. Gribēju savas emocijas par Gaujarta koncertu Kundziņsalā izlikt uz e-papīra uzreiz, bet dažādu iemeslu dēļ aizkavējos par vairāk kā nedēļu. Gadās.

(tā kā jau apmeklēts nākamais koncerts, laiks pabeigt aprakstu šim) Kopš iepriekšējo reizi skatīju grupi Bi-2 vaigā, pagājuši, šķiet desmit gadi. Vai tas būtu iemesls jaunam Nostalģijas sērijas ģeoslēpnim? Nē, paldies! Es nejūtu nostalģiju un nemeklēju zudušo laiku, vienkārši piefiksēju faktus.

Ieragot kāda izpildītāja aprakstā, ka tas ir līdzīgs Bobam Dilanam un Tomam Veitsam, mana pirmā reakcija ir saraukt uzacis, otrā - pavīpsnāt. Būsim reālisti - mūziķi, kas būtu pielīdzināmi vienlaikus Veitsam un Dilanam parasti nenāk no Vācijas un vēl jo vairāk neuzstājas bez maksas Kalnciema kvartālā.

Nav pagājis nemaz tik daudz laika kopš iepriekšējās reizes, kad biju Sound Poets koncertā Kalnciema ielā, bet vienlaikus šķiet - tas bija kaut kad neaprakstāmi senā pagātnē, kad biju pavisam cits cilvēks un kad arī pasaule bija cita. Taču neatkarīgi no tā, vai esmu kļuvis vairāk vai mazāk cinisks, labāks vai sliktāks cilvēks un tā, ka tagad pats staigāju sarkanās biksēs kā tāds atdauzāms hipsteris, Sound Poets atkal spēlēja teju pie manām mājām.

Nebūšu oriģināls - organizācijas ziņā šis bija SLIKTĀKAIS koncerts, kādu līdz šim esmu apmeklējis. Tie čaļi no Sankpēterburgas, kas organizēja The Killers uzstāšanos Rīgā, vakar domājams izpelnījās daudz skarbu vārdu no publikas puses. Un pelnīti. Sāksim jau ar to, ka tik lēnu un haotisku iekļūšanu Mežaparka lielās estrādes teritorijā kā šajā koncertā ir grūti pārspēt. Oficiāli iekšā cilvēkus vajadzēja sākt laist vai nu no pieciem vai pussešiem. Realitātē vēl septiņos nevienu iekšā neesot laiduši. Un kad iekšā laišana sākās, izrādījās, ka gandrīz visa lielā masa iekšā tiek laista pa vieniem vienīgiem vārtiem, veidojot ļoti apjomīgu sastrēgumu. Varu vien priecāties, ka mēs (Nora Rieksta, Ziņģu famīlija, es) ieradāmies tikai neilgi pirms astoņiem. Rezultātā rindā nostāvējām pusotru stundu. Pusotru stundu!

Ēriks Kleptons ir no tiem mūziķiem, kuru koncertu es noteikti būtu gribējis apmeklēt pirms kādiem 45 gadiem. Taču realitātē man pieejams ir tikai 2013.gada Kleptons, nevis kā "Cream", "Yardbirds", "Derek and the Dominoes" vai "Blind Faith" dalībnieks. Līdz ar to - kāds bija, uz tādu gāju.

Brīnišķīgs koncerts, skaisti pavadīts vakars! Iespējams, ar šādu aprakstu būtu pietiekami.

Rūpnīcas ziedu laikos VEFā strādāja ap 20 tūkstošiem cilvēku. Mūsdienās liela daļa bijušo rūpnīcas korpusu ir pārvērtušies par graustiem, kurus pamazām no bomžiem atkarojuši hipsteri. Ar šādu cerīgu ievadu sākšu savu aprakstu par Totaldobže pasākumu "VEF Pavasara kūlenis". Vienkārši konstatējam faktus.

"Inokentijs Mārpls" akustistiski? Kā tas vispār ir iespējams? Atbildi uz šo jautājumu vakar domāju rasts Nabaklabā, un - radu.

Uz Reel Big Fish koncertu iet sataisījos jau pirms laba laika, nopietni noskaņojoties koncertam, noklausījos visus šīs grupas albumus.

Nezinu, kā tas sagadījās, ka līdz pat 2013.gadam es tā arī nebiju redzējis "Baložu pilnus pagalmus" dzīvajā. Lai kauns būtu lielāks, arī ierakstos viņus nekad īsti neesmu klausījies. Un vēl uzdrošinos sevi dēvēt par cilvēku ar interesi par alternatīvo mūziku!

Vispār šo piektdienas vakaru biju plānojis pavadīt iekš Depo, kur notika PND 15 gadu jubilejas koncerts. Taču līdz iekšā tikšanai Depo netiku - apsargi tobrīd cītīgi mēģināja pārliecināt divus čaļus, ka tie ir pārāk lielā šmigā, lai tiktu ielaisti iekšā, līdz roku vicināšanai (vismaz, kamēr es tur atrados) neaizgāja, bet čakars bija pamatīgs - kādas 5-10 minūtes, ko tur nostāvēju, nevienu iekšā nelaida, un notika skaidrošanās. Tā kā novēroju, ka šie divi čaļi šajā pasākumā bija drīzāk norma, nekā izņēmums, pieņēmu, ka man kā absolūtam skaidrgalvim tur īsti nebūs ko darīt. Tālab devos vien prom.

Pirms kāda laika ievēroju, ka "Nabaklabā" uzstāsies leišu ansamblis - (pus)profesionāli AC/DC dziesmu izpildītāji. Tā kā esmu ja ne gluži liels, tad vismaz vidējs brāļu Jangu un kompānijas cienītājs, kuram nav līdz šim palaimējies slavenāko Austrālijas eksportu redzēt dzīvajā, mani ieinteresēja arī šāds "pakaļdarinājums". Vispār mana attieksme pret "tribute" grupām ir drīzāk pozitīva - jo reāli es saprotu, ka 2013.gada Braiens Džonsons ir tikpat mazā mērā 1980.gada Braiens Džonsons, kā tāds būtu, piemēram, kaut kāds lietuvietis. Proti, veco grupu dalībnieki paši tīri cilvēciski nav tie paši cilvēki, kas viņi bija pirms trīsdesmit un četrdesmit gadiem.

Esmu novērojis, ka man koncertos parasti iet viegli - tādā ziņā, ka reti kad apmeklēju tādus koncertus, kur uzstājas kāds mūziķis, par kuru patiešām fanoju, līdz ar to negaidu neko grandiozu un parasti sagaidu vairāk par cerēto. Ar "Muse" nebija nekāds izņēmums.

Uz Melo-M piecu gadu jubilejas koncertu Kongresu namā gāju, mājasdarbu kārtīgi neizpildījis. Manas zināšanas par šo čellu trio aprobežojās ar pāris Youtube redzētiem dziesmu fragmentiem, viņu dalību Eirovīzijas atlasē, un tas laikam arī viss. Līdz ar to uz koncertu gāju, tā īsti nezinot, kas mani sagaidīs, nojaušot, ka tas varētu būt kas līdzīgs “Apocalyptica-lite” - ar īsākiem matiem un vieglāku repertuāru.

Pats gandrīz nespēju noticēt - esmu pabijis La Roccā. Šādu klubu apmeklēšana man nemaz nav raksturīga, un arī vakar turp devos ne bez nopietnām pārdomām, lai arī pasākums bija tāds, ka tas (kā vismaz man šķita) varētu notikt arī citā, pieklājīgākā vietā (piemēram, Sapņu fabrikā).

Iepriekšējo reizi uz "Hosielas" koncertu biju tālajā 2005.gadā, kad tai bija ievērojami citāds sastāvs un ievērojami savādāks repertuārs. Tālab bija interesanti apskatīties, kādi tad ir Šubrovskis un kompānija tagad.

Having already talked about both this groups albums on my site I have to mention a gig of theirs I went to. It probably wasn`t the best concert of my life, especially since I wasn`t feeling very well and spend the next week after the concert at home with influenza, but it`s surely my fault and not the fault of the band. The opening act was quite intollerable and I never managed to get its name but the central band played quite a decent show. There wasn`t a single song on the set which I didn`t know - that means that the group doesn`t have a lot of new material, but it didn`t bug me at all for I`d never seen them on stage before. The lead singers did quite a good job, and even the sound mix was ok, which is a rare thing in Latvia. The band didn`t rely only on it`s "greatest hits" (as if any of their songs were hits as you understand the meaning of the word) but that was also ok. "The cat", "The heart", "Birds fly away" were my favourites of the night. A good show for a Latvian band, probably a bit too much trying to sound as in the studio but that`s alright with me.

This release surely ain`t targeted at the average Joe who knows "Pink Floyd" by the title "Another Brick in the Wall" and probably has heard "Money" on his FM radio. It`s not targeted at the fan of "modern" Pink Floyd - a guy who knows his "Division Bell" by heart. And it isn`t even targeted at the regular Roger Waters era Pink Floyd fan who considers "Dark Side of the Moon" the most important piece of music created in the post-Beethoven world. No, Sir, this is a bootleg video of Pink Floyd in 1970 - the days when Syd Barrett was long gone and mad as a hatter but Roger still didn`t have his "vision" for the band. On this video we hear and watch the performances of 6 songs - "Set the Controls for the heart of the sun", "Cymbaline", "Atom heart mother", "Granchester Meadows", "Green is the colour" and "Careful with that axe, Eugene". The performances are lenghty and some of them are even interesting. Yet the quality of both video and sound is dissapointing, and only braindead people in the psychedelic years could consider showing boring landscapes to the sound of some of those songs instead of the musicians a sensible idea. Man, it reminded me of Latvian television when it didn`t have enough clips of "Coca Cola" and "Always" to fill the gaps between programs and showed some rubbish landscapes accompanied with elevator muzak instead.

I know you`re probably gonna crucify me but I didn`t find the performance captured on this DVD particulary amazing. Ok, one simply has to appreciate the singing abilities of Mr. McFerrin and one also has to agree that the whole thing is pretty impressive for a complete improvisation. But one could probably notice that the whole thing isn`t that interesting musically and that it`s certainly not an entirely musical experience you get from Bobby McFerrin. Ok, Frank Zappa answered the question wheter humour belongs in music but as a matter of fact McFerrin seems to me to be more of a clown and less of a musician on this record. Yeah, sure at some times it`s funny but would you really like to listen more than once to a guy clapping upon a spectators jacket with his hands and singing: "I`m in leather"? I certainly would not. While it would probably be much more fun to watch McFerrin with my own eyes, in my opinion his magic didn`t transfer well onto this record. The biggest problem for me is that there are no real songs on here - mainly you could call that jamming if Bobby used any instruments. Therefore the only really interesting part of the concert was "Walkin`" where another dude appeared on the stage and Bobby didn`t just do his vocally miracles. In that case the bonus tracks - music videos for "Good Lovin`" and... "Don`t worry be happy" did a much better job of entertaining me. For I prefer songs to mindless vocalisations.

Probably this wasn`t the concert of my live, but like that guy in "Life of Brian" said about crucifixion: "It could be worse. You could be stabbed." Emir Kusturica ain`t no virtuoso and Dr. Nelle sings about as good as I do, but that doesn`t make such a big difference. Like you know "Truth doesn`t make a noise". The selection of songs was pretty good, but the crowd was pretty bad because the show was marketed as a treat for the "intellectuals" but gypsy music with a rock`n`roll flavour and silly jokes isn`t exactly what you`d consider to be intellectual. The sound was awful as well. But who cares about that (except for my ears, but ears don`t fall into the "who" category). "It`s only rock`n`roll but I like it". That could be the message of the concert. Or it could be "Baba O`Riley" although I don`t know why.

I don`t know whether the White Stripes will last as an important act of alternative music or they will fade into background like you name who, but right now it seems to me that they can`t just go wrong. Before watching and listening and enjoying this DVD I thought the Stripes had only a few really good songs under their belt. But now I`m sure that it`s not the case - "Apple Blossom", "You`re Pretty Good Lookin` (for a girl)", "Hotel Yorba" are probably the best performances of the night, but the band is impressive in deed. They even don`t do some of their most popular numbers - there`s no sign of "Fell in love with a girl" or "We`re going to be friends" or "Sugar never tasted so good". But we still get the mad Jack White slashing the guitar like he was some sort of Slash, and we get Meg White playing the drums with bare feet, and sometimes even with one hand. And if you say that a really great concert can`t happen if the band has only two members for they won`t be able to make music intense enough, you`re goddamn wrong. There`s no limits for this band, or at least it`s what it seems. Now I`m sure that one day I`ll see them live, because it would be a sin not to.

Only a madman would desire to watch a thing like this. Everybody (or at least a few elitist people on the web) knows that Elvis` best period in terms of music was the 1950s and after that he had a major decline turning from the worlds leading rock`n`roller into a Frank Sinatra with shaking hips and knees who didn`t have Sinatras voice. And 1977 was also the year when the king died (or was abducted by space aliens). By that time he was not particulary old, a bit fat, and he sung stupid songs. In terms of songs this concert isn`t actually as bad as I suspected - it has both "I want to be your teddy bear" and "Jailhouse Rock" - two from his finest numbers, but the actual performance of these songs isn`t very impressive. And neither is it interesting to see and hear him perform some stupid mellow songs that he can`t sing at all and to those he even can`t shake his overweight body. It`s a really pityful experience watching him, knowing that just a month later Elvis would have been gone. But this isn`t a good way to say farewell. At least after watching a performance like this you`d most likely never think that that guy was named the King.

John Fogerty was the leader of one huge rock`n`roll band - "Creedence Clearwater Revival" - and after that he has recorded quite a lot of solo work. In mid nineties he had one of his comebacks, and this is when this concert was recorded. I must admit that I had never heard before a major part of those songs on the album, but since he does many of the CCR numbers, the concert is interesting enough. His band sounds quite powerful and his vocals haven`t aged that badly. "Bad Moon Rising" is almost as good as it was in the sixties, but "I Put A Spell on You", while being performed quite solidly doesn`t match the performance at Woodstock in 1968, which is no wonder, of course. The newer material is also quite good, although certainly not groundbreaking. John never was a real revolutionary in the music business and he doesn`t become much more radical while getting older. Still this is a very nice concert for people who like that old time R`n`b sound from the days when r`n`b didn`t mean something similar to rap music with some sweet sounding nonsense replacing real music.

I guess very few concerts with close to no spectators at all ever had a guest list as impressive as this one. Could you believe that along with the Stones who organised this even the stage was walked by (in ascending order) Marianne Faithful, Taj Mahal, Jethro Tull, The Who and The Dirty Mac (a supergroup of John Lennon, Mitch Mitchell (Jimi Hendrix drummer), Keith Richard and Eric Clapton). Most of the performances are more than awesome. Although there are som major problems as well. First, Jethro Tull don`t play the music - only Andersons singing is done live (although we actually get to see Tony Iommi - the future Black Sabbath guitarist - on their line-up), but whats worse is that "The Dirty Mac" after doing a beautiful version of "Yer Blues" are joined on stage by a violin player and... Yoko Ono. After that conceptual shit begins - Yoko screams, the violinst plays something totally unlistenable, and that is supposed to be called art. Anyhow, the Stones own performance is good - they do "Sympathy for the Devil", "Jumpin` Jack Flash", "Parachute Woman" and one more song. "The Who" on the other hand play a part from their rock-opera "A quick one" and it`s also good, especially I dig Keith Moon bashing those drums like only he can. Overall - a good performance, and wasn`t it for Yoko, it`d be even great.

Can you imagine a thing like this - a band that was at their peak just two years ago now is a complete waste? I guess you can, because it happens to many bands. Still this is a perfect example for the situation - in 1972 on "Scandinavian Nights" Deep Purple truly rocked. There wasn`t a single boring song in sight, jamming was memorable and singing was as powerful as it can get. But by 1974 Ian Gillan (vocals) and Glen Glover (bass) had left the band taking up David Coverdale as vocalist and some other guy to play the bass. They play much of the material from their latest album "Burn" which isn`t necesserialy bad but it`s much weaker than the Gillan-era stuff. And what comes out of it? Nothing particulary good. Coverdale`s vocal power doesn`t nearly match the one of his precessedor, Ritchie Blackmore seems to be clueless what he wants to play in his solos - he`s sometimes even sillier than that "Spinal Tap" guy with his violin. They do play "Smoke on the water" which wasn`t included on "Scandinavian Nights" but the performance is somewhat uninspiring. And what do they do with "Space Truckin`"! It goes for 30 minutes and most of the time John Lord plays totally unlistenable stuff on the keyboard. Ritchie, on the other hand, suddenly crashes his guitar into a camera on stage and starts throwing things. Something goes on fire, but since the concert itself wasn`t on fire, even that doesn`t bring too much of my attention to the performance.