Lives of Girls and Women
"Meiteņu un sieviešu dzīves" ir viens no nozīmīgākajiem Elisas Manro stāstu krājumiem, un patiesībā jau tikpat labi to varētu saukt par romānu stāstu veidā - kā nekā centrālā varone visos šajos stāstos ir viena un tā pati, un plus vēl stāsti ir hronoloģiskā secībā, atainojot Delas Džordanas bērnību un jaunību. Tiesa, itin bieži viņa pati nav gluži centrālais personāžs stāstos, bet vairāk tā kā to notikumu lieciniece, bet tas lietas būtību īsti nemaina. Vismaz šobrīd man šķiet, ka būtu itin nepareizi kādu no šī krājuma stāstiem skatīt pilnīgi ārpus tā konteksta un ievietot to stāstu apkopojumā (pieņemot, ka stāstu krājums ir vienots veidojums, kurā ir savs pamats tam, kāpēc stāsts B seko stāstam A, bet "stāstu apkopojums" ir tāda kā labāko dziesmu izlase mūzikas izpildītājam).
Dela (līdzīgi kā pati autore) uzaug mazpilsētā kaut kur Kanādas Ontario provinces Dienvidos. Viņas mamma ir sieviete, kura dzīvē ir centusies sasniegt kaut ko vairāk par kļūšanu par lapsu fermera sievu, ir centusies iegūt izglītību un izsisties, bet tā īsti tas viņai nav izdevies, un rezultātā viņa tagad īpaši neiederas tajā vidē, kurā viņai jādzīvo. Viņa cenšas uzņemties tādus darbus, kādus no viņas negaidītu, un līdz ar to mazpilsētā tiek uzskatīta par labākajā gadījumā dīvaini. Meita noteikti ir atsitusies mātē, turklāt viņa pārstāv jaunāku, atbrīvotāku paaudzi, kura brīvāk sadzīvo ar savu seksualitāti un mazāk pieklusina pasauli. Taču vienlaikus Džubilī mazpilsēta galīgi nav viena no progresīvākajām vietām visā Kanādā, un līdz ar to cilvēkiem tajā joprojām ir diezgan svarīgi dzīvot "pareizi", tā, kā to no viņiem prasa sabiedrība. Un jautājums ir par to, vai Delai būs pa spēkam, kad viņa izaugs, uzdrīkstēties iet pašai savu ceļu, vai arī viņu piemeklēs normālas turienes sievietes liktenis - grūtniecība no kāda lauķa ar "shotgun wedding" kā loģiskākajām sekām, un gluži parasta dzīve.
Īsti par novelēm šos stāstus es laikam gan nesauktu, taču salīdzinoši ar iepriekš lasīto "Dear Life" šī grāmata sastāv no tradicionālākas formas stāstiem, vienlaikus - ar lielu uzsvaru uz atbrīvošanās no sabiedrības uzspiestajiem šabloniem. Nē, es nejūtos kļuvis par pārmērīgo Manro daiļrades cienītāju - kā tas vispār Nobela prēmētajai literatūrai ir raksturīgi, viņa man šķiet drusku par smagnēju un nomācošu, bet atzīt to, ka tā ir laba lasāmviela, personīgās sajūsmas trūkums man neliedz.
Dela (līdzīgi kā pati autore) uzaug mazpilsētā kaut kur Kanādas Ontario provinces Dienvidos. Viņas mamma ir sieviete, kura dzīvē ir centusies sasniegt kaut ko vairāk par kļūšanu par lapsu fermera sievu, ir centusies iegūt izglītību un izsisties, bet tā īsti tas viņai nav izdevies, un rezultātā viņa tagad īpaši neiederas tajā vidē, kurā viņai jādzīvo. Viņa cenšas uzņemties tādus darbus, kādus no viņas negaidītu, un līdz ar to mazpilsētā tiek uzskatīta par labākajā gadījumā dīvaini. Meita noteikti ir atsitusies mātē, turklāt viņa pārstāv jaunāku, atbrīvotāku paaudzi, kura brīvāk sadzīvo ar savu seksualitāti un mazāk pieklusina pasauli. Taču vienlaikus Džubilī mazpilsēta galīgi nav viena no progresīvākajām vietām visā Kanādā, un līdz ar to cilvēkiem tajā joprojām ir diezgan svarīgi dzīvot "pareizi", tā, kā to no viņiem prasa sabiedrība. Un jautājums ir par to, vai Delai būs pa spēkam, kad viņa izaugs, uzdrīkstēties iet pašai savu ceļu, vai arī viņu piemeklēs normālas turienes sievietes liktenis - grūtniecība no kāda lauķa ar "shotgun wedding" kā loģiskākajām sekām, un gluži parasta dzīve.
Īsti par novelēm šos stāstus es laikam gan nesauktu, taču salīdzinoši ar iepriekš lasīto "Dear Life" šī grāmata sastāv no tradicionālākas formas stāstiem, vienlaikus - ar lielu uzsvaru uz atbrīvošanās no sabiedrības uzspiestajiem šabloniem. Nē, es nejūtos kļuvis par pārmērīgo Manro daiļrades cienītāju - kā tas vispār Nobela prēmētajai literatūrai ir raksturīgi, viņa man šķiet drusku par smagnēju un nomācošu, bet atzīt to, ka tā ir laba lasāmviela, personīgās sajūsmas trūkums man neliedz.
2016-11-21
comments powered by Disqus