Who Do You Think You Are
Oficiāli šī grāmata skaitās esam stāstu krājums, taču es to diezgan izteikti lasīju kā romānu. Patiesībā gan tam nav sevišķas nozīmes - grāmatu veido atsevišķas epizodes vienas sievietes dzīvē, un tā īsti autore necenšas izstāstīt, kas ir norisinājies starp šīm epizodēm. Proti, tu vai nu šo grāmatu uzskati par stāstu apkopojumu iz Rouzas dzīves vai arī par brīvas formas romānu par šīs pašas Rouzas dzīvi. Gala rezultāts ir viens un tas pats.
Šī ir trešā Elisas Manro grāmata, ko esmu lasījis, un jāsaka - tās visas ir itin līdzīgas. Viņas varones (šķiet, ka viņa reti kad raksta no vīrieša pozīcijas) ir kaut kur Kanādas laukos augušas sievietes, kuru agrīnā bērnība aizritējusi pirms Otrā Pasaules kara (gluži kā autoreiz) kaut kur Ontario (gluži kā autorei). Rouzu un viņas pusbrāli galvenokārt audzina Flo, kas Rouzai ir audžumāte, bet Braienam - māte. Tēvs itin ātri mirst, un lielā mērā Rouzai pašai nākas cīnīties par savu vietu zem saules. Protams, ka ģimene ir trūcīga, Flo turklāt ir gaužām neizglītota sieviete, bet Rouzai ir gana daudz talantu un ambīciju, lai viņa spētu izsisties.
Protams, tas nebūtu nenozīmē, ka viņas dzīve būs veiksmīga - tas nav īsti Manro jājamzirdziņš - rakstīt par cilvēkiem, kuriem sanāk. Rouzas laulība ar Patriku ir tukša un nesaskanīga, viņas mēģinājumi uzsākt kādu ārpuslaulības sakaru ir labākajā gadījumā saucami par ļoti neveiksmīgiem un neveiklību pilniem. Pati Rouza tikām kļūst par trešās šķiras aktrisi. Un tā nu viņas dzīve rit, audžumāte noveco, līdz nonāk pansionātā, mīlestības un darbi nāk un iet, un... nekas.
Ko man ir grūti saprast attiecībā uz Manro prozu - tās trīs viņas grāmatas, ko es esmu izlasījis, ir pārāk līdzīgas viena otrai. Varones ir līdzīgas, situācijas ir līdzīgas, darbības vides ir līdzīgas, un es tā īsti nesaprotu - vai literatūrā arī darbojas tas princips kā rokmūzikā, ka konkrēta mākslinieka cienītāji ir pieraduši pie tā, ka konkrētais autors raksta vien un to pašu atkal un atkal (kā to, piem., dara AC/DC). Man laikam pret šādu piegājienu ir diezgan zema tolerance, līdz ar to nav pārsteidzoši, ka šī nu jau kārtējā viņas grāmata mani sevišķi neaizrāva. Un vai lasīšu šo autori vēl, ļoti šaubos (patiesībā jau arī šo grāmatu izlasīju vien tālab, ka svētdienā, kad to sāku lasīt, man bija bezinterneta diena, un grāmata jau bija kaut kad iepriekš nonākusi manā Kindlā).
Šī ir trešā Elisas Manro grāmata, ko esmu lasījis, un jāsaka - tās visas ir itin līdzīgas. Viņas varones (šķiet, ka viņa reti kad raksta no vīrieša pozīcijas) ir kaut kur Kanādas laukos augušas sievietes, kuru agrīnā bērnība aizritējusi pirms Otrā Pasaules kara (gluži kā autoreiz) kaut kur Ontario (gluži kā autorei). Rouzu un viņas pusbrāli galvenokārt audzina Flo, kas Rouzai ir audžumāte, bet Braienam - māte. Tēvs itin ātri mirst, un lielā mērā Rouzai pašai nākas cīnīties par savu vietu zem saules. Protams, ka ģimene ir trūcīga, Flo turklāt ir gaužām neizglītota sieviete, bet Rouzai ir gana daudz talantu un ambīciju, lai viņa spētu izsisties.
Protams, tas nebūtu nenozīmē, ka viņas dzīve būs veiksmīga - tas nav īsti Manro jājamzirdziņš - rakstīt par cilvēkiem, kuriem sanāk. Rouzas laulība ar Patriku ir tukša un nesaskanīga, viņas mēģinājumi uzsākt kādu ārpuslaulības sakaru ir labākajā gadījumā saucami par ļoti neveiksmīgiem un neveiklību pilniem. Pati Rouza tikām kļūst par trešās šķiras aktrisi. Un tā nu viņas dzīve rit, audžumāte noveco, līdz nonāk pansionātā, mīlestības un darbi nāk un iet, un... nekas.
Ko man ir grūti saprast attiecībā uz Manro prozu - tās trīs viņas grāmatas, ko es esmu izlasījis, ir pārāk līdzīgas viena otrai. Varones ir līdzīgas, situācijas ir līdzīgas, darbības vides ir līdzīgas, un es tā īsti nesaprotu - vai literatūrā arī darbojas tas princips kā rokmūzikā, ka konkrēta mākslinieka cienītāji ir pieraduši pie tā, ka konkrētais autors raksta vien un to pašu atkal un atkal (kā to, piem., dara AC/DC). Man laikam pret šādu piegājienu ir diezgan zema tolerance, līdz ar to nav pārsteidzoši, ka šī nu jau kārtējā viņas grāmata mani sevišķi neaizrāva. Un vai lasīšu šo autori vēl, ļoti šaubos (patiesībā jau arī šo grāmatu izlasīju vien tālab, ka svētdienā, kad to sāku lasīt, man bija bezinterneta diena, un grāmata jau bija kaut kad iepriekš nonākusi manā Kindlā).
2018-02-01
comments powered by Disqus