Letters de mon moulin

Alfonsa Dodē vārds man līdz šim bijis pilnīgi svešs, taču šobrīd izskatās, ka sanāks ar to iepazīties drusku labāk, jo atklājās, ka manā rīcībā esošajā franču valodu klāstā viņš ir pārstāvēts itin vērienīgi. Dodē popularitāti atnesa tieši šī konkrētā grāmata - "Vēstules no manām dzirnavām", kas viņu padarīja slavenu visā Francijā. Ekspertuprāt, tieši agrīnie darbi arī ir spožākie autora karjerā, bet par to man pagaidām pāragri spriest, jo neko citu jau lasījis neesmu.

"Vēstules no manām dzirnavām" ir daļēji autobiogrāfisks darbs, nosacīts epistolārs romāns, kam par pamatu kļuva Dodē publikācijas presē, vēstot vairāk vai mazāk izdomātus atgadījumus iz Provansas laukiem, tādējādi autors kļuva par tādu kā šī Francijas reģiona trubadūru, tā skaistumu un jo īpaši - vienkāršo lauku cilvēku apdziedātāju, pretstatā lielajai un samaitātajai Parīzei. Sirdsšķīsti cilvēki, kuriem dzīvē ir kas svarīgāks kā tikai nauda un sekss, stāsti par vienkāršiem kazu īpašniekiem (eh, pat Vecais Kraķis būtu priecīgs), mācītājiem, par vīru ar zelta smadzenēm un tā tālāk. Reizēm pamācoši, reizēm mazliet sarkastiski, jo īpaši, kas attiecās uz pagrimušajām lielpilsētām. Nekas īpaši vairāk kā teiku krājums šī grāmata nav, un droši vien arī autors to kā neko sevišķi lielāku nebija iecerējis, mazliet te jau ieskanās tēma, kas vēlākā Dodē daiļradē iegūs svarīgāku lomu - kritiskā attieksme pret visu ar ebrejiem saistīto, bet lielākoties grāmata ir vairāk provansofīliska nekā jebkas cits (pats Dodē arī reālajā dzīvē cītīgi esot uzspēlējis savu saistību ar šo reģionu, kas lielā mērā bija izdomāta). Neteikšu, ka tā būtu pati aizraujošākā lasāmviela, ar ko man nācies saskarties (un to lasīt, stāvot pūlī un gaidot Rammstein koncerta sākumu, bija pavisam dīvaina pieredze), bet tīri kā līdzeklis valodas praktizēšanai nav slikts variants.
2019-08-08
7.0
comments powered by Disqus