Kazhes pierakstu burtnīca

Neviens tā īsti skaidri nezina, kad un kā Kraķis nonāca Vecakmenē. Jau daudzas ziemas viņš te mājo, un tikai retais spēj izsekot visai tai dzīvo radību plūsmai, kas ieplūst pilsētā un izplūst no tās gan virzienā uz Impēriju, gan uz visām pārējām pusēm, kur vēl joprojām valda tumšie (un ne tik tumšie) spēki. Tik retais piedzīvotājs Vecakmenē uzturas ilgstoši - ticamākajā variantā vairāk kā dažas ekspedīcijas uz zonu viņš nepārdzīvo, kļūstot par upuri kādam no tiem radījumiem, par kuriem pat Lielā Padomju enciklopēdija ne nieka nezina, bet gadās arī tādi piedzīvotāji, kam izdodas ātri kļūt bagātam un slavenam, un pēc piedzīvotāja gaitu beigām iegādāties kādu muižu ar pāris simtiem dzimtscilvēku kādā attālā Impērijas nostūrī.

Katrs fakts, katrs krikumiņš informācijas, kas pieejama par Kraķa biogrāfiju, ir jāvērtē ar kritisku aci un jāmēģina saprast - kuram tas ir izdevīgi un no kuras debespuses nāk šīs baumas. Laikmetā, kad rakstīt prot vien retais, bet dažādas burvestības pieprot pat vairums mājlopu, tu nevari ticēt nevienam un vienmēr drošākais variants ir pieņemt, ka visi tevi melo un ka valdībā ir tikai blēži, kurus visus vajadzētu pakārt. Līdz ar to ik vārds, ko te lasīsi, ir vērtējams ar piesardzību, salīdzināms ar oficiālajām hronikām un pretnostatāms citos avotos lasītajam.

Kraķis ir vecs, par to šaubu nav. Cik tieši vecs, to jau saprast ir grūtāk. Ja var ticēt pašam Kraķim, tad katru gadu viņš kļūst vecāks par diviem vai pat par trīs gadiem. Ja ņem vērā, ka rūķiem pateikt gadus jau tāpat ir grūti, jo pēc koksnes gredzeniem tur neko nepateiksi pat galvas nociršanas gadījumā, jāsamierinās ar to, ka precīzāka veida kā "vecs" viņa gadu raksturošanai nevar būt. Viņam pašam patīk stāstīt par savu pieredzi Septiņu armiju kaujā Lielā Tēvijas kara ietvaros un dižoties ar tajā gūtajiem ordeņiem, bet zināms, kā ir ar tiem veterāniem un viņu vecumiem. Ļaunas mēles ir arī teikušas, ka Kraķis tajā kaujā tiešām piedalījās, taču fašistu pusē, līdz ar to diži pamata lepoties neesot. Kā lai arī nebūtu, Kraķis vai nu ir karojis vai arī nav, bet vismaz no ieročiem viņš šo to saprot, ilgus gadus būdams kalēju ģildē.

Vēl mazāk skaidrības ir par Kraķa privāto dzīvi. Arī tur ir dzirdētas dažādas leģendas. Populārākā no tām vēsta, ka jaunības gados, pirms viņš kļuva nīgrs un cinisks, Kraķis bija iemīlējies elfu princesē, bet tā viņa atraidījusi ar vārdiem, ka viņa ir pēc elfu standartiem devītnieks, bet viņš pat pēc daudz zemākajiem rūķu kritērijiem vairāk kā uz švaku sešinieku nevelk, un tādam elfu princeses sirdī vieta nekad neatradīsies, lai labāk viņš iet meklēt laimi goblinu publiskajos namos. Un tā Kraķis arī esot darījis, nākot pie secinājuma, ka par skaidru naudu pirkta mīlestība ir visgodīgākā. Cita versija šim stāstam gan ir diezgan atšķirīga - ir dzirdēta arī versija, ka patiesībā ilgas lenkšanas rezultātā Kraķim tomēr elfu princesi bija izdevies savaldzināt, apprecēt un pat tikt pie vairākiem vidēji izskatīgiem bērneļiem, taču tad arvien vairāk bija izpaudusies Kraķa nosliece uz brandavīnu, kā rezultātā princese ar visiem bērniem bija atgriezusies pie vecākiem un nozvērējusies nekad vairs pat virsū nevienam rūķim neskatīties. Un šo pārdzīvojumu rezultātā Kraķis bija nonācis jau piesauktajos goblinu publiskajos namos. Pats Kraķis par jūtām runā nelabprāt un vien pēc lielāka brāgas patēriņa, bet tad viņa runa ir neskaidra un pārmērīgi tēlaina, lai no tās varētu izlobīt kaut vienu faktu.

Itin daudz toties ir zināms par Kraķa pēdējo piedzīvojumu. Pavadot lielāko daļu savu dienu Vecakmenes krogū, stāstot katru reizi citus savus pagātnes piedzīvojumus par to, kā viņš bija gandrīz, gandrīz kļuvis stāvus bagāts un nopircis impērijas provinci vai divas, bet neveiksmīgas apstākļu sakritības rezultātā tomēr palicis bešā un apmānīts, Kraķis bija dzirdējis baumas par kādu torni uz Dienvidiem no Vecakmenes, kur piedzīvotāji esot nogalinājuši milzīgu cilvēkēdāju tārpu un par mata tiesu izbēguši no nāves. Vārdu savienojums "milzīgs cilvēkēdājs tārps" Kraķim atgādināja vienu no viņa bijušajām draudzenēm, tāpēc viņš pieteicās doties nākamajā ekspedīcijā uz šo torni, lai izpētītu, vai tārpam gadījumā nav māsa.

Ekspedīcijā viņi gāja četratā. Par kompāniju Kraķis galīgi nebija sajūsmā - zaglīgs ielu muzikants, izbijis karavīrs - lielceļa laupītājs un sieviete - pusdēmons. Kraķim vienmēr bija krituši uz nerviem visādi sliņķi, kas nejaudā strādāt godīgu darbu un tik vien kā blandās pa pasauli (kā pats Kraķis ilgus gadus), un vispār tie jaunieši, kas neciena tradīcija, pavirši apietas ar amatnieku rūpīgi veidotiem ieročiem un ņem un nomirst, kur pagadās, galīgi viņu nesajūsmināja. Taču vienlaikus Kraķis apzinājās, ka viņam riebās pilnīgi visas dzīvas būtnes, līdz ar to šie konkrētie biedri nebija ne par mata tiesu sliktāki kā jebkuri citi kompanjoni, bet vienatnē doties garākās ekspedīcijās ārpus impērijas robežām vispār nav prātīga padarīšana. Viens no biedriem, kuru vārdus Kraķis nepacentās iegaumēt, tāpēc arī šeit ērtības labad viņi tiks saukti par Muzikantu, Bandītu un Dēmoni, iepriekš jau bija tornī bijis, taču ceļu iegaumējis nebija. Pusceļā uz torni atradās raktuves, kurās Dēmone nolīga vietējo dīkdieni, lai parāda piedzīvotājiem ceļu uz torni. Arī šim dīkdienim bija pašam savs vārds, bet ja jau Kraķis pat ceļabiedrus nemācēja vārdā saukt, tad tādam pusvergam par šādu godu pat sapņot nenāktos, tāpēc sauksim viņu par "Ei, tu!" jeb Ei-tu. Tā, protams, nebija Kraķa nauda, bet apstāklis, ka par gida pakalpojumu Dēmone Eitum piedāvāja divus zelta gabalus, Kraķim nešķita normāls. Tik vieglprātīga apiešanās ar līdzekļiem galīgi nebija viņa gaumē. Labi, ka vismaz ceļu Ei-tu patiešām zināja, un itin drīz ceļinieki nonāca pie izslavētā torņa.

Iekļūšana tornī gan radīja sarežģījumus, jo tajā bija iebarikadējušies goblini. Vai nu iepriekšējā vakarā krogā visi bija pavairāk ielējuši sevī vai arī šī vienkārši bija slikta diena, bet nebija tālu no tā, lai pat pa durvīm iekšā netikusi, četrotne atdotu galus. Te nu bija labi, ka kompānijā bija paķēries līdzi Muzikants, kura repertuārs bija tik ļoti pliekans un salkanām frāzēm pilns, ka pat goblinu notrulinātajām smadzenēm tas bija par skarbu un viņi ņēma un atslēdzās. Tad, ignorējot jebkādus godīgas cīņas principus, brašā četrotne noslaktēja aizmigušos pretiniekus un devās iekšā tornī. Pie ieejas tornī, ja kas, bija piekārts milzīgā cilvēkēdājtārpa līķis, un Kraķis varēja atzīt - to no lielāka attāluma nudien varētu sajaukt ar vienu no viņa bijušajām draudzenēm. Viņiem šķiroties, viņas dzīvības līmenis arī nebija augstāks kā šim tārpam. Tā vismaz Kraķis apgalvoja, kas varēja būt arī tukša lielība - iespējams, viņš ne reizes nebija attiecības izbeidzis, nogalinot draudzeni, lai arī pats apgalvoja, ka citas šķiršanās formas viņam esot nepieņemamas.

Kā lai arī nebūtu, goblini bija gar zemi un piedzīvotāji bija tornī iekšā. Ieejas vārtos gan viņus sagaidīja dīvainas hologrammas vai kas tamlīdzīgs, kur divas runājošas galvas pavēstīja, cik gan slikta ir doma apmeklēt šo torni. Galvas piederēja kādreizējiem pils valdniekiem, kuru precīzus vārdus Kraķim iegaumēt neizdevās, bet viens laikam bija Zoltāns vai varbūt Zlatans, bet otrs - noteikti uz burta R, nav jau svarīgi. Kraķi mazāk satrauca tas, kas tās par hologrammām un cik ļoti jāieklausās to brīdinājumos, kā apstāklis, ka šie divi vīrieši bija kādreiz kopīgi valdījuši. Kraķim bija ļoti neliberāli uzskati attiecībā uz seksuālajām minoritātēm, gluži tāpat kā visos citos jautājumos, līdz ar to šajā brīdī viņa galvā uzplaiksnīja doma: "Esam iepērušies pidaru midzenī!" Taču skaļi viņš to neteica, jo arī tajos laikos sava deva politkorektuma pastāvēja.

Torņa hallē bija diezgan daudz asiņu, bet par tām neviens nelikās ne zinis, tā vietā pārmeklējot goblinu līķus - liemeņu apčamdīšana šajā pasaulē vienmēr turēta augstā godā. Neko daudz vērtslietu viņiem gan atrast neizdevās, toties virtuvē viņi atrada dažus vērtīgus traukus, bet troņu zālē, pateicoties Muzikanta attapībai, plāksnes ar maģiskām rūķu rūnām. Vēl jau viņi būtu varējuši ar kādu uzkauties, bet laupījums šķita tāpat gana vērtīgs un diennakts stunda vēla, tālab piedzīvotāji devās vien atpakaļ uz Vecakmeni, pa ceļam marķējot noieto maršrutu, lai nevajadzētu arī nākamajā reizē ņemt līdzi kādu Ei-tu. Rūnas izrādījās tik vērtīgas, ka vairākas nākamās dienas Kraķis pavadīja skurbumā, bet pēc kārtīgas izgulēšanās izlēma, ka jāaiziet to torni izpētīt kārtīgāk, jo neko daudz tā telpas pirmajā reizē izstaigātas nebija.

Nākamajā reizē gājēju pulciņš salasījās vēl lielāks - šoreiz no torņa apmeklējuma atturējās Muzikants, kuram bija jāuzstājas pilsētas svētkos, toties viņa vietā nāca Pagāns un Palaistuve. Tā kā iepriekšējā reizē bija novērots, ka torņa otrajā stāvā mitinās asinssūcošas žurklapsenes, bija izlemts apgādāties ar kādām liekām asinīm, kuras noziedot mošķiem, lai nebūtu jāziedo savējās. Kraķis un Dēmone katrs apgādājās ar kazu, kurām bija paredzēts notecināt asinis. Lopiņiem arī vārdi bija piešķirti tādi, ka nākotnes perspektīvas saulainas nerādījās - Gaļa un Sojšliks. Varēja, protams, atkal paķert kādu pamuļķi no raktuvēm, tomēr labu personīgo attiecību saglabāšanas ar līdzcilvēkiem labad tā netika darīts. Pa šo laiku tornī bija notikušas pārmaiņas - goblinu vietā bija ieperinājušies kādi vēl garīgi atpalikušāki radījumi, šķiet, ka saukti par troglodītiem. Un vēl tur atradās pāris kustīgu skeletu. Un milzīgs indīgs puņķis. Visi šie neradījumi tika nokauti, bet nekāds aizraujošais piedzīvojums tāpat nesanāca, lai arī Kraķis visu laiku atkārtoja: "Man pajāt, ejam uz priekšu!" Galvenais guvums šajā reizē bija milzīga pūķāda, kura tika pārnesta uz pilsētu, kas bija smags un laikietilpīgs pasākums. Par kazu upurēšanu žurklapsenēm neviens nebija atcerējies, rezultātā tās arī atgriezās pilsētā. Bet smagā nesiena laikā Kraķi piemeklēja negaidīta atklāsme - viņš secināja, ka piedzīvojumu meklēšana ir sūds, ne nodarbe. Neko citu kā galu tu tur neatradīsi, un vēl jānēsā smagas pūķādas cauri mežam. Tikām tāda kaza ir teicams mājlops - vienkāršs uzturēšanā, lēts iegādē, dod pienu, kas tev paver iespēju pievērsties siera siešanai. Un tā nu notika, ka Kraķis par lielāko daļu savu līdzekļu iegādājās kārtīgu kazu ganāmpulku un piedzīvojumos vairs negāja, kas viņam, protams, netraucēja krogū kritizēt visus aktīvos piedzīvotājus kā nemākuļus un kad kāds neatgriezās no ekspedīcijas, šūpot galvu ar vārdiem: "Es taču viņus brīdināju, ka tā notiks!" Jo, kā zināms, gudri dirst nav malku cirst!