Oblomovs
Tā nu ir sanācis, ka Ivana Gončarova slavenāko darbu - romānu "Oblomovs" lasījis neesmu, tik vien kā fragmentus krievu valodas stundās kaut kad deviņdesmito gadu vidū. Protams, ar grāmatas sižetu kaut cik pazīstams biju, līdz ar to gluži kā pilnīgs nezinītis uz teātri negāju.
Par ko īsti ir "Oblomovs"? Sižeta atstāstījums sanāktu aptuveni sekojošs: paplucis aristokrāts grimst slinkumā un pat īsti nevar sadūšoties izkāpt no gultas. Viņa kalps Zahars ir tikai par mata tiesu aktīvāks par savu saimnieku, toties drusku lielāko dzīvelīgumu viņš kompensē ar netīrību un zaglīgumu. Tikām Oblomovs teorētiski ir ļoti pozitīvs cilvēks, taču neaprakstāmi neizlēmīgs un apveltīts ar izcilu gribasspēka trūkumu. Viņam ir tikai viens īsts draugs - pusvācietis Štolcs, kurš mēģina Oblomovu izvilkt laukā no viņa bezcerīgās miega pilnās rutīnas, kā rezultātā Oblomovs iepazīstas ar Olgu Sergejevnu un viņā iemīlas. Taču skaidrs, ka ilgtermiņā no šīs mīlestības nekas labs nevar sanākt, jo Oblomovs ir drīzāk amēba nekā cilvēks.
Nezinu, kā ir tajās reizēs, kad Oblomovu atveido Gundars Āboliņš, bet manis skatītajā variantā ar Ģirtu Krūmiņu galvenajā lomā viņa varonis ievērojami nobāl uz Viļa Daudziņa atveidotā Zahara fona, iespējams, tādēļ, ka Oblomovs šajā izrādē ir vienīgais personāžs, kurš tiek atveidots zināmā mērā reālistiski - bez pārmērīgas uzspēlēšanas un krāsu sabiezināšanas, cik dīvaini tas lai arī neizklausītos - vismaz viņš lielākoties šķiet mazāk traks nekā citi ļaudis viņam apkārt.
Kas par izrādi būtu jāatzīst - tā šim saturam ir pārāk gara, teju četrām stundām satura īsti nepietiek, vai pareizāk - sāk apnikt, un man nav īsti skaidrs, kālab izrādē bija vajadzīgi vairāki personāži, kas parādījās tikai vienā ainā (jo īpaši tas attiecas uz mazo puiku, kas atveido Oblomovu viņa sapnī par bērnību)
Vai izrāde mani motivēja domāt un pārdomāt, mēģināt savā dzīvē izskaust oblomovismus? Par laimi, ar to nu jau kādu laiku nodarbojos tāpat, tā ka - nav tik traki. Vienlaikus galvenais secinājums tagad ir, ka grāmatu gan vajadzētu izlasīt. Un ka vispār - ir jālasa, lai grāmatas neapklājas ar putekļiem un man nenāktos melot, apgalvojot, ka es "rakstu".
Par ko īsti ir "Oblomovs"? Sižeta atstāstījums sanāktu aptuveni sekojošs: paplucis aristokrāts grimst slinkumā un pat īsti nevar sadūšoties izkāpt no gultas. Viņa kalps Zahars ir tikai par mata tiesu aktīvāks par savu saimnieku, toties drusku lielāko dzīvelīgumu viņš kompensē ar netīrību un zaglīgumu. Tikām Oblomovs teorētiski ir ļoti pozitīvs cilvēks, taču neaprakstāmi neizlēmīgs un apveltīts ar izcilu gribasspēka trūkumu. Viņam ir tikai viens īsts draugs - pusvācietis Štolcs, kurš mēģina Oblomovu izvilkt laukā no viņa bezcerīgās miega pilnās rutīnas, kā rezultātā Oblomovs iepazīstas ar Olgu Sergejevnu un viņā iemīlas. Taču skaidrs, ka ilgtermiņā no šīs mīlestības nekas labs nevar sanākt, jo Oblomovs ir drīzāk amēba nekā cilvēks.
Nezinu, kā ir tajās reizēs, kad Oblomovu atveido Gundars Āboliņš, bet manis skatītajā variantā ar Ģirtu Krūmiņu galvenajā lomā viņa varonis ievērojami nobāl uz Viļa Daudziņa atveidotā Zahara fona, iespējams, tādēļ, ka Oblomovs šajā izrādē ir vienīgais personāžs, kurš tiek atveidots zināmā mērā reālistiski - bez pārmērīgas uzspēlēšanas un krāsu sabiezināšanas, cik dīvaini tas lai arī neizklausītos - vismaz viņš lielākoties šķiet mazāk traks nekā citi ļaudis viņam apkārt.
Kas par izrādi būtu jāatzīst - tā šim saturam ir pārāk gara, teju četrām stundām satura īsti nepietiek, vai pareizāk - sāk apnikt, un man nav īsti skaidrs, kālab izrādē bija vajadzīgi vairāki personāži, kas parādījās tikai vienā ainā (jo īpaši tas attiecas uz mazo puiku, kas atveido Oblomovu viņa sapnī par bērnību)
Vai izrāde mani motivēja domāt un pārdomāt, mēģināt savā dzīvē izskaust oblomovismus? Par laimi, ar to nu jau kādu laiku nodarbojos tāpat, tā ka - nav tik traki. Vienlaikus galvenais secinājums tagad ir, ka grāmatu gan vajadzētu izlasīt. Un ka vispār - ir jālasa, lai grāmatas neapklājas ar putekļiem un man nenāktos melot, apgalvojot, ka es "rakstu".
2014-04-01
comments powered by Disqus