Aģentūra
Šaubu, vajag vai nevajag iegādāties "Aģentūru", man nebija nemaz. Protams, kaut kādā mērā es esmu JRT fanu puika, bet ne tikai tāpēc. Šajos dīvainajos apstākļos teātra atbalstīšana man šķiet esam tāds kā pienākums - esmu jau par šo tēmu izteicies, bet atkārtošu atkal un atkal: vēlos, lai tajā brīdī, kad kultūras iestādes atkal varēs vērt vaļā savas durvis, mēs neattaptos pasaulē, kur tev ir izvēle starp muzikālām komēdijām un nemuzikālām komēdijām. Līdz ar to man nebija obligāti jāgaida, ka Hermanis būs kavā atradis spēcīgākas kārtis kā Tarkovskim. Jā, protams, daudz lētāk ir uz mēnesi abonēt Netflix un tur tev būs plaša izvēle, Holivudas aktieri un liels budžets, bet ne par to ir šis stāsts - jo ne jau Raienu Goslingu es gribu redzēt nākamgad un aiznākamgad uz teātra skatuves. Un šī laikam būs tā reize, kad es neteikšu, ka šie jautājumi ir jārisina valstij un ka nav normāli šādu "pienākumu" - atbalstīt teātra māksliniekus - uzvelt cilvēkam parastajam. Es esmu tas, kurš ir sajūsmā par Gunu Zariņu, nevis Jānis Reirs - tāpēc tā ir tieši mana probēma. Labi, gana šādu atkāpju, pāreju pie seriāla.
Tātad, desmit sērijas, kas kopā veido apmēram 10 stundas ekrāna materiāla. Skatījāmies to 11 dienu garumā - jau uzreiz izlēmām, ka viena sērija dienā ir saprātīga deva, jo mērķis jau nav izraut visu cauri maksimāli ātri, lai būtu padarīts, viens vakars pa vidu izkrita, jo piedalījos kolektīvā vakariņu gatavošanā ar kolēģiem Budapeštā un Sanfrancisko (jā, šis laiks ir tieši tik dīvains, lai tu varētu ar cilvēkiem dažādās pasaules malās kopā cept kartupeļu pankūkas). Bija dienas, kad būtu prasījies noskatīties vēl vienu sēriju, un bija tādas, kad arī tā viena šķita par daudz. Seriālā, kuru Alvis Hermanis sauc par daudzsēriju mākslas filmu, tādējādi cenšoties to pozicionēt kā kaut ko pārāku par "Sirdsmīļo Moniku", piedalās visi JRT aktieri - gan "klasiķi", gan jaunie studenti. Tas, no vienas puses, dod iespēju atbilstošās situācijās iesaistīt vajadzīga vecuma aktierus, bet vienlaikus aktieru ir tik daudz, ka brīžiem rodas sajūta, ka saskaries ar vismaz agrākos laikos teātriem ļoti raksturīgu problēmu - katram aktierim vajag savu daudzumu darba, līdz ar to personāži vairojas kā kovids, un vismaz daļa no viņiem pretendē uz "Susuriņu balvu" - proti, atveido personāžus, kurus izstrīpojot laukā no scenārija, nemainītos pilnīgi nekas.
Neesmu īsti piefiksējis, vai tas šādi žanriski ir pieteikts, bet pirmās sērijas liek raksturojumam izmantot atslēgas vārdus "krimiķis" un "spriedze", taču ar katru nākamo sēriju šī noskaņa mainās, pamazām pārtopot par... attiecību drāmu (?). Ir brīži, kuros raksturojums "UgunsGrēks JRT faniem" nešķiet pilnīgi nevietā, tomēr ar prātu saprotu, ka banalitātē te ir sava deva pašironijas un ka nevajag to visu pārmērīgi ņemt par pilnu. Tas gan nemaina apstākli, ka sižeta līnija ar Taņu ir, iespējams, sliktākais, ko Hermanis savas karjeras laikā ir piedāvājis skatītājiem.
Mana attieksme pret šo seriālu ir aptuveni tikpat saraustīta kā pats seriāls. Ir lietas, vietas un tēli, kas sajūsmināja. Kaut kādā mērā jūtu cieņu pret seriāla veidotāju necenšanos par visām varītēm bīdīt uz priekšu centrālo sižeta līniju, dodoties reizēm ļoti interesantos sānsoļos (pat ja tie arī reizēm atbilst Susuriņa definīcijai, tie vismaz paliek atmiņā, kā piemēram, dubultais čīzburgers). Znotiņš ir labs. Isajeva un Linartes duets ir labs. Keišs un Daudziņš - mazliet par daudz kariķēti, bet kopumā plusos. Toms Harjo (Jāzeps) šajā seriālā ir spilgtākais no "jaunajiem". Renārs (Jānis Grūtups) ir tāds, kāds varētu būt bijis Kirils pirms gadiem piecpadsmit. Ir trāpīgas epizodes. Patika skaņu celiņš. Askētiskā melnbaltā estētika, protams, ka patika. Atsevišķi stopkadri no seriāla - mākslinieciski skaisti, izdrukājami. Teātra ēkas pielietojums - elegants. Atsauces uz 2020. gada vasaras reālijām - perfekti laikmetu datējošas, bet ne pārmērīgi uzbāzīgas. Jauno aktrišu tērpi - baisi seksīgi. Šajā konkrētajā elementā neko peļamu nesaskatu: manuprāt, rādīt skaistus ķermeņus, neatkarīgi no to dzimuma, ir ļoti pat ok, ja kas - arī jaunie puiši itin bieži te nav pārmērīgi apģērbti, un neko nepadarīsi, ka viņi nelīdzinās divdesmit piecus gadus vecam Andrim Keišam. Kas attiecas uz paaudžu pretrunām un tēmu par novecošanu, kā arī mēģinājumiem, to aizkavēt - atkal daži pluspunkti no manis. Sižeta atrisinājums? Varētu būt sliktāk, bet ne ideāls. Kaut kādā mērā, protams, simboliski, tomēr jūtams, ka Joņevs nav visu striķīšu savilkšanas kopā ģēnijs.
Galvenā emocija tomēr ir skaidra un nepārejoša. Es šos aktierus gribu redzēt teātrī uz skatuves, pilnā zālē, gribu pēc izrādes celties kājās un applaudēt. Pasniegt ziedus vai varbūt vafeļu torti. Gribu reizēm arī pēc izrādes būt vīlies vai aizkaitināts - gan par tās saturu, gan par cilvēkiem man apkārt. Ar "Aģentūru" Hermanis kaut kādā mērā paziņo, ka teātris ir miris un izvācies no telpām, lai tā vietā mitinātos Lāčplēša alus reklāmu autori, bet es tomēr ceru, ka tas nav uz visiem laikiem. Ļoti, ļoti ceru. Mani kaut kādā mērā priecē, ka ir tapis šāds vēsturisks dokuments, kur tu redzi viņus visus vienuviet: Broku, Zariņu, Keišu, Daudziņu, abas Kļaviņas, Āboliņu, Razumu, Isajevu, Krūmiņu (ja kas - dažas viņa ainas ir patiešām burvīgas!), Znotiņu. Arī Tropu, Krastu, Linarti (kuri īsti neatbilst JRT zelta paaudzes definīcijai). Un viņiem līdzās - jaunos, par kuriem 2020. gadā vēl neviens droši nezina, vai tur slēpjas kāda jauna Guna vai kāds jauns Vilis. Jā, te daudz ko var zākāt, te daudz ko var pelt - bet tā tomēr gluži nav, ka "te pilnīgi nekas nav noticis".
Nobeigumā: pēdējās dienās relatīvi daudz ir nācies lasīt, ko par "Aģentūru" soctīklos vēsta visdažādāko viedokļu paudēji. Es saprotu tos, kam patīk. Es saprotu tos, kam nepatīk. Bet es nesaprotu tos, kam nepatīk tāpēc, ka Hermanim ir nepareizi uzskati. Ir tikai ļoti specifiski izņēmumi, kuru gadījumā man šķiet ok teikt: "Negribu neko zināt par šī cilvēka mākslu, jo man viņš nepatīk kā cilvēks." Piemēram, es neietu uz Ādolfa Hitlera gleznu izstādi. Droši vien arī nepirktu Čārlza Mensona labāko dziesmu izlasi. Bet Alvis Hermanis, cik man zināms, ir tikai cilvēks, kura uzskati pēdējos gados ir izteikti pārsviedušos uz konservatīvo pusi, un tas man nešķiet pietiekams iemesls, lai ikvienu viņa darbu uzreiz uzskatītu par trampisma propagandu, un katrā niansē censtos saskatīt (nepamatotu) liberālisma kritiku.
Tātad, desmit sērijas, kas kopā veido apmēram 10 stundas ekrāna materiāla. Skatījāmies to 11 dienu garumā - jau uzreiz izlēmām, ka viena sērija dienā ir saprātīga deva, jo mērķis jau nav izraut visu cauri maksimāli ātri, lai būtu padarīts, viens vakars pa vidu izkrita, jo piedalījos kolektīvā vakariņu gatavošanā ar kolēģiem Budapeštā un Sanfrancisko (jā, šis laiks ir tieši tik dīvains, lai tu varētu ar cilvēkiem dažādās pasaules malās kopā cept kartupeļu pankūkas). Bija dienas, kad būtu prasījies noskatīties vēl vienu sēriju, un bija tādas, kad arī tā viena šķita par daudz. Seriālā, kuru Alvis Hermanis sauc par daudzsēriju mākslas filmu, tādējādi cenšoties to pozicionēt kā kaut ko pārāku par "Sirdsmīļo Moniku", piedalās visi JRT aktieri - gan "klasiķi", gan jaunie studenti. Tas, no vienas puses, dod iespēju atbilstošās situācijās iesaistīt vajadzīga vecuma aktierus, bet vienlaikus aktieru ir tik daudz, ka brīžiem rodas sajūta, ka saskaries ar vismaz agrākos laikos teātriem ļoti raksturīgu problēmu - katram aktierim vajag savu daudzumu darba, līdz ar to personāži vairojas kā kovids, un vismaz daļa no viņiem pretendē uz "Susuriņu balvu" - proti, atveido personāžus, kurus izstrīpojot laukā no scenārija, nemainītos pilnīgi nekas.
Neesmu īsti piefiksējis, vai tas šādi žanriski ir pieteikts, bet pirmās sērijas liek raksturojumam izmantot atslēgas vārdus "krimiķis" un "spriedze", taču ar katru nākamo sēriju šī noskaņa mainās, pamazām pārtopot par... attiecību drāmu (?). Ir brīži, kuros raksturojums "UgunsGrēks JRT faniem" nešķiet pilnīgi nevietā, tomēr ar prātu saprotu, ka banalitātē te ir sava deva pašironijas un ka nevajag to visu pārmērīgi ņemt par pilnu. Tas gan nemaina apstākli, ka sižeta līnija ar Taņu ir, iespējams, sliktākais, ko Hermanis savas karjeras laikā ir piedāvājis skatītājiem.
Mana attieksme pret šo seriālu ir aptuveni tikpat saraustīta kā pats seriāls. Ir lietas, vietas un tēli, kas sajūsmināja. Kaut kādā mērā jūtu cieņu pret seriāla veidotāju necenšanos par visām varītēm bīdīt uz priekšu centrālo sižeta līniju, dodoties reizēm ļoti interesantos sānsoļos (pat ja tie arī reizēm atbilst Susuriņa definīcijai, tie vismaz paliek atmiņā, kā piemēram, dubultais čīzburgers). Znotiņš ir labs. Isajeva un Linartes duets ir labs. Keišs un Daudziņš - mazliet par daudz kariķēti, bet kopumā plusos. Toms Harjo (Jāzeps) šajā seriālā ir spilgtākais no "jaunajiem". Renārs (Jānis Grūtups) ir tāds, kāds varētu būt bijis Kirils pirms gadiem piecpadsmit. Ir trāpīgas epizodes. Patika skaņu celiņš. Askētiskā melnbaltā estētika, protams, ka patika. Atsevišķi stopkadri no seriāla - mākslinieciski skaisti, izdrukājami. Teātra ēkas pielietojums - elegants. Atsauces uz 2020. gada vasaras reālijām - perfekti laikmetu datējošas, bet ne pārmērīgi uzbāzīgas. Jauno aktrišu tērpi - baisi seksīgi. Šajā konkrētajā elementā neko peļamu nesaskatu: manuprāt, rādīt skaistus ķermeņus, neatkarīgi no to dzimuma, ir ļoti pat ok, ja kas - arī jaunie puiši itin bieži te nav pārmērīgi apģērbti, un neko nepadarīsi, ka viņi nelīdzinās divdesmit piecus gadus vecam Andrim Keišam. Kas attiecas uz paaudžu pretrunām un tēmu par novecošanu, kā arī mēģinājumiem, to aizkavēt - atkal daži pluspunkti no manis. Sižeta atrisinājums? Varētu būt sliktāk, bet ne ideāls. Kaut kādā mērā, protams, simboliski, tomēr jūtams, ka Joņevs nav visu striķīšu savilkšanas kopā ģēnijs.
Galvenā emocija tomēr ir skaidra un nepārejoša. Es šos aktierus gribu redzēt teātrī uz skatuves, pilnā zālē, gribu pēc izrādes celties kājās un applaudēt. Pasniegt ziedus vai varbūt vafeļu torti. Gribu reizēm arī pēc izrādes būt vīlies vai aizkaitināts - gan par tās saturu, gan par cilvēkiem man apkārt. Ar "Aģentūru" Hermanis kaut kādā mērā paziņo, ka teātris ir miris un izvācies no telpām, lai tā vietā mitinātos Lāčplēša alus reklāmu autori, bet es tomēr ceru, ka tas nav uz visiem laikiem. Ļoti, ļoti ceru. Mani kaut kādā mērā priecē, ka ir tapis šāds vēsturisks dokuments, kur tu redzi viņus visus vienuviet: Broku, Zariņu, Keišu, Daudziņu, abas Kļaviņas, Āboliņu, Razumu, Isajevu, Krūmiņu (ja kas - dažas viņa ainas ir patiešām burvīgas!), Znotiņu. Arī Tropu, Krastu, Linarti (kuri īsti neatbilst JRT zelta paaudzes definīcijai). Un viņiem līdzās - jaunos, par kuriem 2020. gadā vēl neviens droši nezina, vai tur slēpjas kāda jauna Guna vai kāds jauns Vilis. Jā, te daudz ko var zākāt, te daudz ko var pelt - bet tā tomēr gluži nav, ka "te pilnīgi nekas nav noticis".
Nobeigumā: pēdējās dienās relatīvi daudz ir nācies lasīt, ko par "Aģentūru" soctīklos vēsta visdažādāko viedokļu paudēji. Es saprotu tos, kam patīk. Es saprotu tos, kam nepatīk. Bet es nesaprotu tos, kam nepatīk tāpēc, ka Hermanim ir nepareizi uzskati. Ir tikai ļoti specifiski izņēmumi, kuru gadījumā man šķiet ok teikt: "Negribu neko zināt par šī cilvēka mākslu, jo man viņš nepatīk kā cilvēks." Piemēram, es neietu uz Ādolfa Hitlera gleznu izstādi. Droši vien arī nepirktu Čārlza Mensona labāko dziesmu izlasi. Bet Alvis Hermanis, cik man zināms, ir tikai cilvēks, kura uzskati pēdējos gados ir izteikti pārsviedušos uz konservatīvo pusi, un tas man nešķiet pietiekams iemesls, lai ikvienu viņa darbu uzreiz uzskatītu par trampisma propagandu, un katrā niansē censtos saskatīt (nepamatotu) liberālisma kritiku.
2020-12-07
comments powered by Disqus