Atnāc mani vēl satikt
Ejot ārā no teātra pēc "Atnāc mani vēl satikt" noskatīšanās, dzirdēju divas jaunas dāmas pārspriežam iespaidus. "Es biju gaidījusi, ka izrāde būs vairāk par radīšanas procesu. Bet te - viss par vīriešiem, viss par vīriešiem." - "Tā ir, izrādēs par sievietēm vienmēr viss ir tikai par vīriešiem." Tāds, lūk, nesaudzīgs bija prasīgu skatītāju vērtējums par Alvja Hermaņa izrādi, kas veltīta ievērojamām divdesmitā gadsimta latviešu dzejniecēm.
Pirmais negaidītais elements šajā izrādē bija skaidrs jau līdz ar tās izziņošanu. Līdzās Elitai Kļaviņai un Sandrai Kļaviņai tajā piedalās Madara Rutkēviča un Agnese Rutkēviča, kuras primāri drīzāk ir dzejnieces, nekā aktrises, turklāt vēl arī ir dvīnes. Tieši viņas šajā izrādē arī atveido dzejnieces, turklāt - abas reizē vienu un to pašu dzejnieci. Skatuve ir veidota kā spogulis - simteriska no vidus, atveidojot drīzāk literatūrkritiķes darbistabu, nekā dzejnieces mitekli. Jāatzīst, tā gluži nav, ka es būtu sapratis, kāda bija šī pilnā spoguļa jēga - simetriskā skatuve, dvīnes, divas Kļaviņas (kuras gan nav viena otrai sevišķi līdzīgas). Vai tur bija kaut kas vairāk nekā stilīgs gājiens, lai izceltos?
Izrādē detalizētāk vai mazāk detalizēti notiek ieskats tādu dzejnieču kā Austra Skujiņa, Aspazija, Mirdza Ķempe, Velga Krile, Monta Kroma, Vizma Belševica (un vēl dažu, kuru vārdi man nav palikuši atmiņā) dzīvē un radošajā darbībā. Izrādes formāts īsumā - bezpersoniskās Kļaviņas atstāsta visādas lietas no kādas dzejnieces dzīves tādā formātā, it kā viņas būtu ar konkrēto dzejnieci bijušas personīgi pazīstamas. Ik pa laikam māsas Rutkevičas norunā kādu konkrētās dzejnieces darbu. Pirms epizodes par konkrēto dzejnieci Rutkevičas noģērbjas līdz apakšveļai, lai pārtaptu par nākamo tēlu. Izņemot to, ka viņām ir pievilcīgi augumi, nekādu izcilu pievienoto vērtību šai publiskās pārģērbšanās atkārtotai izpildīšanai nesaskatīju (lai gan, protams, šādās situācijās, sēdēt tuvu skatuvei, vienmēr ir pareizā izvēle). Kā jau šī teksta ievadā minēju, izrādē patiešām itin daudz tiek stāstīts par vīriešiem šo dzejnieču dzīvēs, kas man gan šķiet diezgan pašsaprotami, jo (atbilstoši manai seklajai izpratnei) milzīgs dzejas procents tāpēc jau arī rodas, ka kāds kādu mīl vai nemīl. Līdz ar to - šajā ziņā man pretenziju nav, bet tas galīgi nenozīmē, ka man šī izrāde būtu raisījusi sajūsmu.
Pretenzijas man pret šo izrādi ir galvenokārt par to, ka tā daudzas dažādas tēmas apskrāpē pa virspusi, nekam īsti nepievēršas (un patiesībā katrai nākamajai varonei uzmanības šķiet veltīts mazāk), un šī būtu tā reize, kad es varētu, atdarinot nopietnākus par sevi cilvēkus, vaicāt: kāds ir izrādes virsuzdevums? Ievērojot to, ka pēdējo gadu laikā ir bijis visai daudz izrāžu dažādos teātros par ievērojamu mākslas un kultūras darbinieku dzīvi, man galīgi nav skaidrs, ar ko šajā plejādē būtu izceļama "Atnāc mani vēl satikt". Tad jau es teiktu, ka Kultūras namā Daile skatītā "Veidenbaums un Veidenbaums", kas tiek prezentēta kā lekcija, nevis izrāde, šķita daudz veiksmīgāks projekts.
Pirmais negaidītais elements šajā izrādē bija skaidrs jau līdz ar tās izziņošanu. Līdzās Elitai Kļaviņai un Sandrai Kļaviņai tajā piedalās Madara Rutkēviča un Agnese Rutkēviča, kuras primāri drīzāk ir dzejnieces, nekā aktrises, turklāt vēl arī ir dvīnes. Tieši viņas šajā izrādē arī atveido dzejnieces, turklāt - abas reizē vienu un to pašu dzejnieci. Skatuve ir veidota kā spogulis - simteriska no vidus, atveidojot drīzāk literatūrkritiķes darbistabu, nekā dzejnieces mitekli. Jāatzīst, tā gluži nav, ka es būtu sapratis, kāda bija šī pilnā spoguļa jēga - simetriskā skatuve, dvīnes, divas Kļaviņas (kuras gan nav viena otrai sevišķi līdzīgas). Vai tur bija kaut kas vairāk nekā stilīgs gājiens, lai izceltos?
Izrādē detalizētāk vai mazāk detalizēti notiek ieskats tādu dzejnieču kā Austra Skujiņa, Aspazija, Mirdza Ķempe, Velga Krile, Monta Kroma, Vizma Belševica (un vēl dažu, kuru vārdi man nav palikuši atmiņā) dzīvē un radošajā darbībā. Izrādes formāts īsumā - bezpersoniskās Kļaviņas atstāsta visādas lietas no kādas dzejnieces dzīves tādā formātā, it kā viņas būtu ar konkrēto dzejnieci bijušas personīgi pazīstamas. Ik pa laikam māsas Rutkevičas norunā kādu konkrētās dzejnieces darbu. Pirms epizodes par konkrēto dzejnieci Rutkevičas noģērbjas līdz apakšveļai, lai pārtaptu par nākamo tēlu. Izņemot to, ka viņām ir pievilcīgi augumi, nekādu izcilu pievienoto vērtību šai publiskās pārģērbšanās atkārtotai izpildīšanai nesaskatīju (lai gan, protams, šādās situācijās, sēdēt tuvu skatuvei, vienmēr ir pareizā izvēle). Kā jau šī teksta ievadā minēju, izrādē patiešām itin daudz tiek stāstīts par vīriešiem šo dzejnieču dzīvēs, kas man gan šķiet diezgan pašsaprotami, jo (atbilstoši manai seklajai izpratnei) milzīgs dzejas procents tāpēc jau arī rodas, ka kāds kādu mīl vai nemīl. Līdz ar to - šajā ziņā man pretenziju nav, bet tas galīgi nenozīmē, ka man šī izrāde būtu raisījusi sajūsmu.
Pretenzijas man pret šo izrādi ir galvenokārt par to, ka tā daudzas dažādas tēmas apskrāpē pa virspusi, nekam īsti nepievēršas (un patiesībā katrai nākamajai varonei uzmanības šķiet veltīts mazāk), un šī būtu tā reize, kad es varētu, atdarinot nopietnākus par sevi cilvēkus, vaicāt: kāds ir izrādes virsuzdevums? Ievērojot to, ka pēdējo gadu laikā ir bijis visai daudz izrāžu dažādos teātros par ievērojamu mākslas un kultūras darbinieku dzīvi, man galīgi nav skaidrs, ar ko šajā plejādē būtu izceļama "Atnāc mani vēl satikt". Tad jau es teiktu, ka Kultūras namā Daile skatītā "Veidenbaums un Veidenbaums", kas tiek prezentēta kā lekcija, nevis izrāde, šķita daudz veiksmīgāks projekts.
2020-01-28
comments powered by Disqus