Kazhes pierakstu burtnīca

Senos laikos, aptuveni šī gada pavasarī Edijs piedāvāja doties izbraucienā uz Amsterdamu novembrī ar mērķi atbalstīt Latvijas futbola izlasi tās (domājams bezcerīgajā) spēlē pret Nīderlandi. Tā kā tieši šī gada martā (vai tas bija februāris? kurš to vairs atcerās!) Amsterdamā biju pabijis, ne irkli nešaubījos - jābrauc ir! Kurš cits gan spēs ar savu skatienu samežģīt Arjēna Robēna kājas, ja ne es? Vai, ja būt kaut nedaudz godīgam, šķita, ka šis būs viens jautrs pasākums, kurā noteikti jāpiedalās.


Laiks gāja. Atlidoja gājputni. Skolās beidzās mācību gads un jaunieši varēja ne gluži legāli dzerstīties vasaras brīvlaikā. Alfabēta pelžu ietvaros tika iemēģināts Ģērdiņstrauts. Ienācās jaunie kartupeļi. 12. Saeimā netika ievēlēta Solvita Āboltiņa, bet aizdomīgu ar Vilcieniņu meistarību saistītu mahināciju rezultātā viņa tur tomēr nokļuva, tikām jaunā deputāta Artusa Kaimiņa alkohola apgarotā seja izrotāja manu velosipēdu un ar vārdiem "Tev nebūs zagt" ne mazāk kā trīs dienas tam ļāva nostāvēt pagalmā pie darba bez jebkāda saslēga izmantošanas (ok, patiesībā tas notika jau pēc brauciena uz Amsterdamu). Īsi sakot - pienāca tas laiks, par kuru Šubrovskis dzied, ka "Tas ir novembris (..) un nav vairs rudens, un ir jau ziema", un mēs devāmies uz Amsterdamu.


Kas bijām mēs? Septiņi vīrieša cilvēki labākajos gados (jo visi gadi ir labākie gadi): Raitis, Edijs, Kristiāns, Ivars, Ernests, Uldis un, domājams, arī Raimonds. Dažus no šiem es pazinu labāk, dažus sliktāk, bet zināms bija viens - viņi visi ir kājbumbas cienītāji.

Patiesību sakot, es nemaz neesmu drošs, ka man te vajadzētu sevišķi izplūst kompromitējošā materiālā par to, kurš ko darīja vai nedarīja Amsterdamā. Kā nekā - Krimināllikumu lasījis esmu un zinu, ka šādas tādas lietas Latvijā ir ne tikai pretlikumīgas, bet arī prettikumīgas, nemaz nerunājot par to, kā uz šīm lietām skatās Islāma pasaule. Līdz ar to droši vien būtu gaužām nekorekti, ja es šajā ierakstā izplūstu detaļās par to, kālab Amsterdamā jāuzmanās pērkot kokaīnu, kāds ir vidējais pakalpojuma ilgums pie Amsterdamas sievietēm - sociāli atbildīgākās frontes pārstāvēm (kādas ir takses, kādas ir modes tendences šajā nozarē un tā tālāk), par to, cik daudz alkohola spēj izdzert viens 555 kilogramus smags cilvēks un kādas promiles viņam no tā uzrādās un visādas citādas ne pārāk publiskomajas lietas. Kā teikt - es taču nezinu, kuram no maniem līdzbraucējiem mājās bija dusmīga sieviete (vai vīrietis - es te nemēģinu nevienu diskriminēt!), kam varētu būt iebildumi pret kādu jaunu seksuāli transmisīvu slimību, un varbūt kāds ikdienas dzīvē ir mācītājs kādā īpaši konservatīvā sektā. Līdz ar to - par seksu un narkotikām šeit neko nerakstīšu, un vispār apraksts būs nevis hronoloģisks, bet gan tajā iekļaušu dažas spilgtākās brauciena epizodes/faktus (protams, ka tajās tiešām sekss un narkotikas neparādīsies, solīt nevaru, jo man ir ui ku vājš raksturs).

Dzīves apstākļi

Visi septiņi mēs mitinājāmies dzīvoklī pie Ramūna. Ramūns ir foršs čalis - programmētājs, kas diemžēl nestrādā infogr.am, bet gan Nīderlandes krutākajā uzņēmumā - booking.com. Pie Ramūna bija jau sanācis nakšņot iepriekšējās Amsterdamas vizītes laikā, bet šoreiz īpatnība bija tāda, ka kamēr mēs bijām Amsterdamā, pats Ramūns bija Rīgā, līdz ar to futbols viņam gāja secen. Un mūsu viņa dzīvoklī bija tiešām daudz, tālabad man sanāca iespēja par guļvietu izmantot grīdu (tiesa, bija līdzi piepūšamais paklājiņš, tāpēc no komforta viedokļa sevišķu problēmu nebija). Pie Ramūna dzīvoklī gatavojām ēst, līdz ar to man šajā braucienā ne reizes nesanāca paēst "ārpus mājas" (ja neskaita Lido Rīgas lidostā).

Treniņnometnes turpinājums
Kaut kā man šogad ārzemju braucieni sanāk itin sportiski, un arī šis nebija izņēmums - gribēju finišēt savu gada skriešanas plānu, tālab abus brīvos rītus uzsāku ar skrējieniem "pa rajonu", pirmajā reizē pieveicot 15, otrajā - 12 kilometrus. Varētu arī vairāk, bet nebija īsti vajadzības. Un arī vēlmes, jo Amsterdama mūs sveica ar itin lietainu laiku. Tas gan laikam nav nekas pārsteidzošs, jo Amsterdamā līst bieži visu cauru gadu (tā nupat izlasīju internetos). Vienā no skrējieniem sanāca pat mazliet nomaldīties, bet ne tuvu ne tādā līmenī, kā biju šo realizējis Sanfrancisko, tiesa, uz sportiskiem rekordiem arī negāju.

Hokejs
Līdzās futbola spēlei, mūsu plānos bija aiziet uz vēl kādu publisku pasākumu. Vispār Edijs sākotnēji bija gribējis iet uz "Counting Crows" koncertu, bet maksāt pāri par 50 EUR no cilvēka par grupu, kurai zinu vien pāris dziesmas, šķita pārspīlēti. Tālab vērsām savus skatienus sporta virzienā un izpētījām, kas vēl šajās dienās Amsterdamā bija piedāvājumā. Man bija doma par kādu īpaši zemas līgas futbola spēli, bet tāds variants nevienu sevišķi neuzrunāja, tāpēc skatījāmies tālāk. Nezinu, kurš bija tas, kas izteica domu par hokeju. Edijs droši vien. Un tā nu mēs vienojāmies iet uz hokeju, Amsterdamas hokeja un bendija kluba spēli par Kampong. Būtiskākā informācija: tas bija dāmu hokejs. Un - īstais hokejs (saukts arī par lauka hokeju), nevis ledus hokejs.

Spēle bija skaista. Kāda gan cita varētu būt hokeja spēle, kur 22 glītos svārciņos tērptas jaunas sievietes dzenā bumbiņu pa zālāju, laiku pa laikam gūstot vārtus pēc skaistas izspēles. Tribīnēs bija ne mazāk kā kādi 500 līdzjutēji, kuru vidū noteikti skaļākie bija Latvijas pārstāvji ar visu valsts karogu un trim sarkanām beretēm. Veiksmīgas sakritības rezultātā Amsterdamas komandas krāsas sakrīt ar Latvijas karoga krāsām, līdz ar to mēs tur ļoti labi iederējāmies. Turklāt mūsu komanda uzvarēja ar teicamu 6-1.


Siera muzejs
Patiesībā tas nebija nekāds muzejs, bet atsevišķa telpa siera veikala pagrabā. Amsterdamā siera veikalu ir vairāk nekā Rīgā laimētavu (to skarbākajos gados), proti, šaušalīgi daudz. Un tas ir labi, jo siers ir viena teicama padarīšana. Pēcpusdienā, ko pastaigājos viens pa Amsterdamu, ieklīdu šajā siera bodē, apskatīju dažādus vēsturiskus rīkus, kas savulaik izmantoti siera pagatavošanā, nogaršoju savu desmitu dažādu sieru un iegādājos gabaliņu viena biešu krāsas siera, kura sastāvā gan esot saulē kaltēti tomāti, nevis bietes. Tas arī sanāca vienīgais "muzejs", ko Amsterdamā apmeklēju, jo van Goga muzejā bija šausmīga rinda (gribēju ieiet, bet ne jau stāvēt stundām ilgi lietū), tāda pati bija pie Annas Frankas muzeja (nebūtu gan tur gājis arī bez rindas), Amsterdamas pilsētas muzejā uz futbola izstādi iet noskopojos, bet Rembranta muzeju ne reizes nemanīju.


Plašu veikals
Blakus siera muzejam bija skaņuplašu veikals, kurā pavadīju diezgan daudz laika, apskatot ļoti plašu džeza ierakstu piedāvājumu, kas rezultējās divos nopirktos ripuļos un lielā daļā nosiekalotu rokmūzikas zelta fonda plašu. Trout Mask Replica! Blond on Blonde! Soft Machine III! Selling England by the Pound! Moby Grape! Vispār tas nu ir fakts - ja man dotu vaļu, es varētu platēs iztērēt vienkārši dramatiskas naudas summas. Labi, ka vismaz kaut kāda iekšējā bremze vēl ir saglabājusies.

Zolīte
Atšķirībā no brauciena uz Opener, kurā mana zoles bilance bija tik aizdomīgi pozitīva, ka pat nācās zvanīt Marinai noskaidrot, ar ko tieši viņa nodarbojas darbā, šoreiz mani rezultāti kāršu spēlē bija tieši tādi, kādiem tiem bija jābūt - zaudēju vienkārši bezcerīgi un tagad esmu dziļos guldeņu parādos. Bet šaubu nav - veiksme mīlestībā ir daudz svarīgākā par kaut kādiem tur guldeņiem.

Akmens-šķēres-paparīts-viens-divi-trīs
Kādu vakaru pieci mūsu kompānijas džentelmeņi, kā jau džentelmeņiem pieklājas, pastaigājāmies pa Amsterdamas centru. Aplūkojām kanālus, ēku arhitektoniskās īpatnības, cilvēku daudzumus bāros, meitenes skatlogos, nu, vispār, kā jau parasti pastaigājoties pa kādu no Rietumeiropas morāles pagrimuma perēkļiem, un spēlējām brīnišķīgo spēli, kurā papīrs ir stiprāks par akmeni (un pa daļai tiesa - ar kartonu, kas papīrs vien ir, bieži aizliek akmeņu izsistus logus). Katrā krustojumā. Ar mērķi vienoties, kurp doties tālāk. Vismaz vienu reizi šīs spēles rezultātā nācās iet turpat atpakaļ, no kurienes nupat bijām nākuši.

Futbols
Tik lielā stadionā uz spēli nekad vēl nebiju bijis. Līdz ar to - nopietns notikums. Tūkstošiem un tūkstošiem oranžo fanu un saujiņa latviešu. Un ļoti neviennozīmīgi iespaidi par spēli. Kādi? Tūliņ.

Skaidrs, ka Latvijas izlases spēlētājiem bija nu ļooooti liels respekts pret pretiniekiem un "mēs esam maziņi" sajūta. Pretējā gadījumā diez vai vairāki no viņiem būtu dienas gaitā sociālajos tīklos likuši savas bildes ar Ajax kluba logotipu pie stadiona. Vismaz man ir grūti iedomāties, ka holandieši gribētu bildēties ar Skonto logo. Proti - viņiem spēle pret Latviju nav notikums, bet daļai mūsējo tās bija, iespējams, dzīves nozīmīgākās pāris stundas. Un skaidrs, ka neko labu nevar gaidīt, ja vienā pusē ir Pasaules kausa medaļnieki, bet otrā - čaļi no Latvijas Virslīgas vai vispār bez kluba. Žēl Ikaunieka - vispirms bija prieks par jauno puisi (nav mazsvarīgi - latvieti!) izejam sākumsastāvā Amsterdamas arēnā, bet pēc tam līdzjūtība par to, cik nevarīgs viņš tur izskatījās. Tā jau nebija diži daudz prieka, ka man sanāca savām acīm redzēt smagāko Latvijas sakāvi kopš neatkarības atgūšanas, bet tas bija likumsakarīgs iznākums gan spēku samēra, gan Latvijas izlases negaidīti aktīvās un atvērtās spēles dēļ. Šis tomēr bija tas gadījums, kad varbūt vienīgi "tupa" sēdēšana aizsardzībā ļautu izbēgt smagas sagrāves. Neizbēgām. Bet, ja nopietni - nav jau liela bēda. Tas ir TIKAI sports, neviens dzīvību šī pasākuma dēļ nezaudēja, visi sveiki veseli, vairums viņu (pat Latvijas izlasē) ir profesionāli sportisti, kuriem spēlēt futbolu ir darbs, un... ko te vispār skaidrot?

Toties viena lieta man šķita dīvaina - tie ir Latvijas līdzjutēji. Tik mazā bariņā tik daudz dažādu un pa lielam naidīgu viedokļu vēl vajag pameklēt. Mazliet nokaitināja čalis ar "Mūs vieno hokejs" šalli un Krievijas cepuri. Ironiju uztvēru, paldies, arī saukļi "Tikai Rīga, tikai Dinamo" sākumā bija smieklīgi. Saprotu attieksmi, saprotu tās iemeslus. Bet 90 minūšu garumā - bezjēdzīgi. Nemaz nerunājot par to, ka šo izrādi redzēja labākajā gadījumā 50 cilvēki. Diez vai šo čali rādīja televīzijā. Tāpat nepatiku manī raisīja pamatgrupējuma pārstāvju Barons ultras. Gan tālab, ka man nav skaidra fanošana par visiem sporta veidiem pēc kartas, gan tas, ka šie biedri izskatījās pēc agresīviem skinhediem - tieši viena no man mazāk simpātiskajām kategorijām (un, cik dzirdēts, šie druknie tēvaiņi Rīgā bija paklausījuši SC biedra Žuka aicinājumam neskandēt neko par Putinu un locekli). Un kas par sviestu ir futbola fani Latvijas hokeja izlases kreklos? Tādi ar bija. Un vīrietis, kas apsējis Latvijas karogu sev ap vidukli - proti, ap kājstarpi un dibenu? Vai tā nav necieņas izrādīšana valsts karogam?


Īsi sakot - par publiku es labāk būtu paklusējis, bet nemāku. Tad jau labāk uzslavēšu holandiešus, kuri jau pirms spēles uz mums kā latviešiem (absolūtu pastarīšu atbalstītājiem) izturējās atvērti un draudzīgi, un pēc spēles (dabiski) arī šķita gana pozitīvi. Man patika stadions, man patika, kā spēlēja holandieši, un attiecībā uz Latviju - man patika komandas sākumsastāvs. Protams, ja stadiona diktors Aleksandra Cauņas uzvārdu neizrunātu kā Kuņa, tas ar nebūtu slikti.

Secinājumi
Izbrauciens bija gana jautrs un interesants, man kaut kas nepierasts, kamēr pārējiem droši vien daudz pierastāks - kā nekā daļa no šiem ir sporta žurnālisti, daļa - pieredzējuši izlases atbalstītāji un vispār - tusēšanas veterāni. No savas puses varu pateikt - paldies par līdzi paaicināšanu. Un novēlēt nākamreiz Latvijas izlasei lielo pretinieku laukumā parādīt pilnīgi citu sniegumu (tādu, kā šonakt manā sapnī)!