Vilcēni
Andras Manfeldes romāns "Vilcēni" vēsta par skolas vecuma jauniešu dzīvi ap Latvijas neatkarības atgūšanas laiku. Tiesa, vēsturiskie notikumi varoņus ne pārmērīgi interesē, lai neteiktu - viņiem tie ir dziļi vienaldzīgi. Kā nekā puiši visi ir bandā (ne jau tāpat vien viņus sauc par Vilcēniem), bet meitenes... meitenes interesē puiši un varbūt vēl iespēja aizbraukt uz Poliju, kur varēs labāk nopelnīt. Grāmatas darbība risinās Jūrmalā, bet tā ir kriminālā Jūrmala, kuru tu šeit pieredzi. Tiesa, ko citu no tā laika posma varētu gaidīt? Varoņi ir diezgan izteikti pašas autores laikabiedri (un zināms, ka arī Manfeldes jaunības gadi nebija no tiem mierīgajiem).
Galvenie varoņi te ir divi: Andžejs un Kaija. Andžejs ir viens no vilcēniem - viņš apbrīno barvedi Vilcēnu, kurš nepazīst bailes, un viņš savaldzina visas meitenes (proti, meitenes savaldzina Andžejs, nevis Vilcēns). Kamēr Vilcēns ir no izteikti nelabvēlīgas ģimenes, Andžeja mājas apstākļi nav ne tuvu tik briesmīgi, viņš arī ļoti daudz uzmanības velta savai ārienei, bet tas viņam neliedz iesaistīties kautiņos ar kaugurniekiem, melnajām maikām, pentagoniešiem un kas nu tur vēl nav. Kaija tikām nodarbojas ar airēšanu, skrien, un sapņo par Andžeju. Bet Andžejs, kurš citas meitenes bez problēmām ņem pa labi un pa kreisi, Kaijai pieiet lēnāk un pamatīgāk. Vēl tur ir čupiņa citu personāžu, ievērojamākais droši vien no tiem ir Saņka Pristaņ - čalis, kurš dzīvo uz salas Lielupē un dažādos gadalaikos viņam ir visāda atrunas, lai neapmeklētu skolu (par šādiem cilvēkiem tieši tajā apvidū tiešām esmu dzirdējis), kamēr Saņkas mazais brālītis ir apsēsts ar Jēzu. Līdzās baisai vulgaritātei, kas brīžiem uzpeld šajā romānā (jo tāda jau ir tā varoņu ikdiena), te vēl ir liriskais stāsts (kurš gan arī ir ar kriminālo elementu) - par kādu vecu vīru, kas ar savu laivu jau ļoti ilgus gadus klejo pa Lielupi, bet nekādi nevar piestāt krastā. Vispār grāmata ir reizē rupja un poētiska - laikam jau tas atbilst Manfeldes dabai, kura primāri vismaz kādreiz bija zināma kā dzejniece. Kaut kādā mērā man šo grāmatu šķita interesanti lasīt kā liecību par laiku, kuru ir it kā esmu pieredzējis un it kā nē. Ne tikai tālab, ka esmu mazliet jaunāks par grāmatas varoņiem, bet arī tālab, ka ar jebkādām bandām man darīšanas bijušas tikai tādā mērā, ka no sīkajiem huligāniem esmu vai nu cietis vai bēdzis.
Izlasīt šo grāmatu tomēr ir grūti - tās drūmi bandītiskā poētika uz priekšu virzās gausi, un es arī neteiktu, ka man sevišķi kādā brīdī gribētos zināt - kas tad notiks tālāk. Kālab tā? Jo nav tā, ka man jebkas būtu iepaticies "Vilcēnu" varoņos vai ka es spētu viņiem just līdzi, līdz ar to man bija pārāk vienalga, lai būtu motivācija cīnīties ar tekstu, kas šķiet smagnējs. Līdz beigām gan es, protams, tiku, bet nekādu dižo baudījumu no šīs pieredzes neguvu. Ja es no šīs grāmatas varētu paņemt līdzi vienu epizodi, tad tā būtu sekojoša: Vilcēns un Andžejs dodas uz kiosku, iepirkt cigaretes. Kamēr viņi iepērkas, ierodas nopietno bandītu grupējums, pavēsta, ka kioska īpašnieks nav maksājis nodokļus reketam, sāk visu demolēt un sist kioskā strādājošo čali. Vilcēns (kurš, kā zināms, nejūt bailes), šajā situācijā apvaicājas: "Vai es varu pabeigt iepirkties?" Palūdz cigaretes, samaksā un dodas prom.
Galvenie varoņi te ir divi: Andžejs un Kaija. Andžejs ir viens no vilcēniem - viņš apbrīno barvedi Vilcēnu, kurš nepazīst bailes, un viņš savaldzina visas meitenes (proti, meitenes savaldzina Andžejs, nevis Vilcēns). Kamēr Vilcēns ir no izteikti nelabvēlīgas ģimenes, Andžeja mājas apstākļi nav ne tuvu tik briesmīgi, viņš arī ļoti daudz uzmanības velta savai ārienei, bet tas viņam neliedz iesaistīties kautiņos ar kaugurniekiem, melnajām maikām, pentagoniešiem un kas nu tur vēl nav. Kaija tikām nodarbojas ar airēšanu, skrien, un sapņo par Andžeju. Bet Andžejs, kurš citas meitenes bez problēmām ņem pa labi un pa kreisi, Kaijai pieiet lēnāk un pamatīgāk. Vēl tur ir čupiņa citu personāžu, ievērojamākais droši vien no tiem ir Saņka Pristaņ - čalis, kurš dzīvo uz salas Lielupē un dažādos gadalaikos viņam ir visāda atrunas, lai neapmeklētu skolu (par šādiem cilvēkiem tieši tajā apvidū tiešām esmu dzirdējis), kamēr Saņkas mazais brālītis ir apsēsts ar Jēzu. Līdzās baisai vulgaritātei, kas brīžiem uzpeld šajā romānā (jo tāda jau ir tā varoņu ikdiena), te vēl ir liriskais stāsts (kurš gan arī ir ar kriminālo elementu) - par kādu vecu vīru, kas ar savu laivu jau ļoti ilgus gadus klejo pa Lielupi, bet nekādi nevar piestāt krastā. Vispār grāmata ir reizē rupja un poētiska - laikam jau tas atbilst Manfeldes dabai, kura primāri vismaz kādreiz bija zināma kā dzejniece. Kaut kādā mērā man šo grāmatu šķita interesanti lasīt kā liecību par laiku, kuru ir it kā esmu pieredzējis un it kā nē. Ne tikai tālab, ka esmu mazliet jaunāks par grāmatas varoņiem, bet arī tālab, ka ar jebkādām bandām man darīšanas bijušas tikai tādā mērā, ka no sīkajiem huligāniem esmu vai nu cietis vai bēdzis.
Izlasīt šo grāmatu tomēr ir grūti - tās drūmi bandītiskā poētika uz priekšu virzās gausi, un es arī neteiktu, ka man sevišķi kādā brīdī gribētos zināt - kas tad notiks tālāk. Kālab tā? Jo nav tā, ka man jebkas būtu iepaticies "Vilcēnu" varoņos vai ka es spētu viņiem just līdzi, līdz ar to man bija pārāk vienalga, lai būtu motivācija cīnīties ar tekstu, kas šķiet smagnējs. Līdz beigām gan es, protams, tiku, bet nekādu dižo baudījumu no šīs pieredzes neguvu. Ja es no šīs grāmatas varētu paņemt līdzi vienu epizodi, tad tā būtu sekojoša: Vilcēns un Andžejs dodas uz kiosku, iepirkt cigaretes. Kamēr viņi iepērkas, ierodas nopietno bandītu grupējums, pavēsta, ka kioska īpašnieks nav maksājis nodokļus reketam, sāk visu demolēt un sist kioskā strādājošo čali. Vilcēns (kurš, kā zināms, nejūt bailes), šajā situācijā apvaicājas: "Vai es varu pabeigt iepirkties?" Palūdz cigaretes, samaksā un dodas prom.
2023-08-30
comments powered by Disqus