stum stum
Stum Stum man Marina uzdāvināja pērn, kad Andra Neiburga vēl bija dzīva, līdz ar to šis nebūs tas gadījums, kad interesi par mākslinieku izprovocējusi viņa nāve. Un marta sākumā medijos izlasītais vēl aizkavēja manu pieķeršanos grāmatas lasīšanai - atkal jau lai manus iespaidus par grāmatu neietekmētu aktuālā informācija, kurai ar literāra darba kvalitātēm nav nekādas saistības.
Krājumu veido piecpadsmit stāsti, katram no kuriem par ievadu kalpo vienas-divu lappušu ministāstiņš par fotogrāfiju, ne obligāti tas ir tieši saistīts ar to, kas būs stāstā, bet kaut kādas paraleles lielākoties pastāv. Stāstu varoņi (biežāk varones) ir dažādi, taču kopējā grāmatas noskaņa ir diezgan stabila, un tā jau spilgti ir izteikta krājuma pirmajā stāstā, kura nosaukums ir tāds pats kā pašai grāmatai - "stum stum". Tā centrā ir sieviete, vairs ne ļoti jauna, kas dzīvo laukos un strādā fizisku darbu, nav viņai laika domāt par augstām lietām, vectēvs, ar kuru viņa kopā dzīvo, galīgi nav pie pilna prāta un pat kaimiņš, no kura viņa neko vairāk kā seksu negrib, tā vietā piedāvā tikai runas par dzīves jēgu.
Reizēm gadās arī citādi - tā "pie blakus galdiņa" galvenā varone varbūt arī nav laimīga, bet vismaz viņa ir turīga un pieaicina pie sevis nelaimīgu sievieti no blakus galdiņa ar mērķi iedabūt viņu gultā, un atšķirībā no "stum stum" varones, viņai tas arī izdodas. Tāpat Neiburga apraksta arī šo to no savas ikdienas - tam kalpo stāsts (ja to tā var nosaukt) "vasaras pieraksti. zona". Dažam labam interesi par to var pastiprināt apstāklis, ka stāsts risinās Miķeļtornī, un ja arī diez vai Šūmanis vēl ir starp dzīvajiem, viņa gars kaut kur turpat droši vien joprojām klīst, un ciemata atmosfēru Neiburga uz papīra pārnesusi ļoti ticami. Ivetai (gan jau viņa šo grāmatu ir lasījusi) noteikti šis teksts ir personīgi spēcīgāks kā man.
"māja ar sievieti" patiesībā stāsta par divām mājām - ar sievieti un bez sievietes, kuru stāsta varonis ir pazaudējis. Šis īpaši sasaucas ar relatīvi nesen lasīto Murakami "Vīrieši bez sievietēm" - līdzīgi japāņu autora daiļradei arī šajā stāstā ir sava deva pārdabiskā, un liels daudzums zaudējuma. Un es savukārt ļoti labi zinu - kā tas ir, mēģināt kaut ko izlobīt no fotogrāfijas arī tad, ja tā tur nemaz nav.
"peles nāve" - iespējams, ka nomirst ne tikai pele, bet arī sieviete, taču arī to neviens īsti neievēro. Tikām "logi" ir stāsts par vērošanu, kas aizstāj savu dzīvi, un to, kā novērojot no malas, sveša dzīve šķiet daudz tīkamāka par savējo, jo tu redzi tikai to, ko tu vēlies redzēt. Lielākā vērība te ir sievietei vārdā Iveta, kas ar binokli vēro trūcīgas ģimenes dzīvi, atstājot novārtā pašas bērnu, bet tad mēs iepazīstam arī to trūcīgo ģimeni, kurā viss ir daudz sliktāk nekā Ivetai no attāluma šķiet, un Ivetas vīru, kurš ne gluži pārsteidzošā kārtā sevišķi savu sievu nemīl.
"polārzvaigzne un piena ceļš" vēsta par mīlas sakaru starp precētu vīrieti un sievieti, kura ne pēc kā liela netiecas, viss ir skaisti, līdz tam pienāk beigas. "lellis" ir stāsts par ne gluži normālu vīrieti (raugoties no tipiski normāla cilvēka skatu punkta), kas spēj mīlēt divus cilvēkus tik ļoti, ka samierinās, ka viņi mīl viens otru, nevis viņu. "mana izdomātā dzīve" ir tieši par to - par izdomātu dzīvi, kurā tevi pavada sargsuņi un kur tu dzīvo greznībā, kamēr realitātē... kāda gan starpība, kas īsti ir realitātē, un kas vispār ir realitāte?
"es redzu sevi" - jauna sieviete, kas raksta dzeju, dodas vizītē pie klasiķes - dzejnieces tuvu mūža nogalei, viņu tikšanās ir neveiklību pilna, lai arī starp viņām noteikti pastāv dvēseļu radniecība. "augstuma bailes" stāsta pa jaunu sievieti (drīzāk tomēr meiteni), kas atkal un atkal mēģina padarīt sev galu, taču vienmēr nesekmīgi, šobrīd viņa ir slimnīcā, un notiek viņas tikšanās ar ārstu, kura spēs vai nespēs kaut ko izmainīt.
"tā vieta" stāsta par to, kā četrdesmit gadu vecumā vīrietis pēkšņi vissīkākajās detaļās atceras vietu un notikumus savā bērnībā, taču tās vietas vairs nav, tajā atgriezties vairs nav iespējams, un tā rezultātā viņam aizbrauc širmis, un tā vieta, kura vēl ir, viņa acīs zaudē jebkādu interesi, un tā viņš kļūst par bomzi.
"provinces euridīče" vēsta par aktrisi, kas svin lielu jubileju - trīsdesmit gadus uz skatuves - un tiek uzaicināta uz televīziju, kur viņai uzdod jautājumus, uz kuriem viņai nav atbilžu, un nākas skatīties stulbas reklāmas.
"tādi vakari" vēsta (kā tas te bieži gadās) par mīlestības iziršanu, savā ziņā pat par vairāku. Viņai ir vīrs un viņai ir mīļotais vīrietis, taču tas otrais pārstāj mīlēt, bet kad viņa nonāk slimnīcā, un tas nav pašnāvības mēģinājums, atsvešinās arī pirmais. Un tā mēs vairāk vai mazāk nonākam pie sievietēm bez vīriešiem.
Jāsaka - emocionāli ļoti spēcīgs teksts, tāds, kas pamatīgi liek pārdomāt un mazliet arī satrauc. Viena no grāmatām, kura pilnīgi noteikti saglabās savu vietu manā ierobežotā izmēra grāmatu plauktā. Protams, tā ir raksturīgi latviešu literatūrai ļoooti depresīva, bet šī ir tā reize, kur man vismaz ir sajūta, ka tā nav depresija depresijas pēc, un tā ir daudzveidīgi depresīva. Žēl, ka pamanījos palaist garām tās iestudējumu JRT.
P.S. Mazie sākuma burti visos nosaukumos ir autores likti.
Krājumu veido piecpadsmit stāsti, katram no kuriem par ievadu kalpo vienas-divu lappušu ministāstiņš par fotogrāfiju, ne obligāti tas ir tieši saistīts ar to, kas būs stāstā, bet kaut kādas paraleles lielākoties pastāv. Stāstu varoņi (biežāk varones) ir dažādi, taču kopējā grāmatas noskaņa ir diezgan stabila, un tā jau spilgti ir izteikta krājuma pirmajā stāstā, kura nosaukums ir tāds pats kā pašai grāmatai - "stum stum". Tā centrā ir sieviete, vairs ne ļoti jauna, kas dzīvo laukos un strādā fizisku darbu, nav viņai laika domāt par augstām lietām, vectēvs, ar kuru viņa kopā dzīvo, galīgi nav pie pilna prāta un pat kaimiņš, no kura viņa neko vairāk kā seksu negrib, tā vietā piedāvā tikai runas par dzīves jēgu.
Reizēm gadās arī citādi - tā "pie blakus galdiņa" galvenā varone varbūt arī nav laimīga, bet vismaz viņa ir turīga un pieaicina pie sevis nelaimīgu sievieti no blakus galdiņa ar mērķi iedabūt viņu gultā, un atšķirībā no "stum stum" varones, viņai tas arī izdodas. Tāpat Neiburga apraksta arī šo to no savas ikdienas - tam kalpo stāsts (ja to tā var nosaukt) "vasaras pieraksti. zona". Dažam labam interesi par to var pastiprināt apstāklis, ka stāsts risinās Miķeļtornī, un ja arī diez vai Šūmanis vēl ir starp dzīvajiem, viņa gars kaut kur turpat droši vien joprojām klīst, un ciemata atmosfēru Neiburga uz papīra pārnesusi ļoti ticami. Ivetai (gan jau viņa šo grāmatu ir lasījusi) noteikti šis teksts ir personīgi spēcīgāks kā man.
"māja ar sievieti" patiesībā stāsta par divām mājām - ar sievieti un bez sievietes, kuru stāsta varonis ir pazaudējis. Šis īpaši sasaucas ar relatīvi nesen lasīto Murakami "Vīrieši bez sievietēm" - līdzīgi japāņu autora daiļradei arī šajā stāstā ir sava deva pārdabiskā, un liels daudzums zaudējuma. Un es savukārt ļoti labi zinu - kā tas ir, mēģināt kaut ko izlobīt no fotogrāfijas arī tad, ja tā tur nemaz nav.
"peles nāve" - iespējams, ka nomirst ne tikai pele, bet arī sieviete, taču arī to neviens īsti neievēro. Tikām "logi" ir stāsts par vērošanu, kas aizstāj savu dzīvi, un to, kā novērojot no malas, sveša dzīve šķiet daudz tīkamāka par savējo, jo tu redzi tikai to, ko tu vēlies redzēt. Lielākā vērība te ir sievietei vārdā Iveta, kas ar binokli vēro trūcīgas ģimenes dzīvi, atstājot novārtā pašas bērnu, bet tad mēs iepazīstam arī to trūcīgo ģimeni, kurā viss ir daudz sliktāk nekā Ivetai no attāluma šķiet, un Ivetas vīru, kurš ne gluži pārsteidzošā kārtā sevišķi savu sievu nemīl.
"polārzvaigzne un piena ceļš" vēsta par mīlas sakaru starp precētu vīrieti un sievieti, kura ne pēc kā liela netiecas, viss ir skaisti, līdz tam pienāk beigas. "lellis" ir stāsts par ne gluži normālu vīrieti (raugoties no tipiski normāla cilvēka skatu punkta), kas spēj mīlēt divus cilvēkus tik ļoti, ka samierinās, ka viņi mīl viens otru, nevis viņu. "mana izdomātā dzīve" ir tieši par to - par izdomātu dzīvi, kurā tevi pavada sargsuņi un kur tu dzīvo greznībā, kamēr realitātē... kāda gan starpība, kas īsti ir realitātē, un kas vispār ir realitāte?
"es redzu sevi" - jauna sieviete, kas raksta dzeju, dodas vizītē pie klasiķes - dzejnieces tuvu mūža nogalei, viņu tikšanās ir neveiklību pilna, lai arī starp viņām noteikti pastāv dvēseļu radniecība. "augstuma bailes" stāsta pa jaunu sievieti (drīzāk tomēr meiteni), kas atkal un atkal mēģina padarīt sev galu, taču vienmēr nesekmīgi, šobrīd viņa ir slimnīcā, un notiek viņas tikšanās ar ārstu, kura spēs vai nespēs kaut ko izmainīt.
"tā vieta" stāsta par to, kā četrdesmit gadu vecumā vīrietis pēkšņi vissīkākajās detaļās atceras vietu un notikumus savā bērnībā, taču tās vietas vairs nav, tajā atgriezties vairs nav iespējams, un tā rezultātā viņam aizbrauc širmis, un tā vieta, kura vēl ir, viņa acīs zaudē jebkādu interesi, un tā viņš kļūst par bomzi.
"provinces euridīče" vēsta par aktrisi, kas svin lielu jubileju - trīsdesmit gadus uz skatuves - un tiek uzaicināta uz televīziju, kur viņai uzdod jautājumus, uz kuriem viņai nav atbilžu, un nākas skatīties stulbas reklāmas.
"tādi vakari" vēsta (kā tas te bieži gadās) par mīlestības iziršanu, savā ziņā pat par vairāku. Viņai ir vīrs un viņai ir mīļotais vīrietis, taču tas otrais pārstāj mīlēt, bet kad viņa nonāk slimnīcā, un tas nav pašnāvības mēģinājums, atsvešinās arī pirmais. Un tā mēs vairāk vai mazāk nonākam pie sievietēm bez vīriešiem.
Jāsaka - emocionāli ļoti spēcīgs teksts, tāds, kas pamatīgi liek pārdomāt un mazliet arī satrauc. Viena no grāmatām, kura pilnīgi noteikti saglabās savu vietu manā ierobežotā izmēra grāmatu plauktā. Protams, tā ir raksturīgi latviešu literatūrai ļoooti depresīva, bet šī ir tā reize, kur man vismaz ir sajūta, ka tā nav depresija depresijas pēc, un tā ir daudzveidīgi depresīva. Žēl, ka pamanījos palaist garām tās iestudējumu JRT.
P.S. Mazie sākuma burti visos nosaukumos ir autores likti.
2019-06-22
comments powered by Disqus