Kazhes pierakstu burtnīca

"Sapņi par manām Krievijas vasarām", kā izrādās, ir viens no pēdējo 20 gadu ievērojamākajiem franču literatūras darbiem, saņēmis divas prestižākās Francijas balvas literatūrā - Gonkūru balvu un Mediči balvu. Droši vien, tas arī bija iemesls, kālab šo grāmatu pasūtīju, lai gan man nekādu iepriekšēju zināšanu ne par Andreju Makinu, ne viņa daiļradi nebija.

Kas šajā grāmatā ir īpatnēji - Makins ir autors, kas visas savas grāmatas rakstījis franciski, lai arī līdz trīsdesmit gadu vecumam viņš nodzīvoja Sibīrijā, taču tad viņam izdevās emigrēt uz Franciju un tur kļūt par rakstnieku. Turklāt amizanti ir tas, ka pirmās grāmatas viņam pašam nācās iztulkot krievu valodā, izliekoties, ka tulkojums ir franciskā to versija, jo neviens izdevējs nebija gatavs ticēt, ka šie romāni bija krievu autora rakstīti franču mēlē. Pats Makins, cik var saprast, ir visai noslēpumaina un mīklaina personība, par kura biogrāfiju nav īsti drošu datu (proti - viss nāk no viņa paša atstāsta), kurš turklāt vēl ņēma un sāka daļu grāmatu parakstīt ar citu vārdu - Gabriel Osmonde - ar mērķi vēl vairāk padarīt sarežģītu saprašanu, kas tad viņš tāds īsti ir.

Arī viņa slavenākā grāmata ir viena vienīga mistifikācija. Tās galvenais varonis ir zēns, kas aug Sibīrijā padomju laikos, kurš it kā būtu vienkāršs krievu puika, bet viņam ir ļoti īpaša vecmamma - francūziete, kuru liktenis aizvedis uz Sibīriju, kurai ir atmiņas un avīžu izgriezumi no nebūtībā gājušiem laikiem un vietām, kurās viņai pašai noteikti nekad vairs neizdosies pabūt, bet puika aug ar sapņiem par iedomāto Franciju, kas vienlaikus neliedz viņam dzīvot ļoti dīvainajā padomju realitātē un būt labam šīs biedējošās valsts patriotam. Plus grāmatas gaitā viņa attiecības ar vecmammas Franciju un viņa paša lomu Krievijā iziet cauri daudzām dažādām pārmaiņām, līdz beigu beigās viņš nonāk Francijā, kļūst par rakstnieku, kuram nākas savas grāmatas tulkot krieviski, lai viņam noticētu, ka viņš patiešām ir to autors. Un skaidrs, ka galvenais varonis nav grāmatas autors, bet tikai variācija, lai arī Makins pats stāstīja par franču vecmammu, bet vēlāk sāka apgalvot, ka vecmammas nemaz nav bijis. Kā jau teicu, mistifikācijas tur ir daudz.

Nezinu, vai šī proza ir saucama par maģisko reālismu, bet tā ir patiešām maģiska grāmata, kas apraksta kaut ko gaistošu un daļēji neticamu, lai gan vienlaikus - smagu un ļoti skarbu, kā jau dzīve Sibīrijā. Dīvaina grāmata, bet labā ziņā dīvaina. Rekomendēju!