Svešais cirvis cērt un cērt
Pirms pāris nedēļām uzrakstīju par Andreja Eglīša saistību ar futbolu (viņš bija kaismīgs līdzjutējs), pie reizes apsoloties iepazīties arī kaut ko no viņa daiļrades. Un, re, esmu izlasījis vienu no viņa dzejoļu krājumiem, kurš šobrīd ir (lai arī mazliet citādi) ne mazāk aktuāls kā pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vidū, kad Eglītis to rakstīja.
"Svešais cirvis cērt un cērt mūsu tautas saknes" ir šīs krājuma vadmotīvs, kas dažādos veidos atkārtojas atkal un atkal. Dzejoļu tematika reizēm var aizplūst nost no pamatlīnijas, bet vai katrā lappusē Eglītis atgādina: svešais cirvis nav nekur pazudis. Līdzīgi kā šobrīd, tu vari uz brīdi aizmirsties, aiziet, piemēram, uz kādu futbola spēli, bet svešais cirvis joprojām cērt. Jā, šobrīd ne Latvijā, bet tepat netālu, un nekur karš nav pazudis arī tad, ja tu tieši šobrīd savā Twitterlentē lasi par to, kāpēc kādu kaitina nelaipna apkalpošana Rīgas kafejnīcās. Šo mūžīgo klātesamību uzsver arī tas, ka krājuma dzejoļus Eglītis rakstīja dažādās pasaules malās, ieskaitot Kanāriju salas un Izraēlu, kā arī, protams, Zviedrijā, kur viņš nodzīvoja teju piecdesmit gadus, bet, lai nu kurš, bet viņš vienmēr atcerējās par svešo cirvi.
Jāatzīst, man par Andreja Eglīša dzeju nebija nekādas izpratnes līdz šim, un arī tagad tā ir minimāla, bet ar ko mani "Svešais cirvis" pārsteidza, ir tas, ka nez kādēļ biju pieņēmis, ka Eglītis bija vienkāršāks dzejnieks. Un to jau varētu sagaidīt - vienkāršs zemnieku dēls no Ļaudonas, augstās skolās finanšu trūkuma dēļ nav gājis, vēl turklāt cauri un caurēm dievbijīgs, materiālajā pasaulē ne pārāk labi iederīgs. Bet nē, Eglīša dzeja ir ritmiski daudzveidīga, ne itin bieži tā pat ir vienlaidus tekstā, galīgi nav tāds čettrinžu variants, kas man nez kādēļ bija nācis prātā saistībā ar viņa vārdu. Metaforām un epitetiem viņš ir gaužām spēcīgs, bet tas ne mirkli nepārvēršas par pašmērķi, jo autors neaizmirst savu uzdevumu - atgādināt. Un viņu var saprast - vieglāk ir izlikties, ka nekāda svešā cirvja nav vai arī, ka ja jau tu neko nevari ietekmēt tā ciršanā, tad nav arī vērts vispār par to lauzīt galvu, kāda tev darīšana? Bet nē - ir gan, tās ir tavas saknes.
Es nemāku rakstīt par dzeju (cik nu vispār es protu kaut ko vērtēt), tāpēc labāk citēšu pašu Andreju Eglīti, proti, dzejoli "Pie bēgļu avota Gotlandē", kurš ļoti skaidri izsaka šī dzejoļu krājuma būtību:
"Svešais cirvis cērt un cērt mūsu tautas saknes" ir šīs krājuma vadmotīvs, kas dažādos veidos atkārtojas atkal un atkal. Dzejoļu tematika reizēm var aizplūst nost no pamatlīnijas, bet vai katrā lappusē Eglītis atgādina: svešais cirvis nav nekur pazudis. Līdzīgi kā šobrīd, tu vari uz brīdi aizmirsties, aiziet, piemēram, uz kādu futbola spēli, bet svešais cirvis joprojām cērt. Jā, šobrīd ne Latvijā, bet tepat netālu, un nekur karš nav pazudis arī tad, ja tu tieši šobrīd savā Twitterlentē lasi par to, kāpēc kādu kaitina nelaipna apkalpošana Rīgas kafejnīcās. Šo mūžīgo klātesamību uzsver arī tas, ka krājuma dzejoļus Eglītis rakstīja dažādās pasaules malās, ieskaitot Kanāriju salas un Izraēlu, kā arī, protams, Zviedrijā, kur viņš nodzīvoja teju piecdesmit gadus, bet, lai nu kurš, bet viņš vienmēr atcerējās par svešo cirvi.
Jāatzīst, man par Andreja Eglīša dzeju nebija nekādas izpratnes līdz šim, un arī tagad tā ir minimāla, bet ar ko mani "Svešais cirvis" pārsteidza, ir tas, ka nez kādēļ biju pieņēmis, ka Eglītis bija vienkāršāks dzejnieks. Un to jau varētu sagaidīt - vienkāršs zemnieku dēls no Ļaudonas, augstās skolās finanšu trūkuma dēļ nav gājis, vēl turklāt cauri un caurēm dievbijīgs, materiālajā pasaulē ne pārāk labi iederīgs. Bet nē, Eglīša dzeja ir ritmiski daudzveidīga, ne itin bieži tā pat ir vienlaidus tekstā, galīgi nav tāds čettrinžu variants, kas man nez kādēļ bija nācis prātā saistībā ar viņa vārdu. Metaforām un epitetiem viņš ir gaužām spēcīgs, bet tas ne mirkli nepārvēršas par pašmērķi, jo autors neaizmirst savu uzdevumu - atgādināt. Un viņu var saprast - vieglāk ir izlikties, ka nekāda svešā cirvja nav vai arī, ka ja jau tu neko nevari ietekmēt tā ciršanā, tad nav arī vērts vispār par to lauzīt galvu, kāda tev darīšana? Bet nē - ir gan, tās ir tavas saknes.
Es nemāku rakstīt par dzeju (cik nu vispār es protu kaut ko vērtēt), tāpēc labāk citēšu pašu Andreju Eglīti, proti, dzejoli "Pie bēgļu avota Gotlandē", kurš ļoti skaidri izsaka šī dzejoļu krājuma būtību:
Karogs nevar runāt - bet, ja karogs varētu runāt, tas
skaitītu, kas aiz viņa gājuši, kas vēl iet, un tos, jā to,
kad neredz vairs neviena, neviena, kas ies.
Karogs nevar raudāt - bet, ja karogs varētu raudāt, tas
raudātu par tiem, ko viņš uz katafalkiem apsedzis, un
vēl vairāk par tiem, ko karogs nav nāvē apsedzis.
To visu varētu dzirdēt tikai tie, kas paši ir karogā un
kuros pašos ir karogs.
2022-11-09
comments powered by Disqus