Andrejs Eglītis un futbols
Tēmā latviešu dižgari un futbols noteikti savu nodaļu būtu pelnījis dzejnieks Andrejs Eglītis. Dzejnieks, kuram lielāko mūža daļu nācās nodzīvot trimdā Zviedrijā, vislabāk ir zināms kā 1943. gadā tapušās Lūcijas Garūtes kantātes "Dievs, tava zeme deg" vārdu autors, taču dabiski, ka Andreja Eglīša daiļrade neaprobežojās ar to vien, viņš radījis ap trīsdesmit dzejas grāmatām, kuras kļuva par nozīmīgu latviskās identitās daļu svešatnē (un - aizliegto literatūru savā dzimtenē, kura slepeni te tomēr nonāca). Jau krājumu nosaukumi vien izsaka daudz: "Uz vairoga", "Audiet mani karogā sarkanbaltisarkanā", "Svešais cirvis cērt un cērt". Ar kaunu jāatzīst - neko neesmu lasījis, bet tagad droši vien saņemšos ar kaut ko vismaz iepazīties, te galvenais nopelns ir pirms dažām dienām pa LR3 klausītajam raidījumam, pieminot Andreja Eglīša 110. dzimšanas dienu.
Tieši Radio Klasika dzirdētais mani pamudināja atvērt Wikipedia un tur izlasīt sekojošo par Andreja Eglīša jaunības dienām: "Pēc skolas absolvēšanas vēlas turpināt mācības ģimnāzijā, bet nepietiekamā finansējuma dēļ dodas uz Rīgu un iestājas Rīgas pilsētas tehnikumā. Jau šajā laikā Eglītis aizraujas ar literatūru, tiek sarakstīti pirmie dzejoļi. Paralēli viņš arī aktīvi aizraujas ar sportu, it sevišķi futbolu." Tas, savukārt, lika noskaidrot precīzāk - vai Eglītis spēlējis pats vai vairāk bijis skatītājs, un te nu būs tas, ko ir izdevies no preses materiāliem kopā sastiķēt.
Skaidrs ir, ka futbolu spēlēt Eglītis sāka dzimtajā Ļaudonā. Te fragments pat A. Eglīša iesvētību dienu: "Pretēji prāv. K. Avota sprediķiem tieši iesvētes dienā notiek futbola sacīkste starp Madonu un Ļaudonu. Kamēr radi ēd pusdienas, Andrejs Eglītis aizzogas uz futbola sacīksti. Viņš iedalīts Ļaudonas vienībā un uzticīgi aizstāv Ļaudonas krāsas. Spēle rit raiti, līdz pirmā puslaika beigās futbola laukumā ierodas visi radi un māte, kas aptvēruši Andreja aizzagšanos un noņem Andreju "karstākā cīņas brīdī no laukuma". Protams, uzvar Madona: 4:1. Pazīstot ļaudoniešu tikumus, Arvīds Prods, dzejnieka skolas biedrs Ļaudonas pamatskolā, domā, ka Andrejs, liela cilvēka gaitas uzsākot, futbola spēles dēļ būs saņēmis mātes asarām slacītu "sprediķi". Un iesvētes dienā dzejnieks jutis, ka iesvētīts grūtai nākamībai." Ar šādiem stāstiem, protams, vienmēr jautājums - cik tur patiesības, cik piepušķots. Lieki teikt, ka par tāda mēroga sacensībām kā Ļaudona - Madona, lielākie Latvijas laikraksti neziņoja, tāpēc tie talkā nenāks. Prāvesta K. Avota vārds neko daudz nedod, jo viņš Ļaudonā strādāja no 1905. līdz 1935. gadam - proti, ļoti ilgi. Tikām, nesākot ķemmēt baznīcas grāmatas (kuras par šo periodu nav digitalizētas), var pateikt vien to, ka 1912. gadā dzimušais Andrejs Eglītis noteikti netika iesvētīts ātrāk kā 1924. gadā (vienlaikus - diez vai viņš 12 gadu vecumā būtu spēlējis Ļaudonas futbola komandā, ja vien tā nebija kāda skolas komanda). Kā vēsta Nacionālā enciklopēdija, mācības Rīgas Valsts tehnikuma Ķīmijas un elektrotehnikas nodaļā Eglītis uzsāka 1929. gadā, līdz ar to vienīgais, ko var secināt - zīmīgā spēle komplektā ar iesvētībām notikusi laikā starp 1924. un 1929. gadu. Precizējums no Rakstniecības un Mākslas muzeja: luterāņiem tajā laikā bija pieņemts iesvētīties 17-18 gadu vecumā, līdz ar to šī spēle (un iesvētības) varētu būt notikusi ap 1930. gadu.
Par kopīgām futbola spēles gaitām rakstīja Andreja Eglīša skolasbiedrs un draugs Arvīds Prods: "Toreiz futbols ieradās arī Ļaudonā, un cītīgi bumbas spārditāji bija pamatskolnieki, jo sevišķi Andrejs un es. Bija neparasti silta ziema, futbolam piemērota, un mēs bumbu dzenājām katru brīvstundu, ka dubļi vien šķīda. Pamazām izauga draudzība. Lieldienu brīvdienās Andrejs atnāca ciemos, un tad Dziesmu vecainē mācījām lielos puišus futbola spēlē visu dienu. Lielie puiši bija tik centīgi, ka nākošajā dienā dažam bija grūti pat solīti paspert, un viņu futbolistu "karjera" beidzās." Šajā rakstā teikts, ka Prods ar Andreju Eglīti iepazinies 1922. gada rudenī Ļaudonas pamatskolā. Līdz ar to var secināt, ka ar futbolu kā tādu Andrejs Eglītis ir iepazinies divdesmito gadu sākumā (kas arī ir loģiski, jo viņa agrā bērnība aizritēja 1. Pasaules kara gados).
Kur un kā Andrejs Eglītis spēlēja futbolu, pārcēlies dzīvot uz Rīgu? Te jebkādas sakarīgas informācijas trūkst. Skaidrs, ka nekādā augstā līmenī viņš nav izsities (vienīgais Eglītis, kas uzspēlēja neatkarīgās Latvijas Virslīgā, bija jelgavnieks trīsdesmito gadu beigās; arī citos materiālos man parādās vēl tikai pāris Eglīši Rīgas futbolā, kuri īsti neatbilst Andreja Eglīša gadagājumam). Iespējams, ka Rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā atrastos kāda detalizētāka informācija (ne velti muzeja mājaslapā atrodams ieraksts Andrejs Eglītis un futbols), bet pagaidām precīzu faktu par to trūkst.
Šo to par Andreju Eglīti futbola kontekstā var lasīt 1942. gada laikrakstos. Šķiet, ka Andrejs Eglītis veidoja žurnālistu komandu. Laikrakstā "Laikmets" bija informācija par žurnālistu komandas gatavošanos, kur par Eglīti lasāms vien šis: "Bēgdams no ceļa plecīgam vīram, kas izrādās par redaktoru Viktoru Līci un kurš patlaban bumbai dod tādu spērienu, ka tā ievaidās, saskrienos krūtīs ar dzejnieku Andreju Eglīti.", kā arī "Viņš pagaidām aizmirsis dzejošanu, bet visu savu prasmi un spēku veltījis futbolam." Vairāk informācijas ir rakstā jau pēc spēles, kur var uzzināt, ka Eglīša vadītā "Laikmeta un Daugavas Vanagu" sastādītā komanda uzvarējusi ar 2:0. Te lasāms šis: "„Tēvijas" vienības kapteinis, rakstnieks Vilis Lesiņš, saitītē veda sagūstīto drukas velniņu, bet „Daugavas Vanagu" un Laikmeta" sastādītās vienības galva, dzejnieks Andrejs Eglītis lepni soļoja ar tikko izperētu preses pīli." Par paša Eglīša darbībām laukumā rakstā informācijas nav, teikts vienīgi tas, ka viņš kā uzvarētāju komandas kapteinis "domā, ka viss dzīvē ir iznīcīgs, un tādēļ arī nākošā reizē varot uzvarēt „Tēvija"."
Vēl Andreju Eglīti komplektā ar futbolu piesauc 1942. gadā 15. septembra "Tēvijas" numurs, kur lasāms par frontes laikraksta "Daugavas Vanagi" sacensību futbolā ar Latviešu frontes teātra komandu, kur teikts: "Par dāmu daiļuma apdziedātāju Ēriku Raisteru un kautrīgo liriķi Andreju Eglīti, kas arī futbola laukumā maigi nosarkst, zināms, ka tie abi apņēmušies sarakstīt jaunu frontes dziesmu, kur katrā ziņā būšot arī asprātības no gaidāmās spēles momentiem." Te pieminēšanas vērts apstāklis ir tāds, ka trīsdesmito gadu Latvijā bija divi populāri Ēriki Raisteri: viens bija dzejnieks, otrs futbolists. Tiesa, 1942. gadā futbolista Ērika Raistera vairs nebija dzīvo vidū - viņš bija piespiedu kārtā iesaukts padomju armijā un gājis bojā.
1958. gadā Zviedrijā notika Pasaules kausa izcīņa, kuru klātienē vēroja arī Andrejs Eglītis. Daugavas Vanagu mēnešraksts par to vēlāk rakstīja sekojoši: "Andrejs Eglītis ir liels sporta entuziasts un sevišķi jūsmo par futbolu: Stokholmā notikušo starptautisko sacīkšu laikā viņš nav izlaidis nevienu kaut cik svarīgāku spēli. Pēc sacīkstes, kur zviedri sakāva krievus, viņš bija neizteicami sajūsmināts. Sacīkstē viņam gadījies stāvēt starp vācu sportistiem un ekskursantiem, un tie, noturēdami Eglīti par zviedru, aiz liela prieka viņu metuši gaisā!" Jāatzīmē, ka dzejniekam bija pamats līksmot - zviedru uzvara pār padomiju notika PK ceturtdaļfinālā, turpinājumā zviedri sasniedza Pasaules kausa finālu, kur ar 2:5 piekāpās Brazīlijai ar Pelē priekšgalā.
Vēl viena liecība par Andreja Eglīša jušanu līdzi futbolam, lasāms "Latvijas vēstnesī" rakstā par dzejnieku un mūziķi Pāvilu Johansonu, kurš ar Andreju Eglīti bija pazīstams kopš savas bērnības Zviedrijā. Paša Andreja Eglīša vārdiem: "Mēs bijām lieli draugi. Kopā gājām uz futbola sacensībām, jo abi kritām un stāvējām par AIKO komandu. Spēles notika pilsētas lielākajā stadionā, kur sacentās slavenākie futbola klubi. Kad spēlēja AIKO, mēs vienmēr bijām klāt. Tā aizrāvāmies, ka es reiz spēles karstumā nejauši iespēru priekšā sēdošajam pa dibenu." Precizējums, komandas nosaukums ir AIK - viens no panākumiem bagātākajiem Zviedrijas futbola klubiem.
Secinājums: Andrejs Eglītis noteikti nebija nozīmīgs Latvijas futbolists, bet futbolam bija liela loma dzejnieka dzīvē.
Izmanotie avoti:
- Daugavas Vanagu mēnešraksts, 1973-09. Andrejs Eglītis.
- Austrālijas Latvietis, 1987-10-30. No Ļaudonas siliem.
- Laikmets, 1942-06-12. Spalvas vīri futbola laukumā
- Tēvija, 1942-06-22. Preses pīle uzvar drukas velniņu
- Latvijas Vēstnesis, 2002-01-17. Mēs savā zemē un laikā