Māras josta
Pēc mocībām ar Andrieva Niedras "Zemnieka dēlu" mani pārņēma grūtsirdīgs noskaņojums, apzinoties, ka tajā pašā bibliotēkā paņemtajā grāmatā bija vēl arī Niedras stāstu krājums "Māras josta". Proti, mani principa lika arī to izlasīt pirms grāmatas nodošanas bibliotēkā, bet absolūti tā nebija, ka es izjustu vēlmi šiem stāstiem ķerties klāt. Pārāk bagātīgais simbolisms komplektā ar skarbi kritizējošu morālismu galīgi nebija tas, ko es vēlētos brokastīs. Un tomēr es saņēmos pagaršot "Māras jostu", un biju patīkami pārsteigts.
Šajā krājumā publicēti stāsti, kurus Niedra rakstīja jau tuvāk mūža nogalei, laikā, kad viņš bija atzīts par tautas nodevēju, sēdējis cietumā un izraidīts no Latvijas. Varētu sagaidīt, ka viņa literārais veikums šajā periodā būtu rūgtuma un žults pilns, bet patiesībā - tā vis nav, un pārsteidz mani arī tas, ko un kā viņš te aprakstījis, ievērojot to, ka Niedra tomēr itin lielu savu dzīves posmu bija pavadījis mācītāja amatā.
Sāksim ar krājuma pirmo stāstu - "Māras josta". Tajā Niedra aprakstījis notikumus Kokneses pilī laikā, kad mūsdienu Latvijas teritorijā ienāca krustneši, gan no vietējā valdnieka, gan vācu skatu punkta, taču uzsvars te īsti pat nav uz lielajiem militārajiem notikumiem, bet gan uz Kokneses valdnieka centieniem tikt pie dēla, komplektā ar pārmērīgu noslieci uz stiprināto dzērienu patēriņu un to, kā krustneši viņam iepārdod "Māras jostu", kas garantēs dēla piedzimšanu, bet realitātē, protams, tās iedarbībai nepieciešama kāda seksuāli aktīva vīrieša iesaistīšanās, un beigās šis stāsts ir visnotaļ nerātns un kā garīdznieki, tā valdnieki, tā arī "cilvēks parastais" te atainoti komiskā manierē, galīgi ne tā augstā moralizēšana, ko es būtu sagaidījis.
Otrs stāsts, "Viktors Karlovičs", savukārt ir autobiogrāfisks, tajā Niedra vēsta par laiku, kad viņš ārstējās no tuberkulozes (starp citu, līdzīgi kā Anšlavs Eglītis vienā no Maestro stāstiem) un par "Pēterburgas avīžu" pirmsākumiem un savdabīgo latviešu avantūristu, kas šo laikrakstu aizsāka un to, kā tās redaktors Oskars Rāviņš šeptējās starp daudzām shēmām, līdzīgi kā to darītu kārtīgs mūsdienu biznesmenis. Izglītojoši un aizraujoši.
Šie pirmie divi stāsti veido krājuma kodolu, pārējie ir gan apjomā īsāki, gan arī mazāk vērienīgi, tajos arī skaidrāk jūtams, ka tie tapuši jau vēlākos gados. Viens stāsts vēsta par to, kā kādā ciematā Pirmā pasaules kara gados nakts laikā pazuduši teju visi ietekmīgākie cilvēki un milicim nākas izmeklēt, kur tad šie palikuši - nolaupīti, aizbēguši kā vācu spiegi vai citādi, bet beigās izrādās, ka tie vienkārši devušies plītēt nomaļā vietā. "Jankus Marcinkevičs" ir pastāsts par to, kā čigāni strādā un kā čigāni precas vai neprecas, ar uzsvaru uz pavisam komisku atgadījumu, kura rezultātā stāsta galvenais varonis Pirmajā pasaules karā tiek apbalvots ar Jura krustu par tādu pat darbību, kuras dēļ iepriekš sēdējis cietumā (zirga zādzību), te droši vien varētu runāt par stereotipizēšanu, bet, tā kā autors varoņus nenosoda un nepamāca, es bez tā šajā reizē iztikšu. Krājumu noslēdz "Nāves šausmas" - stāsts par latviešu robežsargiem, kas Jaungada naktī no sava posteņa pie padomju robežas dodas uz krogu, bet apmaldās un piedzīvo nāves bailes situācijā, kur, kā vēlāk izrādās, ne no kā nebija jābaidās.
Kā jau ievadā teicu - ar šo stāstu krājumu Niedra mani pārsteidza nesagatavou, biju gaidījis kaut ko pavisam citādu, pretreakciju raisošu. Jā, ja pacenšas, arī te var runāt par to, ka autors visus notikumus attēlo ar mērķi parādīt savus tēlus kritiskā gaismā un ka patiesībā tam visam apakšā ir dziļa morāle un tikums, bet tas šajā reizē nav ne nomācoši, ne traucējoši, tāpēc no manas puses - tie labākie vārdi "Māras jostai".
P.S. Stāstu krājumu pieskaitu 1926. gadam - kad izdots pēdējais stāsts, nevis 1971. - kad tie izdoti krājumā Amerikā.
Šajā krājumā publicēti stāsti, kurus Niedra rakstīja jau tuvāk mūža nogalei, laikā, kad viņš bija atzīts par tautas nodevēju, sēdējis cietumā un izraidīts no Latvijas. Varētu sagaidīt, ka viņa literārais veikums šajā periodā būtu rūgtuma un žults pilns, bet patiesībā - tā vis nav, un pārsteidz mani arī tas, ko un kā viņš te aprakstījis, ievērojot to, ka Niedra tomēr itin lielu savu dzīves posmu bija pavadījis mācītāja amatā.
Sāksim ar krājuma pirmo stāstu - "Māras josta". Tajā Niedra aprakstījis notikumus Kokneses pilī laikā, kad mūsdienu Latvijas teritorijā ienāca krustneši, gan no vietējā valdnieka, gan vācu skatu punkta, taču uzsvars te īsti pat nav uz lielajiem militārajiem notikumiem, bet gan uz Kokneses valdnieka centieniem tikt pie dēla, komplektā ar pārmērīgu noslieci uz stiprināto dzērienu patēriņu un to, kā krustneši viņam iepārdod "Māras jostu", kas garantēs dēla piedzimšanu, bet realitātē, protams, tās iedarbībai nepieciešama kāda seksuāli aktīva vīrieša iesaistīšanās, un beigās šis stāsts ir visnotaļ nerātns un kā garīdznieki, tā valdnieki, tā arī "cilvēks parastais" te atainoti komiskā manierē, galīgi ne tā augstā moralizēšana, ko es būtu sagaidījis.
Otrs stāsts, "Viktors Karlovičs", savukārt ir autobiogrāfisks, tajā Niedra vēsta par laiku, kad viņš ārstējās no tuberkulozes (starp citu, līdzīgi kā Anšlavs Eglītis vienā no Maestro stāstiem) un par "Pēterburgas avīžu" pirmsākumiem un savdabīgo latviešu avantūristu, kas šo laikrakstu aizsāka un to, kā tās redaktors Oskars Rāviņš šeptējās starp daudzām shēmām, līdzīgi kā to darītu kārtīgs mūsdienu biznesmenis. Izglītojoši un aizraujoši.
Šie pirmie divi stāsti veido krājuma kodolu, pārējie ir gan apjomā īsāki, gan arī mazāk vērienīgi, tajos arī skaidrāk jūtams, ka tie tapuši jau vēlākos gados. Viens stāsts vēsta par to, kā kādā ciematā Pirmā pasaules kara gados nakts laikā pazuduši teju visi ietekmīgākie cilvēki un milicim nākas izmeklēt, kur tad šie palikuši - nolaupīti, aizbēguši kā vācu spiegi vai citādi, bet beigās izrādās, ka tie vienkārši devušies plītēt nomaļā vietā. "Jankus Marcinkevičs" ir pastāsts par to, kā čigāni strādā un kā čigāni precas vai neprecas, ar uzsvaru uz pavisam komisku atgadījumu, kura rezultātā stāsta galvenais varonis Pirmajā pasaules karā tiek apbalvots ar Jura krustu par tādu pat darbību, kuras dēļ iepriekš sēdējis cietumā (zirga zādzību), te droši vien varētu runāt par stereotipizēšanu, bet, tā kā autors varoņus nenosoda un nepamāca, es bez tā šajā reizē iztikšu. Krājumu noslēdz "Nāves šausmas" - stāsts par latviešu robežsargiem, kas Jaungada naktī no sava posteņa pie padomju robežas dodas uz krogu, bet apmaldās un piedzīvo nāves bailes situācijā, kur, kā vēlāk izrādās, ne no kā nebija jābaidās.
Kā jau ievadā teicu - ar šo stāstu krājumu Niedra mani pārsteidza nesagatavou, biju gaidījis kaut ko pavisam citādu, pretreakciju raisošu. Jā, ja pacenšas, arī te var runāt par to, ka autors visus notikumus attēlo ar mērķi parādīt savus tēlus kritiskā gaismā un ka patiesībā tam visam apakšā ir dziļa morāle un tikums, bet tas šajā reizē nav ne nomācoši, ne traucējoši, tāpēc no manas puses - tie labākie vārdi "Māras jostai".
P.S. Stāstu krājumu pieskaitu 1926. gadam - kad izdots pēdējais stāsts, nevis 1971. - kad tie izdoti krājumā Amerikā.
2026-09-19
comments powered by Disqus