Maestro
Tas ir šokējoši: līdz šim blogā esmu aprakstījis vairāk kā 20 Anšlava Eglīša grāmatu, proti, lielumlielo daļu no viņa literārā veikuma, bet biju ignorējis (ne tik aprakstot, bet arī nelasot) viņa pirmo izdoto grāmatu - stāstu krājumu "Maestro". Tajā apkopoti septiņi stāsti, kas laika posmā no 1929. līdz 1936. gadam publicēti presē un kuros patiesībā redzami aizmetņi teju visam, kas atrodams Eglīša prozā līdz pat četrdesmito gadu otrajai pusei (proti, tas ir tipisks pirmstrimdas laika Eglītis, un pat vēl līdz 1950. gada "Švābu kapričio" šis agrīnā Eglīša stils bija kaut kādā mērā dzīvs). Un, ja ņem vērā, ka agrīnie Eglīša darbi man ļoti patīk, nav brīnums, ka arī par "Mastro" man būs labi vārdi no sakāmi.
Protams, jāsaprot, ka ar "Maestro" šajā gadījumā Eglītis nav apzīmējis ne Raimondu Paulu, kurš piezima krājuma izdošanas gadā, ne Oļegu Laizānu (par kuru tikai futbola burbulī vispār kāds ir dzirdējis) un pat ne Aleksandru Koblencu. Par pēdējo Eglītis gan jau, ka bija dzirdējis un kas zina, varbūt pat kādu reizi ar viņu spēlējis šahu. Šo skaidrojumu, protams, es būtu varējis izlaist, bet zināms, ka man grūti iet ar izvairīšanos no liekvārdības.
Pirmais krājuma stāsts "Laimes kārtis" šķiet priekšvēstnesis Eglīša debijas romānam "Līgavu mednieki" - tas vēsta par kāda jauna vīrieša nonākšanu saviesīgā kompānijā smalkās mājās, līdzīgā kā pie Surģeniekiem, tikai šajā gadījumā galvenais varonis ir primāri nevis mednieks, bet gan potenciāls medījums, jo saimnieku meita nav gardais kumoss, par kuru cīkstās visi Rīgas smalkākie precinieki, un beigās laimīgās kārtis, ko šim jauneklim izdodas iegūt, ir neprecēšanās ar piesaukto jaunkundzi. Maniere, kā Eglītis atveido smalkās aprindas un to savstarpējās attiecības, te ir ļoti līdzīga jau piesauktajiem "Līgavu medniekiem", varonis gan šķiet tuvāks pašam autoram, kamēr Epalts Surģenieku namā ienāca no drusku citām aprindām. Par stāstu "Stulbenis" man ir vismazāk ko teikt - tajā Eglītis iedvesmojies no ārstēšanās Šveicē pieredzētā, taču, manuprāt, par skādi nācis tas, ka Eglītis atkāpjas no tā, ko pats pieredzējis, līdz ar to viņš pazaudē ticamības momentu - šī stāsta varonis Šveicē ieradies kā students, un Eglītis apraksta varoņa ne sevišķi izdevušos mīlas dēku. Neizdevušās mīlas dēkas, domājams, Eglītim bija gana labi pazīstamas, taču šī ir reize, kad viņa varonim ne sevišķi noticu. Daudz jaudīgāks ir nākamais stāsts - "Jaunā Fiūme", kas arī vēsta par Šveici, bet par autoram no personīgās pieredzes pazīstamu tēmu - ārstēšanos no tuberkulozes kādā no daudzajiem tās kūrortiem. Protams, arī šeit neiztiek bez "cherchez la femme", proti, mīlas līnijas, taču gan tas, kā veidojas šīs attiecības, gan arī to iekļaušanās kopējā vēstījuma noskaņā te ir daudz veiksmīgāka. Un, kas ir būtiski, no personīgā prizmas - gana labi esmu iepazinis savas vecvecmāmiņas vēstules no tuberkulozes sanatorijas, kas rakstītas tajā pat gadā, kad Eglītis ārstējās Šveicē (tikai Marijai Znotiņai līdzekļu braucienam uz Šveici nepietika).
Stāsts "Maestro" tikām ir priekšvēstnesis romānam "Homo Novus", radot melnrakstu vienam no spilgtākajiem šī romāņa varoņiem - par pasauli lielākajam Salutauram, kurš šeit gan nes Samuela Sama vārdu un gan viens, gan otrs ir radies no Romana Sutas. Šajā reizē gan, cik var saprast, Eglītis bija atļāvies pārāk daudz tēlā ielikt no prototipa, kā rezultātā mākslinieks bija ņēmis ļaunā un, ja viņš patiešām būtu bijis tik nikns kā Sams/Salutaurs, Eglītis varētu tikt sasiets mezglā.
"Vāravs" vēsta par dzejnieku, kurš savu dzeju popularizēšanai pieņem Ēģiptes mūmijai līdzīgu tēlu, kas viņu vispirms uznes slavas virsotnē, bet beidzas viss diezgan skumīgi. Kā lielam laikraksta "Aizkulises" pazinējam, šī tēma man arī patika, un arī tēmas, par kurām Žanis Pīpkalējs dzejoja, ir lieliskas.
"Fortinbrasā" Eglītis pievēršas teātra pasaulei, te ir stāsts par aktieri un viņa izvēlēm, kas balstās kompromisos, un cenu, ko par tiem nākas maksāt. Tas principā turpinās arī nākamajā stāstā - "Profesora Eipura orķestris", kura galvenais varonis savā lavierēšanā starp dažādiem zemūdens akmeņiem, lai sasniegtu savus lielos mērķus, beigās absolūti aplaužas un paliek pie sasistas siles. Šajā stāstā Eglītis realizē vienu no perfektākajiem paņēmieniem mīlas ainas atveidošanai starp varoņiem: viņš apraksta, ka vīrietis aizver istabas aizkarus un tāpēc neko tālāko autors nav redzējis. Perfekti!
Grāmatas versijā, ko es lasīju, mūsdienās tapušā izdevumā Eglīša "Rakstu" sērijā, iekļauti vēl daži "bonusa stāsti", kas oriģinālajā "Maestro" nebija iekļauti. Šie stāsti ir apjomā nelieli un, jāatzīst, nav uzskatāmi par slēptajām pērlēm. "Dārznieks un viņa zirgs" netipiski pirmskara Eglītim pievēršas dzīvei ārpus lielpilsētas un vēsta par kāda ļoti taupīga vīra sapni tikt pie sava zirga. "Sacīkste" tikām ir jau tipiskāks Eglītis - viena sieviete, divi vīrieši, sacensība starp viņiem, piesaukta arī Eglītim tuvā sporta tēma, šajā reizē - riteņbraukšanas veidolā. Arī "Intriga" ir kaut kas līdzīgs, tikai, kamēr "Sacīkstē" abi vīrieši ir viens otra pretmeti, te - drīzāk kopijas. Grāmatā iekļauts arī nepabeigta romāna fragments "Pēdējās dzīres", kas labi funkcionē kā Jaņ pretstatā "Maestro" ievadošajām "Laimes kārtīm". Atkal jau tās ir smalkas viesības, šajā reizē - pieņemšana ļoti līdzīgā vidē kā Benjamiņu namā, taču apstākļos, kad tūlīt, tūlīt viss sāks brukt - jau pēc tā dēvētā "bāzu līguma" noslēgšanas ar padomiju. Kaut kādā mērā man pat šķiet, ka šis teksts iegūst no tā, ka Eglītis to neizvērsa par pilnu romānu, bet tas paliek kā lauska no zudušās dzīves. Un pašās beigās - Eglīša autobiogrāfija, rakstīta neilgi pēc kara, kur viņš atsaucas uz vairāku šo stāstu tapšanu, kā loģisks cikla noslēgums. Līdzīgi kā tas ir ar mūzikas albumiem, kur "bonus tracks" lielākoties augstākā līmenī ierakstu nepaceļ, arī šie papildinājumi nav kaut kas tāds, bez kā nevarētu iztikt, bet tie diezgan labi pilda funkciju, paskaidrot, no kurienes latviešu prozā ienāca Anšlavs Eglītis.
Gan ar, gan bez papildinājumiem "Maestro", manuprāt, ir viens no spožākajiem Eglīša karjeras darbiem - te viņš sevi atklāj kā izcils portretists, meistarīgi piešķirot saviem tēliem vaibstus, tobrīd viņš arī lieliski jūt to paaudzi, par kuru raksta, jo ir tai piederīgs. Protams, viņš ir vērotājs, nevis darītājs, un tādi vairumā gadījumu ir arī viņa varoņi, bet savā vērošanā viņš ir ļoti trāpīgs un acīgs. Patiešām - lielisks stāstu krājums!
Protams, jāsaprot, ka ar "Maestro" šajā gadījumā Eglītis nav apzīmējis ne Raimondu Paulu, kurš piezima krājuma izdošanas gadā, ne Oļegu Laizānu (par kuru tikai futbola burbulī vispār kāds ir dzirdējis) un pat ne Aleksandru Koblencu. Par pēdējo Eglītis gan jau, ka bija dzirdējis un kas zina, varbūt pat kādu reizi ar viņu spēlējis šahu. Šo skaidrojumu, protams, es būtu varējis izlaist, bet zināms, ka man grūti iet ar izvairīšanos no liekvārdības.
Pirmais krājuma stāsts "Laimes kārtis" šķiet priekšvēstnesis Eglīša debijas romānam "Līgavu mednieki" - tas vēsta par kāda jauna vīrieša nonākšanu saviesīgā kompānijā smalkās mājās, līdzīgā kā pie Surģeniekiem, tikai šajā gadījumā galvenais varonis ir primāri nevis mednieks, bet gan potenciāls medījums, jo saimnieku meita nav gardais kumoss, par kuru cīkstās visi Rīgas smalkākie precinieki, un beigās laimīgās kārtis, ko šim jauneklim izdodas iegūt, ir neprecēšanās ar piesaukto jaunkundzi. Maniere, kā Eglītis atveido smalkās aprindas un to savstarpējās attiecības, te ir ļoti līdzīga jau piesauktajiem "Līgavu medniekiem", varonis gan šķiet tuvāks pašam autoram, kamēr Epalts Surģenieku namā ienāca no drusku citām aprindām. Par stāstu "Stulbenis" man ir vismazāk ko teikt - tajā Eglītis iedvesmojies no ārstēšanās Šveicē pieredzētā, taču, manuprāt, par skādi nācis tas, ka Eglītis atkāpjas no tā, ko pats pieredzējis, līdz ar to viņš pazaudē ticamības momentu - šī stāsta varonis Šveicē ieradies kā students, un Eglītis apraksta varoņa ne sevišķi izdevušos mīlas dēku. Neizdevušās mīlas dēkas, domājams, Eglītim bija gana labi pazīstamas, taču šī ir reize, kad viņa varonim ne sevišķi noticu. Daudz jaudīgāks ir nākamais stāsts - "Jaunā Fiūme", kas arī vēsta par Šveici, bet par autoram no personīgās pieredzes pazīstamu tēmu - ārstēšanos no tuberkulozes kādā no daudzajiem tās kūrortiem. Protams, arī šeit neiztiek bez "cherchez la femme", proti, mīlas līnijas, taču gan tas, kā veidojas šīs attiecības, gan arī to iekļaušanās kopējā vēstījuma noskaņā te ir daudz veiksmīgāka. Un, kas ir būtiski, no personīgā prizmas - gana labi esmu iepazinis savas vecvecmāmiņas vēstules no tuberkulozes sanatorijas, kas rakstītas tajā pat gadā, kad Eglītis ārstējās Šveicē (tikai Marijai Znotiņai līdzekļu braucienam uz Šveici nepietika).
Stāsts "Maestro" tikām ir priekšvēstnesis romānam "Homo Novus", radot melnrakstu vienam no spilgtākajiem šī romāņa varoņiem - par pasauli lielākajam Salutauram, kurš šeit gan nes Samuela Sama vārdu un gan viens, gan otrs ir radies no Romana Sutas. Šajā reizē gan, cik var saprast, Eglītis bija atļāvies pārāk daudz tēlā ielikt no prototipa, kā rezultātā mākslinieks bija ņēmis ļaunā un, ja viņš patiešām būtu bijis tik nikns kā Sams/Salutaurs, Eglītis varētu tikt sasiets mezglā.
"Vāravs" vēsta par dzejnieku, kurš savu dzeju popularizēšanai pieņem Ēģiptes mūmijai līdzīgu tēlu, kas viņu vispirms uznes slavas virsotnē, bet beidzas viss diezgan skumīgi. Kā lielam laikraksta "Aizkulises" pazinējam, šī tēma man arī patika, un arī tēmas, par kurām Žanis Pīpkalējs dzejoja, ir lieliskas.
"Fortinbrasā" Eglītis pievēršas teātra pasaulei, te ir stāsts par aktieri un viņa izvēlēm, kas balstās kompromisos, un cenu, ko par tiem nākas maksāt. Tas principā turpinās arī nākamajā stāstā - "Profesora Eipura orķestris", kura galvenais varonis savā lavierēšanā starp dažādiem zemūdens akmeņiem, lai sasniegtu savus lielos mērķus, beigās absolūti aplaužas un paliek pie sasistas siles. Šajā stāstā Eglītis realizē vienu no perfektākajiem paņēmieniem mīlas ainas atveidošanai starp varoņiem: viņš apraksta, ka vīrietis aizver istabas aizkarus un tāpēc neko tālāko autors nav redzējis. Perfekti!
Grāmatas versijā, ko es lasīju, mūsdienās tapušā izdevumā Eglīša "Rakstu" sērijā, iekļauti vēl daži "bonusa stāsti", kas oriģinālajā "Maestro" nebija iekļauti. Šie stāsti ir apjomā nelieli un, jāatzīst, nav uzskatāmi par slēptajām pērlēm. "Dārznieks un viņa zirgs" netipiski pirmskara Eglītim pievēršas dzīvei ārpus lielpilsētas un vēsta par kāda ļoti taupīga vīra sapni tikt pie sava zirga. "Sacīkste" tikām ir jau tipiskāks Eglītis - viena sieviete, divi vīrieši, sacensība starp viņiem, piesaukta arī Eglītim tuvā sporta tēma, šajā reizē - riteņbraukšanas veidolā. Arī "Intriga" ir kaut kas līdzīgs, tikai, kamēr "Sacīkstē" abi vīrieši ir viens otra pretmeti, te - drīzāk kopijas. Grāmatā iekļauts arī nepabeigta romāna fragments "Pēdējās dzīres", kas labi funkcionē kā Jaņ pretstatā "Maestro" ievadošajām "Laimes kārtīm". Atkal jau tās ir smalkas viesības, šajā reizē - pieņemšana ļoti līdzīgā vidē kā Benjamiņu namā, taču apstākļos, kad tūlīt, tūlīt viss sāks brukt - jau pēc tā dēvētā "bāzu līguma" noslēgšanas ar padomiju. Kaut kādā mērā man pat šķiet, ka šis teksts iegūst no tā, ka Eglītis to neizvērsa par pilnu romānu, bet tas paliek kā lauska no zudušās dzīves. Un pašās beigās - Eglīša autobiogrāfija, rakstīta neilgi pēc kara, kur viņš atsaucas uz vairāku šo stāstu tapšanu, kā loģisks cikla noslēgums. Līdzīgi kā tas ir ar mūzikas albumiem, kur "bonus tracks" lielākoties augstākā līmenī ierakstu nepaceļ, arī šie papildinājumi nav kaut kas tāds, bez kā nevarētu iztikt, bet tie diezgan labi pilda funkciju, paskaidrot, no kurienes latviešu prozā ienāca Anšlavs Eglītis.
Gan ar, gan bez papildinājumiem "Maestro", manuprāt, ir viens no spožākajiem Eglīša karjeras darbiem - te viņš sevi atklāj kā izcils portretists, meistarīgi piešķirot saviem tēliem vaibstus, tobrīd viņš arī lieliski jūt to paaudzi, par kuru raksta, jo ir tai piederīgs. Protams, viņš ir vērotājs, nevis darītājs, un tādi vairumā gadījumu ir arī viņa varoņi, bet savā vērošanā viņš ir ļoti trāpīgs un acīgs. Patiešām - lielisks stāstu krājums!
2026-09-13
comments powered by Disqus