Zemnieka dēls
Šī bija smaga lasāmviela, bet ne tādēļ, ka tematiski smaga. Andrievs Niedra šo darbu ir nosaucis par pasaku, bet te uzreiz jāuzsver - tā nebūt nav bērniem domāta pasaka. Vispār jau arī Kārļa Skalbes pasakas lielākoties nav bērniem paredzētas, bet šī - ir ne uz to pusi, faktiski drīzāk tas ir mitoloģisks teksts, ietērpts pasakas drānas. Vai pareizāk - atbilstoši manai izpratnei - tā ir sausa spriedelēšana par lietu kārtību pasaulē, nomaskēta aiz pasakas nosaukuma.
Citējot (ne pārāk precīzi) Oskaru Vaildu: "Nav tikumīgu vai netikumīgu grāmatu, ir tikai labi vai slikti uzrakstītas grāmatas." Andrieva Niedras "Zemnieka dēls", atbilstoši paša tās autora izpratnei, noteikti ir tikumīga grāmata, kas vēsta par to, kas dzīvē ir un kas nav pareizi, ka sociālisms - tas ir slikti, Dievs - tas ir labi, godāt savus vecākus - tas ir labi, ka katrai lietai ir divas puses, un tā tālāk. Bet veids, kā Niedra to visu apraksta, sasodīts, cik tas ir nomācoši garlaicīgs! Pat nevaru atcerēties, kad es iepriekšējo reizi biju lasījis kaut ko tik ļoti smagnēju un bez jebkādas radošās dzirksts. Te jāpiebilst, ka mans kritiskais vērtējums par šo pasaku nav saistīts ar manu viedokli par Andrievu Niedru kā valstsvīru vai kā cilvēku - esmu lasījis viņa Tautas nodevēja atmiņas, un par to grāmatu man jāatzīst, ka Niedra itin labi argumentēja savas izvēles un to, ka tas, vai viņš bija vai nebija tautas nodevējs - tas bija interpretējams jautājums. Taču "Zemnieka dēls", lai arī noteikti nav nodevība, ir gluži vienkārši tāds teksts, ar kuru varētu biedēt skolēnus. Proti, ja tev šis darbs neradīs absolūtu atgrūšanas sajūtu pret latviešu literatūru, tad tu esi tiešām imūns.
Sižeta tur ir gaužām maz, vismaz tāda, ko gribētos atstāstīt. Zemnieku pāris, kas nav jauns, pēkšņi attopas, cik žēl, ka mums nav bērniņu, un Laima viņiem dāvā dēlu, bet dod mātei norādes, kas vēsta - viss beigsies slikti. Trīs reizes māte drīkst dēlu laist pasaulē, bet ceturtajā viss aiziet dēlī. Patiesībā gan arī tajās pirmajās nekā spoža nav, bet būtiskākais - jaunais cilvēks iepazīst dzīvi visā tās daudzveidībā un pretrunīgumā. Un tad viss beidzas slikti. Taču tam pa vidu ir tik daudz visa kā tāda, kam man grūti nācās tikt pāri - ne tālab, ka man būtu kādi iebildumi pret tām vērtībām, kuras pārstāvēja Niedra, bet tālab, ka to gluži vienkārši nebija iespējams lasīt. Latviešu valoda it kā nav tāda, kurā pastāvētu tik seni rakstīti teksti, lai tos mūsdienu cilvēks vispār nevarētu uztvert, turklāt šī "pasaka" rakstīta divdesmitā gadsimta sākumā, proti, nemaz ne tik sen, bet šis teksts man šķita nācis kā no pilnīgi citas pasaules, un ne labā šī jēdziena nozīmē. Šķiet, kas bija sērijas "Es esmu..." romānā par Skalbi, kur Niedra parādās kā personāžs un viņam tiek pārmests, ka viņa rakstīta pasaka vispār nav nekāda pasaka, gan jau, ka tieši par "Zemnieka dēlu" tur bija runa, un es varu šim apgalvojumam tikai pievienoties. Protams, tie daži cilvēki, kas šo grāmatu vērtējuši Goodreads, tai veltījuši labus vārdus, bet to publiku es nesaprotu, un arī nevēlos saprast. Tāpat kā es nevēlos saprast šo pasaku. Absolūta antirekomendācija no manas puses.
Citējot (ne pārāk precīzi) Oskaru Vaildu: "Nav tikumīgu vai netikumīgu grāmatu, ir tikai labi vai slikti uzrakstītas grāmatas." Andrieva Niedras "Zemnieka dēls", atbilstoši paša tās autora izpratnei, noteikti ir tikumīga grāmata, kas vēsta par to, kas dzīvē ir un kas nav pareizi, ka sociālisms - tas ir slikti, Dievs - tas ir labi, godāt savus vecākus - tas ir labi, ka katrai lietai ir divas puses, un tā tālāk. Bet veids, kā Niedra to visu apraksta, sasodīts, cik tas ir nomācoši garlaicīgs! Pat nevaru atcerēties, kad es iepriekšējo reizi biju lasījis kaut ko tik ļoti smagnēju un bez jebkādas radošās dzirksts. Te jāpiebilst, ka mans kritiskais vērtējums par šo pasaku nav saistīts ar manu viedokli par Andrievu Niedru kā valstsvīru vai kā cilvēku - esmu lasījis viņa Tautas nodevēja atmiņas, un par to grāmatu man jāatzīst, ka Niedra itin labi argumentēja savas izvēles un to, ka tas, vai viņš bija vai nebija tautas nodevējs - tas bija interpretējams jautājums. Taču "Zemnieka dēls", lai arī noteikti nav nodevība, ir gluži vienkārši tāds teksts, ar kuru varētu biedēt skolēnus. Proti, ja tev šis darbs neradīs absolūtu atgrūšanas sajūtu pret latviešu literatūru, tad tu esi tiešām imūns.
Sižeta tur ir gaužām maz, vismaz tāda, ko gribētos atstāstīt. Zemnieku pāris, kas nav jauns, pēkšņi attopas, cik žēl, ka mums nav bērniņu, un Laima viņiem dāvā dēlu, bet dod mātei norādes, kas vēsta - viss beigsies slikti. Trīs reizes māte drīkst dēlu laist pasaulē, bet ceturtajā viss aiziet dēlī. Patiesībā gan arī tajās pirmajās nekā spoža nav, bet būtiskākais - jaunais cilvēks iepazīst dzīvi visā tās daudzveidībā un pretrunīgumā. Un tad viss beidzas slikti. Taču tam pa vidu ir tik daudz visa kā tāda, kam man grūti nācās tikt pāri - ne tālab, ka man būtu kādi iebildumi pret tām vērtībām, kuras pārstāvēja Niedra, bet tālab, ka to gluži vienkārši nebija iespējams lasīt. Latviešu valoda it kā nav tāda, kurā pastāvētu tik seni rakstīti teksti, lai tos mūsdienu cilvēks vispār nevarētu uztvert, turklāt šī "pasaka" rakstīta divdesmitā gadsimta sākumā, proti, nemaz ne tik sen, bet šis teksts man šķita nācis kā no pilnīgi citas pasaules, un ne labā šī jēdziena nozīmē. Šķiet, kas bija sērijas "Es esmu..." romānā par Skalbi, kur Niedra parādās kā personāžs un viņam tiek pārmests, ka viņa rakstīta pasaka vispār nav nekāda pasaka, gan jau, ka tieši par "Zemnieka dēlu" tur bija runa, un es varu šim apgalvojumam tikai pievienoties. Protams, tie daži cilvēki, kas šo grāmatu vērtējuši Goodreads, tai veltījuši labus vārdus, bet to publiku es nesaprotu, un arī nevēlos saprast. Tāpat kā es nevēlos saprast šo pasaku. Absolūta antirekomendācija no manas puses.
2026-09-08
comments powered by Disqus